Hercogs atrāva zobenu no Vialīnes rīkles un trīcošā rokā pacēla pret Brandu. - Es brīdinu, turies...
Imperatore sakampa tēvoča roku, iecirta tajā zobus un izrāvās brīvībā, hercogs iebrēcās. Tas pacēla savu zobenu, tomēr Brands jau bija ticis viņam klāt, jau atkal izdvesa šausminoši spalgo, griezīgo, gārdzošo skaņu, nebūt nedomājot par to, kā izdarīt ko labu, kā palikt gaismas pusē, vai ko tamlīdzīgu, tikai prātoja, kā pārraut šo cilvēku uz pusēm ar kailām rokām.
Zobens skāra puiša galvu un atlēca no pleca. Tas, iespējams, Brandu ievainoja vai arī ne - viņam bija vienalga. Puiša plaukstas sažņaudza hercogu cieši kā slēdzenes. Mikedass bija liela auguma, savukārt Brands prata noturēt uz pleciem veselu kuģi. Viņš pameta hercogu gaisā kā salmu kūli.
Brands spēra četrus pamatīgus soļus, tie nodimdēja pa tumšo zālāju, bet hercogs cēlāš gaisā aizvien augstāk un augstāk.
- Ar kādām tiesībām, — tas kvieca, bet tad Brands aizmeta Mikedasu tālu prom. Tas pārvēlās pār akmens margām un, šķita, īsu brīdi palika apjucis karājamies dūmakainajās debesīs, joprojām sažņaudzis rokās zobenu. Kvieciens pārtapa kāsējošā guldzoņā, un hercogs izzuda skatienam.
— Ak Dieve, - Vialīne nočukstēja.
Tālu lejā atskanēja būkšķis - viņas tēvocis atsitās pret zemi. Tad kaut kas ilgi klabēja. Līdz iestājās klusums.
PARĀDI UN SOLĪJUMI
Dzelksne pavēra acis, apkārt pletās tumsa.
Vai tā ir tumsa, kas valda aiz Beidzamajām durvīm?
Viņa mēģināja pakustēties, bet iekliedzās sāpēs.
Vai tad viena no labākajām nāves iezīmēm nav tā, ka visas sāpes aprimst?...
Dzelksne aptaustīja apsējiem klāto seju, un atmiņā atausa grūdiens, hercoga Mikedasa duncim ietriecoties starp žokļiem, viņa nespēkā ievaidējās, rīkle bija izkaltusi kā veci prauli.
Meitene pašķielēja uz gaismas strēli, nometa segu un lēnītēm, tik lēni kā nekad, nolaida kājas uz zemes -sāpēja visas maliņas, un viss ķermenis savilkās krampjos. Dzelksne vaidēja, cenšoties ar visu svaru atbalstīties uz kreisās kājas, augšstilbs iesvilās, sāpju vilnis pārņēma arī muguru un tad atgriezās celī. Meitene palēcās un mēģināja šļūkt, balstoties pret sienu, vārga kā jaundzimis kumeļš, kas sper pirmos nedrošos soļus. Ak dievi, cik ļoti smeldza kāja, bet, tiklīdz meitene sāpēs saviebās, dievu dēļ, tās pārņēma arī seju, un viņa smilkstēja aiz neciešamām mokām, asaras plūda straumēm, jo sāpe no krūtīm aizvirzījās līdz rīklei un acīm. Dzelksne tomēr tika līdz gaismas strēlei, kas stiepās no spraugas zem durvīm, un pagrūda tās vaļā.
Viņa pacēla roku, lai piesegtu sūrstošās acis — šķita, ka tās raugās žilbinošā saulē, lai gan tur dega viena vienīga svece. Resna svece ar. dārgakmeņiem rotātām vaskā iespraustām matadatām. Dzelksne ieraudzīja saplaisājušu apmetumu, zemē izsvaidītas drēbes, kas meta ēnas pār grīdas dēļiem, un stipri saburzītu gultas veļu...
Viņa sastinga. Kaila mugura ar tumsnēju ādu un trenēti muskuļi, kas ritmiski cilājās. Dzelksne dzirdēja lēnu murdoņu - tur sarunājās sieviete un vīrietis, tad ieraudzīja bālu roku, kas slīd pār šo muguru, garu, izkaltušu roku ar sažuvušu delnu un vienu vienīgu stumbeni pirkstu vietā.
- Vai, — Dzelksne izdvesa, un sieviete strauji pagrieza galvu. Viņas melnie mati klāja seju, un rēta šķērsoja augšlūpu, paverot spraugu baltiem zobiem. Sūmaela un Tēvs Jārvi zem viņas.
- Vai! - Dzelksne nespēja nedz izkustēties no vietas, nedz arī aiziet, viņa tikai blenza grīdā, degot kā ugunīs no sāpēm un apmulsuma, viņa centās norīt kamolu kaklā, tomēr caurā vāts mutes vietā radīja sajūtu, ka nekad vairs nesanāks pat nospļauties.
- Tu pamodies. - Tēvs Jārvi izrausās no gultas un ielēca biksēs.
Vai tad? - Gribējās atbildēt, tomēr izskanēja vien vaids.
- Marš atpakaļ gultā, iekams kāja nesāk asiņot. -Maģistra roka apņēma meiteni un palīdzēja aizlēkt un aizšļūkt uz tumšo durvju aiļu.
Dzelksne nespēja atraut skatienu un, ejot pa durvīm, pār plecu joprojām vēroja kailo gulošo Sūmaelu, kas izturējās tā, it kā nebūtu noticis nekas īpašs, un piemiegtām acīm vērās sānis.
- Tev sāp? — Tēvs Jārvi pajautāja, nolaidis meiteni uz gultas.
- Um, - tā novaidēja.
Ūdens ielija krūzē, nodžinkstēja karotīte, kaut kas izšķīda. — Izdzer!
Garšoja šaušalīgi, šķidrums savilka muti un satūkušo mēli, rīkle bija kā izplaucēta, bet Dzelksne sevi piespieda norīt, tas vismaz deva iespēju kaut ko pateikt.
- Man likās, — meitene noelsās, kad Jārvi iecēla viņas kājas atpakaļ gultā un pārbaudīja pārsējus ap stilbu, — jūs zvērējāt...
- Esmu zvērējis pārāk daudz. Lai ievērotu vienus zvērestus, citus nākas lauzt.
- Un kurš izlemj, kādi jāsaglabā?
- Es neatteikšos no paša pirmā zvēresta. - Jārvi sakļāva dūrē veselās delnas pirkstus. - Es atriebšos sava tēva slepkavām.
Dzelksne grima snaudā. — Man šķita... jūs jau sen... to izdarījāt.
- Tikai dažiem. Ne visiem. — Jārvi apsedza meiteni.
- Dzelksne, tagad paguli. - Viņas plaksti cieši aizvērās.
*
- Necelies.
- Jūsu Gaišība...
- Vialīne, dievu dēļ... - Imperatores sejā bija manāmas dažas skrambas, bet visādi citādi - ne mazākā mājiena par ieskatīšanos sejā Nāvei.
- Man jāceļ... — Dzelksne sarāvās no sāpēm, cenšoties piecelties sēdus, un Vialīne aplika roku ap meitenes pleciem un maigi, bet ļoti noteikti nostūma atkal guļus.
- Necelies. Uzskati to par imperatores pavēli. -Dzelksne nolēma šoreiz neturēties pretī. — Vai tevi stipri savainoja?
Gribējās jau teikt nē, bet šādi meli nesanāktu diez cik pārliecinoši. Dzelksne paraustīja plecus, un pat tas sagādāja sāpes. - Tēvs Jārvi teica, ka viss sadzīs.
Imperatore paraudzījās uz meiteni tā, it kā pati būtu savainota, un neatrāva roku no viņas pleca. — Tev paliks rētas.
- Kā jau karavīram pienākas.
- Tu izglābi man dzīvību.
- Viņi būtu nogalinājuši mani vispirms.
- Tad jau tu izglābi dzīvību mums abām.
- Kā dzirdēju, arī Brands nospēlēja savu lomu.
- Un es viņam pateicu paldies. Bet tev gan vēl neesmu paspējusi. - Vialīne dziļi ievilka elpu. - Es lauzu savienību ar Augsto karali. Nosūtīju putnus ar vēsti Vec-kundzei Veksenai. Es viņai darīju zināmu, ka neatkarīgi no tā, kādus dievus pielūdzam, Getlandes ienaidnieks ir mans ienaidnieks un Getlandes draugs ir mans draugs.
Dzelksne izbrīnā apstulba. - Jūs esat pārmēru devīga.
- Tagad varu to atļauties. Mans tēvocis bija izveidojis impēriju impērijā, kas bez viņa pagaisusi kā dūmi vējā. Es ņēmu vērā tavu padomu: uzbrukt strauji un bez žēlastības. Nodevēji tiek padzīti no manas padomes. Un arī no apsardzes. - Imperatores sejā pazibēja skarbums, un Dzelksne nopriecājās, ka Vialīne nostājusies viņas pusē. — Daži jau aizbēguši no pilsētas, bet mēs tiem sadzīsim pēdas.
- Jūs būsiet diža imperatore, - Dzelksne nočukstēja.
- Ja tēvocis man vispār ko iemācījis, tad tā ir apziņa, ka imperatore ir tik dižena, cik diži tās tuvākie atbalstītāji.
— Jums ir Sūmaela, un jūs...
Vialīnes roka ciešāk satvēra meitenes plecus. Imperatore veltīja tai atklātu, atbildi paģērošu skatienu. - Vai tu paliksi?
— Vai es palikšu?
— Varbūt kā mans miesassargs? Ziemeļu karalienēm taču tādi mēdz būt, vai ne? Kā jūs tādus saucat?
- Par izredzētajiem vairognešiem, - Dzelksne nočukstēja.