Zobens trāpīja Garajam ceļgala locītavā, tas ievaidējās, mēģināja pagriezties, bet nokrita rāpus Dzelksnes priekšā. Viņa pacēla zobenu augstu gaisā, atlieca muguru un no visa spēka trieca pret paklupušā bruņucepuri. Sitiena spēks smagi parāva roku līdzi, un meitene sāpīgi sakoda zobus, asmens nodrebēja, un tērauda lauskas uzsprāga gaisā. Tomēr atstātais robs izrādījās gana dziļš un Garais nogāzās uz mutes, raustot vienu kāju, pavēris lūpas klusā vaidā. Drebošām kājām Dzelksne atslējās pret tuvāko skulptūru, joprojām sažņaugusi rokā salauzto zobenu.
Tev veicas ar ieročiem, teiktu Oda, jo vensterietis izvēlējās tieši šo brīdi, lai mestu cirvi, bet tas palidoja garām Dzelksnei par mata tiesu, un smagais asmens noskaldīja lielu marmora gabalu. Dzelksne atgaiņāja uzbrucēju ar lāpu, un dažas pēdējās dzirksteles aizlidoja līdz ar sacelto vēja pūsmu. Kāja pulsēja un drebēja, pavisam zaudējot spēku.
Resnais kakls piesardzīgi tuvojās Dzelksnei, pacēlis vairogu. Izeja ir vienmēr, Tēvs Jārvi mēdza atkārtot, tomēr viņa tādu neredzēja. Savainojums izrādījās pārāk smags. Spēku samērs - pārlieku nevienāds. Viņa cieši ieķērās salauztajā zobenā, atņirdza zobus un sataisīja visdrosmīgāko seju. Viņa sajuta puķu smaržu. Puķes un asinis.
- Nāk nāve tava, — Dzelksne nočukstēja.
Vialīne iespiedzās, redzot, kā Dzelksne metas starp diviem pīlāriem un virsū strupajam kareivim, tā ar vienu roku sagrāba vīrieša masīvo kaklu, bet ar otru — ienaidnieka roku, kas turēja zobenu. Resnais kakls centās nomest uzbrucēju no pleciem, vairogs netrāpīja, toties pavēra spraugu. Dzelksne brāzās uz priekšu, kreisais celis izgriezās, un sāpe cauršāva visu kāju, bet meitene paspēja krītot saķert pretinieka bruņas un pieslējās kājās. Šņākdama viņa atvēzēja un blieza salauztā zobena asmeni pret tā kaklu. Resnais plātīja muti, pāri lūpām plūda asinis, un imperatore iespiedzās, jo abi uzgāzās tai virsū.
Dzelksne aizripoja malā īstajā brīdī, jo vensterieša smagā āva aizlidoja garām, ar blīkšķi caursita Resnā kakla bruņas un ieurbās dziļi tā krūtīs. Dzelksne rāpās un lēca gaisā, cenšoties atsvabināt mesto cirvi, krūtis smagi cilājās un svila no straujās elpas.
- Brand! - viņa iesaucās aizlūstošā balsī. Aiz muguras atskanēja troksnis, meitene metās apkārt un ieraudzīja zibošu metālu. Hercogs trāpīja Dzelksnei pa vaigu, galva pasitās sānis, tomēr sitiens izrādījās vārgs, viņa pat nezaudēja līdzsvaru.
Dzelksne ieķērās hercoga zeltītajās krūšu bruņās.
- Tas ir viss, uz ko esi spējīgs? - viņa šņāca, bet vārdi plūda pār lūpām līdz ar asinīm, kas sūcās lejup pa zodu. Mutē kaut kas traucēja. Kaut kas auksts un ciets nospieda mēli. Tikai tad viņa saprata, ka Mikedass viņu sadūris.
Viņa triektais tutenis iestrēdzis šķērsoja visu meitenes seju tieši starp žokļiem, un pretinieka roka joprojām nelaida vaļā spalu.
Tie blenza viens uz otru tumsā, un neviens īsti nespēja aptvert notiekošo. Tāpat kā faktu, ka meitene joprojām stāv kājās. Tad iemirdzējās lāpa, un Dzelksne pamanīja hercoga acīs nežēlīgu liesmu.
Viņa juta, kā asmens mutē sagriežas, Mikedass mēģināja izraut ieroci, bet viņa iekodās duncī, iespēra ar savainoto kāju, un pretinieks pakrita. Tad Dzelksne pagrieza galvu un izrāva dunci no asiņainās rokas vārgā tvēriena. Meitene neveikli pagrūda Mikedasu malā, tad spēra nedrošus soļus sānis, bet vensterietis jau meta ar cirvi, un tas, nobrāzis viņas plecu, nocirta no krūmiem zarus ar birstošu lapu straumi, bet pati meitene palēca prom strūklakas virzienā.
Visi zina, kā rīkoties, līdz brīdim, kad sāk noasiņot, un Dzelksne noasiņoja. Kāja karsti pulsēja, seja lipa no asinīm. Vairs nebija nekādu plānu. Viņa nošķaudījās, un gaisā izpletās sarkans mākonis.
Dzelksne satvēra spalu un izrāva dunci no sejas, tas iznāca laukā diezgan viegli. Lai gan, iespējams, paķēra līdzi arī kādu zobu. Ali dievi, cik viņai bija nelabi... Kāja vairs nepulsēja. Tā bija nejutīga. Nejutīga un slapja, celis nevaldāmi drebēja. Dzelksne dzirdēja to sitamies pret asinīs izmirkušo bikšu staru.
Gribējās gulēt. i
Dzelksne sapurināja galvu, cenšoties nokratīt nelabumu, bet sajūta tikai pasliktinājās, un neskaidrā plankumā izplūdušais dārzs aizpeldēja vispirms uz vienu, rad otru pusi.
Hercogs Mikedass, izvilcis zobenu, vilka malā kādu līķi, lai tiktu tuvāk imperatorei.
Dzelksne atvēzēja nazi, bet tas šķita pārmēru smags. It kā tā spicē karātos smēdes lakta. Lāpu gaisma uzspīdēja, mirguļoja un meta šaudīgas ēnas.
- Panāc pretī! - Dzelksne noelsa, bet mēle bija uztūkusi un vārdi nenāca pār lūpām.
Vensterietis pasmaidīja un dzina meiteni atpakaļ pie strūklakas.
Viņa paklupa, kaut kam pieķērās, celis sagriezās un palika izslējies stāvus.
Viņa metās uz ceļiem ūdenī. Tumsā šaudījās zivis.
Vialīne atkal iekliedzās. Viņa sāka aizsmakt no brēkšanas.
Vensterietis spēcīgi vēzēja cirvi augšā lejā, un platais asmens, uztvēris lāpu gaismu, iezīmēja Dzelksnes izplūdušajā skatienā oranžus traipus.
Dzelksne bija nometusies uz ceļiem, imperatore lika tai celties.
Viņa dzirdēja pašas sēcošo elpu.
Neizklausījās diez cik labi.
Ak dievi, cik viņa bija pārgurusi!
- Brand, - Dzelksne nomurmināja.
Viņš skrēja augšup pa kāpnēm.
Ar vienu skatienu novērtējis tumsas apņemto dārzu, baltiem akmeņiem izklāto taku starp ziedošajiem kokiem un statujām, ēnā ap lāpām izgaismoto strūklaku gulošos līķus... kad pašā strūklakā ieraudzīja arī Dzelksni, tupošu uz ceļiem un pieķērušos pie slapjajām akmens čūskām un otrā rokā sagrābtu nazi. Viņas seja bija noplūdusi asinīm, pie miesas pielipušās drēbes saplēstas un piesūkušās asinīm. Pat strūklakas ūdens krāsojās sarkans.
Blakus Dzelksnei stāvēja kāds vīrietis ar paceltu cirvi rokā. Tirgū sastaptais vensterietis.
Brands izverda troksni, kas atgādināja verdošu ūdens katlu. Nekad agrāk viņš tādu nebija dvesis, nedz arī dzirdējis no kāda cita cilvēka mutes.
Brands kā satracināts vērsis metās pa taku uz priekšu, un, kad vensterietis pagriezās, plati iepletis acis, tas notvēra pretinieku, norāva zemē tik viegli, kā ziemeļvēja brāzma paceļ gaisā koka lapu, un tad ar visu spēku trieca pret statuju.
Viņi tā satricināja skulptūru, ka šķita, pasaule nodreb. Tik smagi, ka Brands dzirdēja pats savus zobus noklabam galvā. Tik stipri, ka skulptūra pārlūza vidū uz pusēm un putekļainās lauskās sabira zālē.
Brands, iespējams, sadzirdēja vensterieša piesmakušos vaidus vai arī paša asinis skaļi dunēja galvā gluži kā Jūras mātes aukas vētrainā dienā, atņemot redzi un dzirdi. Ar abām rokām viņš sagrāba vensterieša galvu un trieca pret marmora pjedestālu divas, trīs, četras reizes, un akmens lauskas šķīda uz visām pusēm, līdz galvaskauss bija ieliekts un saplacināts, tikai tad Brands nosvieda to zemē pavisam sadragātu.
Dzelksne tupēja, atslīgusi pret strūklaku, viņas seja bija izkrāsota nebijušos toņos: bālo un vaskam līdzīgo ādu ldāja asiņainas svītras, bet pārplēstie vaigi, lūpas un zods bija pārtapis melnā asins blāķī.
- Nenāc klāt! - kāds brēca. Tas bija gados vecāks vīrs ar zeltītām krūšu bruņām un sviedriem klātu seju. Viņš bija sagrābis imperatori Vialīni aiz kakla un pielicis dārgakmeņiem rotātu zobenu pie rīkles, kas gan izrādījās par garu iecerētajam uzdevumam. — Es esmu hercogs Mike-dass! - viņš auroja, it kā vārds kalpotu par vairogu.
Tomēr vārds ir tikai vārds. Brands saviebās, atkāpās soli, ieķērcās, laižot pār lūpām svilinošu elpu, un paspēra malā kādu kritušo.