Dzelksne nosprauslājās. - Viegli pateikt. Vai esat kaut reizi cīnījies viens pret septiņiem vīriem?
Jārvi izgrieza flaneļa lupatu, un ūdens bļodā iepilēja asinis lāses, iekrāsojot to viegli sārtu. - Es nemūžam nespētu pieveikt pat vienu.
- Es reiz redzēju, kā vienu uzvarējāt.
Maģistrs apdomājās. — Vai tu tiešām to redzēji?
- Kad bijāt ķēniņš, es jūs redzēju laukumā cīnāmies ar Keimdālu. - Jārvi kādu brīdi skatījās uz meiteni, izsists no līdzsvara. - Un, kad zaudējāt, jūs lūdzāt iespēju cīnīties pret viņu vēlreiz un nosūtījāt savā vietā mātes izraudzīto vairognesi. Jūsu vārdā Hūriks izsmērēja Keimdāla seju smiltīs.
- Karotājs cīnās, - Jārvi nočukstēja, - ķēniņš pavēl.
- Tāpat kā maģistrs.
Jārvi sāka kaut ko ieziest meitenes sejā, un iesāpējās visas brūces. — Tagad es tevi atceros. Tur bija kāda meitene ar tumšiem matiem.
- Jau tolaik jūs bijāt ļoti viltīgs.
- Man nekas cits neatlika.
- Jūsu ceļojums uz Galveno pilsētu izvērtās veiksmīgāks, nekā kāds varētu iedomāties.
- Pateicoties tev. - Jārvi atritināja apsēju līdz galam.
- Tu paveici to, ko nevarētu panākt neviens diplomāts, un padarīji Dienvidu impēriju par mūsu sabiedroto. Gandrīz tik lielā mērā, ka sāku priecāties, ka neļāvu tevi nomētāt ar akmeņiem. Un tu arī tiki pie apbalvojuma.-Jārvi pabakstīja pa elfu aproci, kuras bālā gaisma vīdēja caur piedurkni.
- Es to atdotu, ja vien prastu attaisīt.
- Skifra saka, to nav iespējams atvērt. Un tev tā jāvalkā ar lepnumu. Tu to nopelnīji, un ne tikai to vien. Pat ja vairs neesmu savas mātes dēls, manī joprojām rit viņas asinis. Es neaizmirstu savus parādus, Dzelksne. Tieši tāpat kā tu - savus.
- Dažu pēdējo dienu laikā man bijis daudz laika, lai atcerētos. Es atminējos Trovenlandi.
- Vēl viens sabiedrotais, uz ko neviens nebūtu cerējis.
- Sabiedroto piesaistīšana sāk kļūt par jūsu ieradumu. Es domāju par to cilvēku, kurš saindēja ūdeni.
- Par to, kuru tu nogalināji?
Dzelksne vērīgi ieskatījās Jārvi bāli zilajās acīs. - Vai tas bija jūsu cilvēks?
Tēva Jārvi sejā nepavīdēja ne izbrīns, ne apstiprinājums vai noliegums. Viņš apsaitēja meitenes galvu klusēdams, ir kā viņa neko nebūtu teikusi.
- Viltīgākais no cilvēkiem, - viņa turpināja, - kuram vajadzīgi sabiedrotie un kurš pazītu karaļa Fina ātro dabu, varētu iestudēt šādu izrādi.
Jārvi maigi sastiprināja apsēja galus ar spraudīti, lai tie neatritinātos. — Bet karstgalve meitene, gluži kā skabarga pasaules pakaļā, nezinot neko, varētu iekrist šādās lamatās.
- Tas ir iespējams.
- Arī tev pašai viltības netrūkst. - Tēvs Jārvi rūpīgi noglabāja somā apsējus un nazi. - Tikai tev jāzina, ka viltīgākais no cilvēkiem nekādā gadījumā neatklātu savus plānus. Pat ne draugiem. - Viņš paplikšķināja meitenei pa plecu un piecēlās kājās. - Glabā savus melus tikpat piesardzīgi kā graudus ziemā, tā man mācīja mana skolotāja. Tagad atpūties.
- Tēvs Jārvi? - Maģistrs pagriezās pret Dzelksni un kā tumšs siluets iezīmējās gaišajā durvju ailā. - Ja es nebūtu nodūrusi indētāju... kurš būtu iedzēris to ūdeni?
Sekoja klusums, un gaisma aiz muguras neļāva viņai saskatīt maģistra seju. - Dažus jautājumus labāk neuzdot, Dzelksne. Un noteikti uz tādiem neatbildēt.
*
- Ralfs atkal vāc kopā komandu, - Brands pabakstīja ar zābaka purngalu neredzamus putekļus. — Ir daži jaunie, bet pārsvarā tās pašas vecās sejas. Kols nespēj sagaidīt, kad varēs turpināt grebt rakstus masta otrajā pusē, tā viņš saka. Un Dodivuā nolēmis sludināt Vienīgās dievietes vārdu pie mums ziemeļos. Arī Frors pievienojies mums.
Dzelksne pielika pirkstu pie apsēja. - Tagad laikam ļaudis neliks mierā mani, prašņādami, kā esmu tikusi pie tādām rētām, ko?
- Pie varoņa zīmēm, - Brands precizēja un pakasīja pats savas rētas, kas kā čūskas stiepās augšup pa rokām.
— Zīmes, kas liecina par dižiem darbiem.
- Un izskats jau nekad nav bijis mana stiprā puse, vai ne? - Kārtējais neveiklais klusums. - Tēvs Jārvi teica, ka tu nogalināji hercogu Mikedasu.
Dzelksne nebūt neilgojās pēc šī cilvēka, bet Brands novaikstījās tā, it kā prātā atsauktās atmiņas nesagādātu prieku. - Viņu nogalināja zeme, es tikai ievadīju notikumus.
- Neizklausās, ka tu ar to lepotos.
- Nelepojos. Diez vai Kara māte man uzsmaidījusi tā kā tev. Man trūkst tava...
- Niknuma?
- Es gribēju teikt — drosmes. Niknuma man pietiek. Gribētos, lai tā būtu mazāk.
- Tēvs Jārvi teica, ka tu mani atnesi šurp. Viņš teica, ka izglābi man dzīvību.
- Tas jau airu biedram jādara.
- Vienalga, paldies par to.
Brands vērās grīdā, košļādams lūpu, līdz beidzot paskatījās uz Dzelksni. — Piedod... Visu, ko esmu nodarījis. Jo... — Puiša sejā atkal vīdēja bezpalīdzīgais skatiens, bet Dzelksnei gribējās nevis to apskaut, bet gan iesist viņam. — Piedod.
- Nav tava vaina, - viņa izspieda caur zobiem. - Tā vienkārši notiek.
- Kaut varētu izdarīt citādi...
- Gluži manas domas. - Dzelksne bija pārlieku nogurusi, pārlieku savainota kā ārēji, tā iekšēji, lai censtos visu nogludināt. — Nav jau iespējams izlikties par kādu citu cilvēku, vai ne?
- Laikam nav gan, - Brands atbildēja lēnprātīgā sīkā balstiņā, kas tikai vairoja Dzelksnes vēlmi iegāzt. — Mēs ar tevi esam kopīgi piedzīvojuši tik daudz. Ceru, varam palikt vismaz draugi.
Viņa piešķīra balsij saltu toni. Saltu un asu kā atvēzēts zobens. Vai nu tā, vai arī nāktos izplūst asarās, un to nu Dzelksne nepieļaus. — Nedomāju vis, ka man sanāks, Brand. Neredzu, kā mēs varētu atgriezties pie tā, kā bija agrāk.
Puiša lūpas nodrebēja nožēlā, to dzirdot. It kā savainots būtu viņš. Brands, visticamāk, jutās vainīgs, un Dzelksne cerēja, ka viņam ir sāpīgi. Viņa cerēja, ka sāpina puisi vismaz par piecdesmit procentiem no pašas ciešanām. - Kā vēlies. - Viņš uzgrieza muguru. — Es būšu klāt. Ja tev mani savajadzēsies.
Durvis aizvērās, un Dzelksne atņirdza zobus tām pakaļ, seja atkal iesāpējās, un acīs saspruka asaras, meitene tās skarbi notrausa. Tas nav godīgi. Nemaz nav godīgi, bet viņa jau nojauta, ka mīlestībā ir vēl mazāk godīguma nekā kaujas laukā.
Dzelksne nevarēja pieļaut sevi mānīt kaut reizi. Bija jāizravē cerības, pirms tās izdzinušas saknes. Šīs sēklas ir jāiznīcina. Tiklīdz radās spēks, viņa aizkliboja līdz Ralfam un palūdza sev atpakaļceļā citu aira biedru.
Tik daudz viņi taču bija Dzelksnei parādā, vai ne tā?
SAVĀDI GULTAS BIEDRI
- Tātad jūs dodaties prom? - Sūmaela vaicāja, un viņas skaļie soļi atbalsojās gaitenī.
- Nedēļas laikā, — Tēvs Jārvi atbildēja. — Tik un tā, iespējams, netiksim līdz mājām, iekams Dievišķā aizsals. Tu jebkurā gadījumā vari braukt mums līdzi. Neizliecies, ka neskumsti pēc ziemeļu sniega.
Sūmaela iesmējās. - Ak vai, katru mīļu dienu es te cerēju, kaut varētu atkal salt līdz nāvei. Tu visādā ziņā vari palikt pie mums. Vai tad tev nepatīk dienvidu saule?
- Man pārlieku bāla āda. Es ātri apsvilstu. - Viņš saraustīti nopūtās. - Un man jāpilda zvērests.
Smaids nozuda no meitenes lūpām. — Man nešķita, ka tu uztver savus zvērestus tik nopietni.
- Šo es tā uztveru, - Tēvs Jārvi attrauca.
- Vai tu sašķeltu pasauli, lai zvērestu nelauztu?