Dzelksne neveikli sastinga, pa pusei notupusies, tad spēra soli atpakaļ un ne visai pārliecināti nolieca galvu.
- Sūmaela teica, ka jūs gribējāt...
- Kā tevi sauc?
- Batu Dzelksne, Jūsu...
- Lūdzu, uzrunā mani par Vialīni! Dzelksne, šķiet, izskaidro gana daudz. Bet Batu?
- Mans tēvs uzvarēja slavenā kaujā pie Batu todien, kad es piedzimu.
- Vai viņš bija karavīrs?
- Dižs karavīrs. - Dzelksne pieķērās kaklā pakarinā-tajam maisiņam. — Getlandes ķēniņienes izredzētais vai-rognesis.
- Un tava māte?
- Mana māte... vēlas, kaut es nebūtu es. - Galu galā Sūmaela lika būt godīgai.
- Mana māte bija ģenerālis un krita kaujā ar alju-kiem.
- Viņai paveicās, - Dzelksne piebilda un acumirklī pārdomāja. - Jums gan... ne īpaši. - Vēl sliktāk. - Man šķiet, Jūsu Gaišība... - Dzelksne savaldījās un apklusa. Tad nu gan sasodīta diplomāte...
- Vialīne. - Imperatore uzsita ar pirkstu galiem pa soliņu sev līdzās. - Apsēdies man blakus.
Dzelksne uzkāpa pa pakāpieniem līdz mazajam paviljonam un apmeta loku ap galdu, kur uz sudrabotas paplātes bija sakrauts tik daudz skaistu un sulīgu augļu, ka varētu pabarot armiju, un nonāca līdz margām, kas sniedzās līdz meitenes viduklim.
- Ak dievi, - meitene noelsa. Viņa nepaspēja saskaitīt, cik pakāpienu pieveikusi, kad ieraudzīja, ka atrodas uz pils jumta. Tur, dziļi lejā, tālu prom pletās vēl neredzēti dārzi. Zem tumstošajām debesīm kā traka cilvēka radīts ēku labirints gulēja Galvenā pilsēta. Tās gaismas mirguļoja zilajā vakarā tikpat lielā skaitā kā zvaigznes debesīs. Tālu prom aiz melna, gluda līdzenuma mirdzēja otrs gaismu puduris. Citas pilsētas, lielas un mazas. Savādi zvaigznāji spīdēja tālē.
- Un tas viss pieder jums, — Dzelksne nočukstēja.
- Tas viss un nekas no tā. - Meitenei šķita, ka pamana Vialīnes lepni izvirzītajā zodā kaut ko pazīstamu. Pirms laba laika viņa bija ko tādu ieraudzījusi savas mātes spoguli. Tas vedināja domāt, ka ari imperatore radusi uzlikt drosmīgas sejas masku.
- Uz jūsu pleciem guļas smaga nasta, - Dzelksne sacīja.
Vialīnes pleci it kā viegli saguma. — Pamatīga nasta.
- Imperatore, es neko nesaprotu no politikas. - Dzelksne piemetās uz sola, viņasprāt, pazemīgā pozā, lai kā tā izskatītos no malas; viņa vispār nejutās ērti sēdus, ja nu vienīgi pie aira. - Es, patiesību sakot, neko daudz nezinu... Jums būtu daudz vērtīgāk parunāt ar Tēvu Jārvi...
- Es negribu runāt par politiku.
Dzelksni pārņēma sveloša neērtības sajūta. — Tad jau...
- Tu esi sieviete... — Vialīne paliecās uz priekšu, sadotās plaukstas palika klēpī, bet acis ieurbās Dzelksnes sejā. Atbruņojoši tuvu. Dzelksne nebija radusi kādu laist klāt tik tuvu, kur nu vēl imperatori.
- Māte ar’ man tā saka, — viņa nomurmināja. - Domas dalās.
- Tu cīnies pret vīriešiem.
-Jā.
- Tu pieveic vīriešus.
- Dažreiz...
- Sūmaela saka, tu tos sakaujot pat viena pati pret trim! Tava komanda tevi ciena. Es to redzēju viņu sejās. Viņi baidās no tevis.
- Par cieņu es nezinu. Baidās - varbūt, Jūsu...
- Vialīne. Nekad neesmu redzējusi kādu sievieti cīnāmies tā, kā to dari tu. Vai drīkst? - Iekams Dzelksne paspēja atbildēt, imperatore uzlika tai roku uz pleca un saspieda. Valdnieces acis izbrīnā iepletās. — Augstā dieviete, tu esi stingra kā koks! Cik tev daudz spēka... -Dzelksnei par milzu atvieglojumu, Vialīne ļāva rokai nošļukt gar sāniem, kad Dzelksne pavērās, - sīka un tumša tā gulēja uz marmora sola starp abām. - Es gan nevarētu.
- Vispār jau stipru vīrieti nevar pieveikt ar spēku, -Dzelksne nomurmināja.
Imperatores skatiens acumirklī notvēra blakussēdētā-jas acis kā vienīgos baltos plankumus biezējošajā tumsā, kuru izgaismoja tikai lāpu mēles telpas stūros. - Ar ko tad?
- Jāuzbrūk ātrāk un vispār jārlkojas ātrāk, jābūt izturīgākai un gudrākai, vienmēr gatavai sitienam, un jācīnās, aizmirstot par cieņu, sirdsapziņu un žēlumu. - Tikai atkārtojusi Skifras vārdus, Dzelksne aptvēra, cik pilnīgi viņa bija tos apguvusi, cik absolūti uzņēmusi sevī un cik daudz bija mācījusies no vecās sievietes. - Vismaz tā man saka...
Vialīne pasita knipi. - Tāpēc jau es sūtīju pēc tevis. Lai iemācītos cīnīties ar stipriem vīriem. Ne jau ar zobeniem, bet principi ir tie paši. — Vialīne atslēja zodu saujās, tā šķita savādi meitenīga poza sievietei, kura valda pār puspasauli. — Tēvocis vēlas, lai es būtu tikai rotājoša skulptūra viņa kuģim. Vai pat mazāk. Rotājums vismaz ir savienots ar ķīli.
- Mūsu kuģus skulptūras rotā arī pakaļgalā.
- Brīnišķīgi! Tādā gadījumā viņš man paredzējis arī tādu likteni. Sēdēt tronī un smaidīt, kamēr viņš izdara izvēli. Bet es atsakos būt vina marionete. - Violīne savilka
pirkstus dūrē un uzsita pa galdu, bet pat sīciņais augļu nazis uz paplātes tik tikko iedrebējās. - Es atsakos, vai dzirdi mani?
- Es dzirdu, bet... Neesmu pārliecināta, vai mana dzirdēšana daudz ko mainīs.
- Nē. Man jāatver tēvoča ausis. - Imperatore pazi-bināja acis uz tumsā slīgstošajiem dārziem. - Šodien es padomē atkal iestājos pret viņu. Būtu tu redzējusi šā seju! Viņš nebūtu vairāk šokēts, ja es to nodurtu.
- To nevar īsti zināt, iekams neesat viņu nodūrusi.
- Dižā Dieviete, kā es to gribētu! - Vialīne uzsmaidīja Dzelksnei. - Saderam, ka no tevis neviens nemēģina iztaisīt marioneti, vai nc tā? Esmu gatava derēt, ka neviens neuzdrošinās! Tādu kā tevi. — Imperatores sejā Dzelksne pamanīja vēl neredzētu izteiksmi. Gandrīz... dievinošu.
- Tu esi... tik...
- Neglīta? - Dzelksne nočukstēja.
- Nē!
- Gara?
- Nē. Nūjā, bet... brīva.
- Brīva? — Dzelksne neticīgi nosprauslojās.
- Vai tad ne?
- Es esmu zvērējusi kalpot Tēvam Jārvi. Darīt visu, ko viņš uzskata par nepieciešamu. Lai izpirktu... to, ko esmu izdarījusi.
- Ko tu esi izdarījusi?
Dzelksne norija smagu kamolu. - Es nogalināju kādu puisi. Viņu sauca Edvāls, un es nedomāju, ka viņš bija pelnījis nāvi, bet... es viņu tomēr nogalināju.
Vialīne bija tikai cilvēks, kā jau Sūmaela teica, un, neskatoties uz drēbēm un pili vai varbūt tieši to esamības dēļ, viņas rimtajam, atklātajam skatienam piemita spēja izvilināt vārdu plūdus pār lūpām.
- Visi nolēma par to nomētāt mani ar akmeņiem, bet Tēvs Jārvi mani izglāba. Nezinu, kāpēc, bet izglāba. Un Skifra iemācīja man cīnīties. — Dzelksne pasmaidīja, pieskārusies ar pirkstiem galvas noskūtajai pusei, pārliekot prātā, cik stipru viņa sevi reiz turējusi un cik vāja bijusi. - Aizliegtās krastā mēs cīnījāmies pret zirgļau-dīm. Dažus nogalinājām, un pēc tam man kļuva nelabi. Citudien mēs cīnījāmies ar cilvēkiem tepat tirgū. Mēs ar Brandu. Neesmu droša, vai nogalināju arī tos, bet gribēju gan. Es biju nikna par tām krellēm... Laikam... — Dzelksne apklusa, sapratusi, ka pateikusi daudz vairāk, nekā klātos.
- Par krellēm? — Viallne pārvaicāja, un viņas iekrāsotā deguna pamatnē ievilkās apmulsuma rieva.
Dzelksne nokremšļojās. - Par to nebija vērts satraukties.
- Es teiktu, brīvība mēdz būt bīstama, - imperatore sacīja.
- Laikam gan.
- Varbūt, raugoties uz citiem, mēs saskatām tikai to, kā mums pašiem nav.
- Laikam gan.
- Varbūt dziļi sevī mēs visi esam vāji.
- Laikam gan.
- Bet tu tik un tā cīnies ar vīriem un tos pieveic.