Dzelksne nopūtās. - Jā, pieveicu gan.
Vialīne skaitīja punktu pēc punkta uz pirkstiem.
- Tātad ātrs uzbrukums, gudrība un agresija bez sirdsapziņas pārmetumiem, cieņas vai žēlastības.
Dzelksne pacēla gaisā kailās delnas. - Tās devušas visu, kas man pieder.
Imperatore iesmējās. Spēcīgiem smiekliem tik sīkai sievietei; skaļi un priecīgi tie plūda pār plati ieplestajām lūpām. - Batu Dzelksne, tu man patīc!
- Tādā gadījumā jūs esat viena no retajiem. Dažbrīd man šķiet, ka manu atbalstītāju loks ar katru brīdi sarūk. - Dzelksne izņēma lādīti un pasniedza imperatorei. — Tēvs Jārvi lika jums kaut ko nodot.
- Es jau teicu viņam, ka nevaru to pieņemt.
- Viņš man savukārt teica, ka tā tik un tā jānodod jums. - Dzelksne iekodās lūpā, atverot lādīti, un bālā gaisma ieplūda krēslainajā telpā, neparastāka un vēl skaistāka nekā iepriekš. Elfu aproces nevainojamās šķautnes mirdzēja kā dunča asmens, pulētais un slīpētais metāls spīdēja laternas gaismā, un tumši, koncentriski apļi izcēla neaptveramās dzīles aiz apaļās atveres. Tā bija relikvija no citas pasaules. No pasaules, kas zudusi pirms gadu tūkstošiem. Blakus tai nenovērtējamie pils dārgumi šķita nožēlojami nieki, nevērtīgi kā dubļi.
Dzelksne centās izteikties maigi, pārliecinoši un diplomātiski. Bet sanāca skarbāk nekā jebkad. - Tēvs Jārvi ir labs cilvēks. Un ļoti viltīgs cilvēks. Jums jāparunā ar viņu.
- Jau runāju. — Vialīne atrāva skatienu no aproces un ielūkojās Dzelksnei acīs. — Un tev jābūt piesardzīgai. Man šķiet, ka Tēvs Jārvi līdzinās manam tēvocim. Tādi neko nedāvina, negaidot dāvanu pretī. — Imperatore aizcirta lādītes vāku un paņēma to no Dzelksnes rokām.
— Tomēr es to paņemšu, ja tu tā vēlies. Nodod Tēvam Jārvi manu paldies. Bet pasaki arī, ka es viņam neko vairāk nevaru dot.
- Pateikšu. - Dzelksne paraudzījās uz tumsā grimstošo dārzu un prātoja, ko vēl teikt, kad pamanīja, ka vietā, kur pie strūklakas vēl nesen stāvēja sargs, vairs manāmas tikai ēnas. Visi bija nozuduši. Viņa un imperatore bija palikušas divas vien. - Kur palikuši jūsu sargi?
- Savādi, — Vialīne atbildēja. - Nu re, viņu kļuvis pat vairāk.
Dzelksne saskaitīja sešus vīrus kāpjam augšup pa pakāpieniem dārza tālākajā galā. Sešus bruņās tērpušos un pilnībā apbruņotus, impērijas kareivjus, kas ātri vien klaudzināja soļus un oranžu lāpu gaismā tuvojās pa eju imperatores mazajam namiņam. Viņiem sekoja vēl kāds cilvēks. Vīrietis ar zeltītām krūšu bruņām, iesirmiem matiem un neredzēti platu smaidu vīrišķīgi skaistajā sejā.
Hercogs Mikedass, ieraudzījis abas jaunietes, mundri pamāja.
Tobrīd Dzelksni pārņēma sajūta, ka asinis stingst dzīslās. Viņa pasniedzās un noslēpa starp pirkstiem uz sudraba paplātes nolikto mazo nazīti. Nožēlojami sīks ierocis, bet labāk tāds nekā nekāds.
Dzelksne stāvēja un skatījās uz kareivjiem, kas veikli apmeta loku ap strūklaku un izgāja starp divām statujām, un juta, ka Vialīne nostājas viņai blakus, kamēr vīrieši izklīst pa terasi. Kad pēkšņa vēja brāzma iekvēlināja ogles un gaišs stars izgaismoja tā seju, Dzelksne pazina vienu no karavīriem. Vensterietis, ar kuru viņa cīnījās tirgū; vienu tā vaigu šķērsoja grieztas brūces un zilumi, bet rokā tas turēja smagu cirvi.
Hercogs Mikedass dziļi paklanījās, bet tā lūpas viegli sašķiebās, viņa pavadītāji nemaz nenolieca galvu. Vialīne ierunājās dzimtajā valodā, un hercogs atbildēja, laiski pamādams ar roku uz Dzelksnes pusi.
- Jūsu Gaišība, - tā izspieda caur sakostiem zobiem,
— kāds gods.
- Es atvainojos, - hercogs atņēma vensteriešu mēlē.
- Es nupat pavēstīju Viņas Gaišībai imperatorei, ka nekādi nevarēju palaist garām jūsu ierašanos. Nudien, kāda laime satikt jūs abas divatā!
- Kāpēc tā? - Vialīne painteresējās.
Hercoga uzacis uzmeta izbrīna pilnu loku. — Galveno pilsētu apsēduši svešzemnieki no ziemeļiem, kas visur bāž savu degunu. Tie ir barbari no Metlandes vai kā nu to sauc. Tie grib sakurināt mūsu Ierastos savas sīkmanīgās ķildas! Tie mēģināja iecirst plaisu starp mums un mūsu sabiedroto, Augsto karali, kurš dziļi sirdī pieņēmis mūsu Vienīgo dievieti. Kad tas neizdevās... - Viņš bargi nogrozīja galvu. - Tie sūtīja uz pili savu slepkavu. Neredzētu slepkavu, kas cer izmantot manas stulbās krustmeitas labo sirdi.
- Kā noprotu, tā būtu es? - Dzelksne norūca.
— Tu, sātans sievietes veidolā! Nē, gandrīz sievietes veidolā, tu esi pārlieku... muskuļota manai gaumei. Kā atceros, tu mēģināji nogalināt divus manus sargus? — Mi-kedass pasmīnēja, un visu šo laiku viņa vīri virzījās aizvien tuvāk, tēraudam atmirdzot lāpu gaismā. - Kā tu jutīsies pret sešiem vīriem?
Vienmēr izliecies vājāka, nekā esi patiesībā. Dzelksne parāvās atpakaļ, ierāva galvu plecos un lika manīt, ka ir maza un nobijusies, kaut gan dvēseli bija pārņēmis neredzēts miers. It kā Beidzamās durvis nevērtos pie viņas papēžiem, bet viņa vērotu notiekošo no malas. Meitene izvērtēja attālumus, nopētīja grīdu un statujas, lāpas un galdu, pīlārus, pakāpienus un stāvo krauju aiz tiem.
- Imperatorei nudien neklājas tā riskēt ar savu drošību, - hercogs turpināja, - bet nekrītiet izmisumā, mana dārgā krustmeita, es jūs atriebšu!
— Par ko? — Vialīne nočukstēja. - Dzelksne sajuta imperatores bailes, un tas spēlēja viņai par labu. Divas vājas, pārbijušās un bezspēcīgas meitenes... Pirksti aiz muguras cieši satvēra mazo nazīti. Cīnītājam itin viss kalpo par ieroci.
Hercogs uzmeta lūpu. - Tu tiešām esi kā suņanagla pakaļā. Kuram gan nepatīk meitene ar raksturu, vai ne? -Mikedass atšāva apakšlūpu un nogrozīja galvu kā vīlies.
- Taču visam ir robežas. Nudien, tādas pastāv.
Tēvs mēdza atkārtot Dzelksnei: Ja esi nolēmusi nogalināt, nogalini, nevis tikai runā par to. Par laimi viņai, hercogs nebija slepkava, tas kūla tukšus salmus un dižojās, izgaršodams savu varu, tā dodams Dzelksnei laiku novērtēt pretinieku un izvēlēties uzbrukumam piemērotāko mirldi.
Pašu hercogu viņa uzskatīja par vāju pretinieku. Lai gan viņam bija kā zobens, tā duncis, meitene šaubījās, vai tie kaut reizi tikuši izvilkti no maksts. Pārējie gan pieprata savu darbu. Tiem rokās bija labi zobeni un labi vairogi, arī asi tuteņi aiz siksnas. Tikpat labas bruņas, kuru savītās zvīņas vizuļoja pustumsā, tomēr pavisam neaizsargāti bija pretinieku kakli. Elkoņu locītavas. Ceļu bedrītes. Jāmērķē tur.
Viņa viena pret septiņiem. Tobrīd Dzelksne gandrīz iesmējās. Absurds pārsvars. Neiespējams pārsvars. Bet cita viņas rīcībā nebija.
- Teofora ne reizi nedarīja tā, kā tai lika, - hercogs turpināja buldurēt, - bet viņa jau bija ar’ pārāk vecs kleperis, lai iemācītu tai paklausību. Es tiešām cerēju, ka septiņpadsmit gadus jaunu imperatori varēs turēt pavadā. - Mikedass nopūtās. - Tomēr daži kumeļi neļaujas pavadai. Tie spārdās, kož un neļauj sevi iejāt. T ādi labāk jānožmiedz, iekams nav nometuši no sedliem savu kungu.
Kā nākamā troni mantos tava māsīca Asta. - Hercogs parādīja savus ideāli skaistos zobus. - Viņai ir četri gadi. Ar tādu sievieti varēs pa īstam strādāt! - Visbeidzot pats apnicis no savas gudrības, Mikedass ar laisku žestu lika diviem kareivjiem iet uz priekšu. - Nodarīsim to ātrāk!
Dzelksne noskatījās, kā tie tuvojas. Viena lielais deguns bija daudzkārt lauzts. Otrs ar bakurētai nu un nelīdzenu seju stulbi smaidīja absolūtā vienaldzībā. Uz pirmā pakāpiena tie uzkāpa ar atkailinātiem, bet nepaceltiem zobeniem. Neviens nevarēja tiem pārmest pārliecību par saviem spēkiem. Tomēr šī pārliecība neļāva viņiem pat iedomāties, ka nāksies pa īstam cīnīties ar skuķi.