— Tāds bija tavs tēvs. Tu jau pierādīji, ka atbilsti šim darbam vairāk nekā iespējams.
Izraudzītais vairognesis. Turklāt Dienvidu imperatorei. Iespēja atrasties plecu pie pleca ar sievieti, kas valda pār puspasauli. Dzelksne uzmeklēja kaklā pakārto maišeli, sataustīja tajā noslēptos kauliņus un iztēlojās, cik ļoti tēvs lepotos, to dzirdot. Kādas varoņdziesmas par to skandētu piesmēķētos krogos, šaurās būdiņās un Torlbi-jas dižajā Dievzālē...
Meitenē uzbangoja tik nepārvaramas ilgas pēc mājām, ka viņa gandrīz nosmaka. — Man jādodas atpakaļ. Es ilgojos pēc pelēkajām klintīm. Es ilgojos pēc pelēkās jūras. Es ilgojos pēc aukstuma. - Viņa sajuta asaras kāpjam kaklā un mirkšķināja acis, līdz miklums atkāpās. - Es skumstu pēc mātes. Un esmu devusi zvērestu.
- Visus zvērestus nav vērts pildīt.
- Zvērestu jau dod nevis paša zvēresta, bet gan sevis dēļ. — Tie bija tēva teiktie vārdi, ko viņš tik sen čukstēja pie ugunskura. - Kaut es varētu pārrauties uz pusēm!
Vialīne nopūtās. — Man nederēs puse miesassarga. Tomēr es zināju, kā tu atbildēsi. Batu Dzelksne, tevi nav iespējams noturēt pat ar zelta ķēdi. Varbūt kādu dienu tu atgriezīsies no brīvas gribas. Bet līdz tam laikam es tev kaut ko uzdāvināšu. Atradu tikai vienu lietu, kas ir līdzvērtīga tam, ko tu izdarīji manis dēļ.
Imperatore izņēma kaut ko, kas meta bālu gaismu pār tās seju, lika iemirdzēties acīm un aprimt Dzelksnes elpai. Tā bija elfu aproce, kuru Skifra atveda no Strokomas un kuru neviens cilvēks nebija uzdrošinājies valkāt kopš Dieva sašķelšanas laikiem. Dāvana, kas ar Dienvidvēju tika atgādāta šurp garajā ceļā pa Dievišķo un Aizliegto. Lieta, kas bija pārlieku diža, lai to nēsātu pat imperatore.
- Man? - Dzelksne parāvās uz tālāko gultas malu.
- Nē, nekādā gadījumā!
- Man ir tiesības to dāvāt, esmu to godīgi ieguvusi un atdodu no brīvas gribas.
- Es nevaru to pieņemt...
- Dienvidu imperatorei nedrīkst atteikt. - Vialīnes balsī ieskanējās tērauds, viņa izslēja zodu un pavērās lejup uz Dzelksni tik pavēlnieciskā pārākumā, ka turēties pretī nebija iespējams. — Uz kuras rokas?
Dzelksne mēmi pasniedza kreiso. Vialīne aplika elfu relikviju ap meitenes delmu un izlēmīgi aizcirta slēdzi. Gaisma no apaļā ietvara iemirdzējās spilgtāk un izbālēja zilbalta, metāls bija nevainojams kā slīpēts dimants, un stikla dzīlēs virmoja bezgalīgi koncentriski enerģijas apļi. Dzelksne vērās uz dārglietu vienlīdz godbijības un šausmu pārņemta. Šī relikvija bija pārvērtīga. Neizsakāmi skaista. Un tagad tā apņēma viņas nožēlojami kārno delnu gluži kā dižens dimants, kas nonācis mēslu kaudzē.
Vialīne pasmaidīja un beidzot atlaida meitenes plecu. — Tev labi piestāv.
Dzirkles klikšķēja gar Dzelksnes kreisajiem deniņiem, un vējš noglauda viņas plecu, apsaitēto kāju un tālāk pagalma bruģi.
— Vai atceries, kā es pirmoreiz tevi apcirpu? - Skifra jautāja. - Tu kauci kā vilcēns!
Dzelksne paņēma nogriezto matu šķipsnu un aizpūta. — Laikam taču var pierast pie itin visa.
- Tikai gana daudz jāpastrādā. - Skifra nolika dzirkles un aizslaucīja nogrieztos matus. — Ja izlej gana sviedrus un asinis, ja gana trenējas.
Dzelksne pārlaida mēli mutes dobumam, viņa nebija vēl pieradusi pie svaigajām šuvēm un noliecās uz priekšu, lai izspļautu sarkanas siekalas. - Asinis varu dot. -Meitene sarāvās, izstiepjot kreiso kāju, un elfu aproce iegailējās sarkana, reaģējor uz sāpēm. — Trenēties gan tagad būs pagrūti.
Skifra apsēdās un, aplikusi roku ap Dzelksnes pleciem, ar otru sabužināja pati savu matu ezīti. - Mēs vairs netrenēsimies, manu dūjiņ.
- Kā tā?
- Man ir pašai savi darbi darāmi. Pārāk ilgi neesmu likusies zinis par saviem dēliem un meitām, mazdēliem un mazmeitām. Turklāt tagad tikai visneglābjamākie muļķi noliegtu, ka esmu paveikusi to, ko Tēvs Jārvi lūdza, un padarījusi tevi nāvējošu. Vai vismaz palīdzējusi tev tādai kļūt.
Dzelksne uzmeta acis Skifrai, un viņu pārņēma tukšuma sajūta. - Tu aizej?
- Nekas nav mūžīgs. Tomēr tas nozīmē, ka tagad varu tev atklāt to, kas agrāk bija jāpatur pie sevis. - Skifra cieši apskāva meiteni; cik savādi šī sieviete smaržoja...
- Man pavisam bijuši divdesmit divi mācekļi, un neviens nav licis ar sevi tik ļoti lepoties kā tu. Neviens tik cītīgi nestrādāja. Neviens tik ātri nemācījās. Nevienam nebija tik daudz drosmes. - Skifra atrāvās, tomēr paturēja Dzelksni izstieptās rokās. - Tu pierādīji, ka esi stipra kā iekšēji, tā ārēji. Tu esi uzticams plecs. Un bezbailīga cīnītāja. Tu izcīnīji savu draugu cieņu un ienaidnieku bailes. Tu esi tās pelnījusi. Tu esi tās iedvesusi.
- Bet... - Dzelksne čukstēja, komplimenti to satrieca krietni stiprāk nekā sitieni. - Man vēl tik daudz jāmācās...
- Cīnītājs nekad nedrīkst pārtraukt mācīties. Tomēr vislabāko mācību katrs sagādā sev pats. Pienācis laiks, lai tu sāktu mācīt citiem. — Skifra izvilka savu cirvi, kura roboto asmeni rotāja piecās valodās iegravēti vārdi. -Tas pieder tev.
Sāds ierocis bija Dzelksnes sapnis. Tas iederējās va-roņdziesmās. Un nu viņa to paklausīgi paņēma, ielika sev klēpī un pavērās uz spožo asmeni. — Cīnītājam viss kalpo par ieroci, — viņa nomurmināja. - Ko es iesākšu bez tevis?
Skifra pieliecās tuvāk un spoži mirdzošām acīm cieši apskāva meiteni. — Visu! Jebko! Es nemēdzu pareģot sliktas lietas un redzu tev dižu nākotni! — Skifras balss skanēja aizvien spalgāk un spalgāk, skaļāk un skaļāk, un viņa pacēla pirkstu ar garo nagu pret debesīm. - Batu Dzelksne, mēs vēl satiksimies otrpus Beidzamajām durvīm, ja ne šimpus, un es ar prieku klausīšos varoņstāstos par taviem dižajiem darbiem, es piepūtīšos aiz lepnuma, ka tajos ir arī neliels mans nopelns!
- Jā, nolādēts, tu leposies, — Dzelksne noteica un šņaukājās, līdz asaras pazuda. Reiz viņa nicināja šo sievieti. Viņa to ienīda un baidījās no tās, viņa lādēja Skifras vārdu visā Dievišķās un Aizliegtās garumā. Un tagad Dzelksne Skifru mīlēja kā māti.
- Lai tev veicas, manu dūjiņ! Pat vairāk - lai tu vienmēr esi gatavībā. - Skifra sniedza roku, bet Dzelksne to drebošu satvēra aiz delma locītavas, iekams sieviete paspēja iecirst pliķi.
Skifra plati pasmaidīja. - Un vienmēr sit pirmā.
*
Tēvs Jārvi smaidīja, raisot vaļā apsējus. - Labi. Ļoti labi. - Maigi ar pirkstu galiem viņš aptaustīja vēl jēlos vaigu audus. - Tev labi dzīst. Jau vari paiet.
- Vēl grīļojos kā piedzērusi.
- Dzelksne, tev paveicies. Ļoti, ļoti paveicies.
- Skaidrs. Ne jau katra meitene saņem dūrienu tieši sejā.
- Un vēl no hercoga ar karaliskām asinīm!
- Nudien, dievi ir man uzsmaidījuši.
- Tev varēja trāpīt acī. Vai arī kaklā. - Maģistrs sāka apmazgāt viņas seju ar flaneļa drāniņu, kas smaržoja pēc rūgtām zālītēm. - Visā visumā es labāk gribētu iedzīvoties rētās, nevis nomirt, un tu?
Dzelksne ar mēles galu pataustīja sāļo bedri, kur agrāk auga zobs. Tobrīd uzskatīt sevi par veiksminieci nenācās viegli. — Kādas ir tās rētas? Sakiet, kā ir.
- Būs jāpaiet laikam, līdz tās sadzīs, bet man šķiet, ka labi sadzīs. Uz kreisā vaiga tev paliks zvaigznīte, uz labā -bulta. Tajā varētu slēpties kāda nozīme. Skifra pateiktu, viņai ir acs uz zīmju lasīšanu...
Dzelksne arī bez Skifras palīdzības spēja paredzēt savas sejas turpmāko likteni. — Es būšu briesmone, vai ne?
- Es pazīstu cilvēkus ar vēl neglītāku kroplību. — Tēvs Jārvi pabāza sažuvušo roku viņai zem deguna un izlocīja vienīgo pirkstu uz visām pusēm. — Nākamreiz izvairies no ieroča.