Un Dzelksne liks tiem cīnīties.
- Uzmanīgi, Jūsu Gaišība, viņa ir bīstama, - bilda vensterietis.
- Izbeidz, - hercogs nicīgi iesmējās, - tas taču tikai skuķis. Man šķita, ka jūs, ziemeļnieki, visi esat ugunīgi un...
Gudrais nogaida īsto brīdi, tā Tēvs Jārvi mēdza bieži atgādināt, bet nekad nepalaiž to garām. Vīrs ar lielo degunu uzkāpa vēl vienu pakāpienu augstāk un samiedza acis, ko apžilbināja paviljona lāpu gaisma, un viņa skatienā ielavījās liega neizpratne, kad Dzelksne kā šautra metās uz priekšu un pāršķēla tā rīkli ar augļu nazi.
Viņa iegrieza nazi, un asinis no brūces apšļāca blakus esošā bakurētainā seju, tas sarāvās. īss mirklis, bet Dzelksnei gana ilgs, lai izrautu dunci no lieldeguņa maksts, kamēr tas kāpās atmuguriski, un iedurtu zem bakurētainā ķiveres — tumšajā rievā starp rīkli un atslēgkaulu līdz pašam spalam.
Dzelksne uzlika kāju uz bakurētainā krūtīm, ierēcās kā žņaugta un aizspēra to prom. Vīrietis aizlidoja lejup pa pakāpieniem, paraudams līdzi divus aiz muguras stāvošos. Meitene notvēra tā zobenu un sagrieza roku pret asmeni, tomēr izrāva ieroci no atslābstošā tvēriena; asiņainiem pirkstiem satvērusi zobenu aiz spala krusta, viņa pacēla to virs galvas kā dunci. Dzelksne iebrēcās un parāva zobenu gaisā, noskrāpēdama nākamā vīra vairoga kanti, un trāpīja pa tā zodu. Asmens gals pāršķēla viņa seju un norāva šķībi sagriezušos bruņucepuri.
Savainotais atmuguriski sagrīļojās, skaļi kliegdams, asinis jau burbuļoja zem tā cieši sažņaugtajiem pirkstiem, un viņš uzkrita virsū hercogam, kurš iebrēcās un iesvieda to krūmos, nespēdams atraut acis no tumšajiem plankumiem uz savas krūšu bruņas, it kā traipi būtu publisks aizvainojums.
Lieldegunis grīļodamies tenterēja atpakaļ un šķita pat vēl pārsteigtāks nekā iepriekš, viņš izmisīgi centās saturēt savu pāršķelto rīldi, bet tumšās asinis jau bija izmērcējušas visu kreiso ķermeņa pusi. Dzelksne nosprieda, ka par šo pretinieku var aizmirst.
Izrēķināšanās ar trim vīriem uzreiz tik īsā laikā nudien j
bija veiksme, bet pārsteigums bija meitenes vienīgā priekšrocība. Tas jau bija izmantots, un spēku attiecība nu bija četri pret vienu.
- Nolādēts! - hercogs iebrēcās, slaucīdams savu asinīm notašķīto tērpu. - Nogalināt abas!
Dzelksne pašļūca atpakaļ un nostājās aiz pīlāra pa kreisi kā aiz vairogā, mētādama acu zibšņus, tikmēr aplencēji nāca aizvien tuvāk. Tagad to zobeni un vairogi jau atradās kaujas gatavībā, cietais tērauds un skarbās acis gailēja sarkanas lāpu gaismā. Viņa sadzirdēja Viallni aiz muguras gluži vai smilkstam līdz ar katru elpas vilcienu.
- Brand! - Dzelksne iekliedzās, cik vien skaļi plaušas ļāva. - Brand!
NIKNUMS
Tikmēr Brands blenza uz galdu, tur nolikta ūdens krūzi un biķeriem, prātodams, vai tie domāti viesiem, tomēr neuzdrošinājās pieskarties, lai gan bija izslāpis kā tuksnesi noklīdušais.
Ja nu tas bija domāts citiem, labākiem ciemiņiem?
Brands izgrozīja plecus, veltīgi cenšoties atraut kreklu no lipīgās ādas. Ak dievi, šī svelme, bezgalīgā, smacējošā svelme, kas nerimās pat tad, kad pielavījās nakts. Viņš piegāja pie loga, aizvēra acis un ievilka dziļu elpu, silta brīze noglāstīja seju, un Brandu pārņēma vēlme, kaut tas būtu sāļais Torlbijas vējš.
Puisis pārlika, nez ko tagad dara Rīna. Pavēries krēslojošajās debesīs, viņš veltīja lūgšanu Miera tēvam, lai gādā par māsas drošību. Aizrautīgi vēloties kļūt par karavīru, atrast kuģi, komandu un arī jaunu ģimeni, Brands piemirsa par to, kas viņam jau bija. Viņš nudien nebija cilvēks, uz kuru var paļauties. Sasodīts, viņš prata visu sabojāt. Puisis smagi nopūtās.
Un tad viņš to sadzirdēja, pavisam klusu. It kā kāds viņu sauktu vārdā. Pirmajā brīdi Brands nosprieda, ka sapņo, bet pēc tam balss atskanēja vēlreiz, un nu jau pārliecinoši. Izklausījās pēc Dzelksnes, un, ņemot vērā viņu attiecības, meitene to nesauktu, ja nebūtu pamatota iemesla.
Brands atspēra vaļā durvis, lai saceltu kājās sargus.
Taču sargu nebija. Tikai tukšs gaitenis un ēnas apņemtas kāpnes telpas galā. Brandam šķita, ka viņš saklausa cīniņa troksni, un sirdī iedūra bažas. Džinkstēja metāls, kāds kliedza un atkal sauca vinu vārdā.
Brands metās skriešus.
Dzelksne paķēra sudraba paplāti, iekliedzās un svieda vensterietim, augļi izbira zemē. Bet pretinieks paslēpās aiz lielā cirvja un klupa malā, paplāte atsitās pret tā plecu un tālāk aizlidoja krūmos.
Pieķēdētie dziedātājputni bezpalīdzīgā panikā sita spārnus, brēkāja un plivinājās, un Dzelksne nejutās ne par matu labāk, iesprostota aiz salona pīlāriem kā būrī. Aiz vensterieša muguras joprojām cīņai gatavi stāvēja vēl divi vīri: viens gara auguma kustīgs ar sasodīti garām rokām, otrs - strups un drukns ar kaklu koka stumbra resnumā. Hercogs slaistījās dibenplānā, pavērsis savu zobenu pret Dzelksni, un sēca aizsmakušā balsī. Var jau būt, ka viņš bija gudrs vīrs, tomēr radis, ka viss notiek pēc viņa prāta.
- Apšļakstīju tavas kurpes ar asinīm, vecais nelieti? — Dzelksne nošnāca.
Tad viņa sagrāba lāpu, izrāva to no turētāja, nemanīdama dzirksteles, kas gruzdot bira pār roku.
Virs ar resno kaklu klupa uz Dzelksnes pusi, bet meitene nobloķēja viņa zobenu ar savējo — tērauds triecās pret tēraudu, tad iezvēla uzbrucējam, un vairoga skaidas aizlidoja pa gaisu. Dzelksne soli atkāpās, dodot sev laiku kaut ko izdomāt, tad tumsā paslīdēja uz izbirušajiem augļiem un pārkrita pār galdu. Zobens ietriecās meitenes kājā, virs kreisā ceļa pavērās pāršķelta miesa. Dzelksne iesmilkstējās un norija siekalas, bet garais kareivis tikmēr atrāvās no pretinieces, gatavs jaunam uzbrukumam.
Tevi savainos, un, kad tas notiks, trieciens nedrīkst atņemt tev līdzsvaru, sāpes nedrīkst palēnināt tavas kustības, šoks nedrīkst izraisīt šaubas. Dzelksne metās virsū garajam kareivim ar lāpu, un tas Īstajā brīdi pacēla vairogu, tad aizstreipuļoja lejup pa pakāpieniem, sarkanas ogles bira pāri vīrieša mugurai kā kvēlojošu putekļu strūkla.
Dzelksne instinktīvi pieliecās. Resnā kakla raidītais zobens nosvilpa gar seju un atsitās pret tuvāko pīlāru, marmora lauskas aizlidoja pa gaisu, visapkārt mirguļoja, locījās un šaudījās cīnītāju ēnas. Dzelksne atvēzējās pret drukno pretinieku, bet ievainotajā kājā zuda spēks, zobens atlēca no tā bruņām klātā pleca, aizkavējot tikai uz mirkli.
Viņa ieraudzīja savas asinis tumši zvīguļojam lāpu gaismā, pilienu un šļakstu strīpa aizstiepās līdz pat garā vīra zobenam. Dzelksne pamanīja hercoga seju, savilktu niknā vieplī. Viņa dzirdēja imperatori kaut ko kliedzam aiz margām. Dzelksne sauca palīgā, bet palīdzība nenāca. Resnais kakls jau bija uzlicis kāju uz augstākā pakāpiena, tā skarbās acis blenza uz meiteni pār vairoga kanti. Garais grābstīja muguru un centās nogrūst ogles no gruzdošā apmetņa.
Viņai jāclnās, kamēr vien dzīslās rit asinis un dod spēku. Jāuzbrūk, un tūlīt pat.
Dzelksne atrāvās no galda. Tiklīdz Resnais kakls atvēzējās un cirta, viņa nolēca lejup pa pakāpieniem pāri kritušajam. Savainotā kāja atslāba, bet meitene bija sagatavojusies un krita uz priekšu, apmeta kūleni, paripoja zem Garā spēcīgi cirstā zobena, asmens saceltais vējš iepūta matos, viņa atspērās uz veselās kājas un, skrienot garām, iezvēla pretiniekam.