TAD NU GAN SASODĪTA DIPLOMĀTE
Skifra atkal uzbruka, bet šoreiz Dzelksne bija gatava. Vecā sieviete pārsteigumā ieņurdējās, kad pretinieces cirvis trāpīja pa tās zābaku un izsita no līdzsvara. Nākamo sitienu viņa atvairīja, tomēr tik tikko noturējās kājās, bet trešais izrāva zobenu no pretinieces rokas un nepasargātu noguldīja uz muguras.
Skifra izrādījās bīstama pat guloša. Iespērusi putekļus Dzelksnei acīs, viņa apmetās riņķī un ar nāvējošu precizitāti meta cirvi. Tomēr pretiniece gaidīja arī to, ar savu cirvi gaisā aizāķējusi lidojošo ieroci un aizlidinājusi telpas stūrī, meitene neatstājās un, zobus atņirgusi, piespieda Skifru pie pīlāra tā, ka tās zobena spice kutināja vecās sievietes sviedru lāsēm klāto kaklu.
Skifras sirmās uzacis saraucās. - Daudzsološi.
- Es uzvarēju! — Dzelksne auroja un savicināja izrobotos koka ieročus pret debesīm. Jau mēnešiem ilgi viņa uzdrošinājās cerēt, ka pienāks diena, kad tā piebeigs Skifru. Tā pagāja nebeidzami rīti, līdz ar Saules mātes pamošanos saņemot ar airi pa ausi, tā aizritēja bezgalīgi vakari, kad Mēness tēva gaismā meitene centās trāpīt savai skolotājai ar bomi. Cik neskaitāmi daudz reižu viņa bija saņēmusi sitienus un triecienus, cik bieži tā vārtījās pa dubļiem... Tomēr viņa to panāca. - Es viņu sakāvu!
- Tu viņu sakāvi. - Tēvs Jārvi nesteidzīgi pamāja.
Slejoties kājās, Skifra saviebās. - Tu sakāvi vecmāmiņu, kuras labākie gadi jau sen kā pagājuši. Tevi gaida daudz sīvāki izaicinājumi. Bet... tu esi malacis. Tu sadzirdēji. Tu daudz strādāji. Tu esi kļuvusi nāvējoša. — Maģistra smaids nozuda, kad pie durvīm kāds pieklauvēja. Viņš pamāja ar galvu Kolam, un zēns atbīdīja bultu.
- Sūmaela. - Jārvi pasmaidīja kā katru viņas viesošanās reizi. - Kas tevi...
Meitene smagi elsa, pārkāpusi slieksnim. — Imperatore vēlas runāt ar tevi.
Tēva Jārvi acis iepletās. — Tūlīt nākšu.
- Ar tevi ne. - Sūmaela cieši ieskatījās Dzelksnes sejā. - Ar tevi.
Lielāko līdzšinējās dzīves daļu Brands nejutās piederīgs. Kā nabags bagāto vidū. Kā gļēvulis starp drosmīgajiem. Kā muļķis gudro sabiedrībā. Bet viesošanās imperatores pilī pavēra jaunus apvāršņus puiša kroplajai neatbilstības sajūtai.
- Dievi, - viņš nočukstēja, nonācis aizvien jaunā telpā, sekojot Dzelksnei un Sūmaelai pa kārtējo marmora plāksnēm apšūto gaiteni, zeltīto kāpņu telpu vai alai līdzīgo kambari, un katra nākamā telpa izrādījās greznāka par iepriekšējo. Uz pirkstgaliem viņš šķērsoja vestibilu, ko izgaismoja sveces cilvēka augumā. Tās dega dučiem, ja nu gadījumā kāds ienāktu telpā, un Torlbijā tādas būtu vērtīgākas par viņu pašu. Ikviena virsma bija rotāta dārgakmeņiem vai apsudrabota, klāta paneļiem vai nokrāsota. Brands uzmeta skatienu krēslam, ko rotāja desmitiem dažādu koku sugu inkrustāciju, un nosprieda, ka tas, visticamāk, izmaksājis daudzreiz vairāk, nekā viņš jebkad nopelnījis. Brands nespēja aptvert, vai iekļuvis sapnī, tomēr labi apzinājās, ka paša iztēle nav tik bagātīga.
- Gaidiet šeit, - Sūmaela teica, kad viņi pa kāpnēm nonāca apaļā istabā, kur katrs marmora sienu stūrītis bija izgriezts tikpat smalkā ornamentā kā Kola izgrebtais masts un veltīts vienota stāsta epizodēm. - Nekam nepieskarieties. — Sūmaela atstāja Brandu un Dzelksni vienus. Pirmoreiz kopš tās dienas tirgū.
Un kas to būtu domājis, ka tas izvērtīsies šādi...
- Tā tik ir vieta, - viņš nomurmināja.
Dzelksne stāvēja, uzgriezusi puisim muguru, un, kad pagriezās, tās pierē vīdēja rieva. - Vai tāpēc Tēvs Jārvi tev lika nākt mums līdzi? Lai pateiktu to, kas visiem jau tāpat redzams?
- Nezinu, kāpēc viņš lika man nākt jums līdzi. -Abus apņēma stindzinošs ldusums. - Piedod, ka tevi parāvu malā. Todien. Tu esi daudz labāka cīnītāja, man bija jāļauj tev uzņemties galveno lomu.
- Bija gan, - meitene izmeta, pat nepaskatījusies uz vinu.
- Tikai... šķiet, ka tu dusmojies uz mani, un, ja vien es...
- Vai šis tev šķiet piemērots brīdis?
- Nē. - Brands zināja, ka dažas lietas labāk atstāt nepateiktas, bet nespēja samierināties ar domu, ka Dzelksne viņu ienīst. Viņam bija jāpaskaidro. - Es tikai... - Brands pavērās uz meiteni un pamanīja sev veltīto skatienu, kas bija tāds pats kā neskaitāmas reizes pēdējo nedēļu laikā, bet šoreiz viņas seja pārvērtās vieplī.
- Aizver taču savu sasodīto muti! - Dzelksne nošņāca, nobālējusi aiz dusmām, šķita, ka viņa ir gatava puisim krāmēt.
Branda skatiens pievērsās grīdai, kas bija tik spoži nospodrināta, ka viņš ieraudzīja savu satriekto seju veramies pretī; viņam nebija, ko teikt. Ko gan varētu atbildēt uz šādiem vārdiem?
- Ja jūs, mīlas putniņi, esat beiguši, — Sūmaela ierunājās no durvju ailas, - imperatore jūs gaida.
- Protams, mēs esam beiguši, — Dzelksne atcirta un devās uz priekšu.
Sūmaela pavērās uz Brandu un paraustīja plecus, bet divi sargi ar skarbu skatienu aizvēra durvis puisim deguna priekšā ar nepārprotamu klikšķi.
Dārzi šķita kā nākuši no pasaku ainas: savādos toņos tos izgaismoja purpursarkanais saulriets, kustīgo lāpu gaisma un ogļu kamīna liesmiņas, kas līdz ar katru vēja pūsmu izspļāva gaisā dejojošas dzirksteles. Nekas te nebija atstāts tāds, kādu to radījuši dievi, cilvēka roka bija pielikta it visur. Zāle nopļauta gludi kā mīlētāja vaigs. Koki apgriezti dīvainās formās, to zari noslīga no piesātināto, saldi smaržojošo ziedu svara. Izliektajos zaros čivināja putni, un Dzelksne domāja: kāpēc tie nelido prom, pirms pamanīja, ka visus pie laktas notur sudraba ķēdītes, smalkas kā zirnekļa tīkla pavedieni.
Baltu akmens plākšņu takas vijās starp sieviešu skulptūrām — neaptverami bargām un neaptverami slaidām —, kuras rokās turēja papīra ruļļus, grāmatas un zobenus.
Dzelksne nosprieda, ka tās ir agrāko laiku imperatores, un nespēja aptvert, kāpēc tāds pusnoskūts briesmonis kā viņa ticis ielaists šādā sabiedrībā. Šķita, ka sargu sejās atspoguļojas tas pats jautājums. Sargu bija daudz, un katrs līdz spoguļa mirdzumam nospodrinātais zobens vai šķēps sāpīgi kņudināja apziņu, ka viņa ir pavisam neapbruņota. Dzelksne sekoja Sūmaelai gar zvaigznes formas baseinu, kur kristāldzidrs ūdens lāsi pa lāsei lija no strūklakas, ko veidoja akmenī kalta savijušos čūsku skulptūra, tad kāpa pa kāpnēm uz savādu nelielu ēku - uz pīlāriem balstītu kupolu, zem kura atradās izliekts sols.
Uz sola sēdēja Vialīne, Dienvidu imperatore.
Kopš vizītes Tēva Jārvi brūkošajā mājā viņa bija ievērojami izmainījusies. Valdnieces spožā gredzenā savītos matus sedza zelta tīkliņš ar dārgakmeņu karekļiem. Tērpa korseti noklāja sīki spoguļa fragmenti, kas dziestošajā saules gaismā iemirdzējās te zili, te sārti, bet lāpu liesmās krāsojās sarkani un oranži. Zem tumšas krāsas svītras, kas šķērsoja imperatores seju virs deguna pamatnes, acis spulgoja spoži kā vēl nekad.
Dzelksne bija pārliecināta: diez vai viņa jelkad nonākusi tik neatbilstošā situācijā. - Kas man jāsaka?
- Viņa ir tikai cilvēks, - Sūmaela atbildēja. - Runā ar vinu, kā runātu ar citu cilvēku.
- Es, pie velna, nezinu, kā būtu jārunā ar citu cilvēku.
- Vienkārši esi godīga. - Sūmaela paplikšķināja meitenei pa muguru un pastūma uz priekšu, tā neveikli saminstinājās. - Un tūlīt pat.
Dzelksne uzkāpa uz zemākā pakāpiena malas. — Jūsu Gaišība, — viņa nokurkstēja, cenšoties nolaisties zemē uz viena ceļa, bet tad aptvēra, ka uz kāpnēm tas nav īsti izdarāms.
- Viallne. Un, lūdzu, nemeties ceļos. Vēl pirms nedēļas es īsti nebiju nekas. Tas joprojām padara mani nervozu.