- Ceru, ka tik tālu nenonāks.
Sūmaela nosprauslojās. - Tu taču zini, kā ir ar cerībām.
- Zinu gan, - Brands nomurmināja. Viņu pārņēma sajūta, ka risinās divas sarunas: viena skaidri dzirdamā un otra - apslēptā. Bet, ņemot vērā, ka viņam tā īsti nepadevās ne atklātas sarunas, ne slēptas intrigas, viņš klusēja. Kā parasti.
Sūmaela pagrūda vaļā vārtus ar čīkstošajām, sarūsējušajām eņģēm, un priekšā pavērās raupji cirsti pakāpieni, kas veda tumsā. - Viņa ir tur lejā.
Arkādi lejasstāvā viscaur noklāja pelējums, Branda lāpas drebošā liesma aizbiedēja kādu radījumu, un tas aizskrēja.
- Tikai seko man, - Jārvi noteica.
Brands gurdi pamāja. - Kas gan cits man atliek?
Viņi apstājās pie restēm, aiz kurām pletās tumšs caurums. Brands pamanīja ēnā iemirdzamies acis un piegāja tuvāk, pacēlis lāpu augstāk.
Māte Skēra, savulaik Vensterzemes maģistre, pēc tam arī Veckundzes Veksenas emisāre, sēdēja, atslējusies pret sūnām apaugušu klints sienu, sašķiebusi galvu uz sāniem, tetovētās plaukstas gurdi salikusi klēpī. Uz vienas rokas bija uzmauktas piecas elfu rokassprādzes, kas mirdzēja zeltā, stiklā un pulētā metālā. Savulaik Brandu pārņemtu godbijība, tās redzot, bet salīdzinājumā ar Dzelksnes nesen iegūto aproci tās šķita sīki, bezgaumīgi un nobružāti nieki.
- Ak, Tēvs Jārvi! — Skēra pastiepa tiem pretī garo kāju, un iežvadzējās ap kailo potīti apliktajai skavai piestiprinātā ķēde. - Atnācāt patīksmināties?
- Varbūt mazliet. Vai varat man to pārmest? Galu galā jūs kalāt sazvērestības plānus, lai noslepkavotu imperatori Vialīni.
Māte Skēra nošnācas. - Man ar to nav nekada sakara.
Veckundze Veksena mani šurp sūtīja, lai neļautu tam uzpūtīgajam, aprobežotajam pūslim hercogam Mikeda-sam izdarīt muļķības.
- Un kā jums izdevās? - Jārvi painteresējās.
Māte Skēra pacēla gaisā ķēdi un to parādīja, tad ļāva tai nokrist klēpī. - Jums labāk nekā visiem citiem būtu jāzina, ka labs maģistrs dod labākos padomus, kādus vien spēj, bet beigu beigās valdnieks dara to, ko uzskata par pareizu. Vai atvedāt šo te, lai mani iebiedētu? - Mātes Skēras zilās acis pievērsās Brandam, un viņš pat cauri restēm sajuta pārskrienam aukstus drebuļus. - Viņš neiedveš bailes.
- Gluži pretēji, es viņu atvedu, lai jūs justos ērtāk. Mana biedējošā asistente iedzīvojusies skrāpējumos, nogalinot septiņus vīrus, kad glāba imperatori un sagrāva visus jūsu plānus. - Brands noklusēja, ka divus no šiem vīriem nogalināja viņš. Puisis ar to nelepojās un sāka pārliecināties, ka ne visi grib dzirdēt šo stāstu. - Bet viņa labi atveseļojas. Varbūt pabiedēs jūs vēlāk.
Māte Skēra novērsās. — Mēs abi zinām, ka vēlāk uz mani vairs neattiecas. Žēl, ka nenobeidzu tevi pie Ām-vendas.
- Jūs gribējāt izbarot manas iekšas vārnām, ja atceraties. Bet Gromgilgorms teica: kāpēc nogalināt to, ko var pārdot?
- Tā bija viņa pirmā kļūda. Otru viņš pieļāva, uzticoties tev.
- Vispār jau, līdzīgi ķēniņam Ūtilam, Gorms ir karotājs, un karotāji mēdz dot priekšroku rīcībai, ne pārdomām. Tāpēc jau viņiem nepieciešami maģistri. Tāpēc viņam tik ļoti vajadzīgs jūsu padoms. Un es tā pieļauju, ka tieši tādēļ Veckundze Veksena tik labprāt atrāva jūs no Gorma sāna.
— Viņš vairs nesaņems palīdzību no manis, — Māte Skēra sacīja. Par to esat gādājuši jūs trīs - tu, Veckundze Veksena un hercogs Mikedass.
— Diez vai, diez vai, - Jārvi novilka. - Es jau pēc nedēļas došos atpakaļ pa Dievišķo upi. Atgriezīšos Sašķeltās jūras krastos. - Viņš izstiepa lūpas un uzsita pa tām ar rādītājpirksta galu. - Nosūtīt pasažieri līdz Vūlsgārdai taču nebūs ļoti sarežģīti, ko teiksi, Brand?
— Ne īpaši, — tas atbildēja.
Jārvi uzacis strauji sacēlās, it kā doma būtu ienākusi prātā tikai nupat. - Varbūt mēs varētu izbrīvēt vietu Mātei Skērai?
— Vienu noslēpumainu sievieti ar pliku galvu mēs esam zaudējuši. - Brands paraustīja plecus. - Atradīsies vieta citai.
Gorma maģistre drūmi paraudzījās augšup. Viņa ieinteresējās, tikai negribēja to izrādīt. - Nespēlējies ar mani, puika!
— Rotaļas man nekad nav īsti padevušās, - Brands attrauca. - Mana bērnība ātri beidzās.
Māte Skēra lēnītēm izlocīja garās kājas un piecēlās stāvus. Kailajām pēdām plīkšķot pa mitro akmens grīdu, viņa pienāca pie restēm, un ķēdes nostiepās visā garumā, tad sieviete vēl paliecās uz priekšu, un garas ēnas noklāja tās izkāmējušo seju.
— Vai jūs piedāvājat man dzīvību, Tēvs Jārvi?
— Tā ir nonākusi manās rokās, un neredzu tai labāku pielietojumu.
- Ak tā. - Mātes Skēras uzacis saraucās pavisam augstu. - Cik garšīgs kumoss. Un, kā noprotu, bez āķa?
Arī Jārvi noliecās pie restēm, un nu jau abu maģistru sejas vairs šķīra vien pāris sprīžu. - Man vajadzīgi sabiedrotie.
— Vai pret Augsto karali? Kādus gan sabiedrotos jums varētu sagādāt es?
— Mūsu komandā ir kāds vensterietis, labs cilvēks. Spēcīgs airētājs. Stiprs vairogu mūrī. Un ko teiksi tu, Brand?
- Spēcīgs airētājs. - Brands atcerējās, kā kalna galā Aizliegtās upes krastos Frors skaļi dziedāja Dziesmu par Beilu. — Stiprs vairogu mūrī.
- Redzot viņu cīnāmies plecu pie pleca ar Getlandes vīriem, es kārtējo reizi sapratu, cik līdzīgi mēs esam, -Jārvi sacīja. - Mēs pielūdzam vienus dievus zem vienām debesīm. Mēs dziedam vienas dziesmas vienā valodā. Un mūsu tautas abas cieš no Augstā karaļa jūga, kas kļūst aizvien smagāks. y
Māte Skēra saviebās. - Kā tad, un jūs atbrīvotu Ven-sterzemi no saistībām?
— Par ko gan ne? Ja vienlaikus varu atbrīvot no jūga arī Getlandi. Galeras kapteines liktais verga riņķis ap kaklu man negāja pie sirds. Es vairs negrasos vergot arī vienam vecam, puņķainam muļķim no Skekenmuižas.
- Alianse starp Getlandi un Vensterzemi? - Brands drūmi nogrozīja galvu. - Mēs karojam savā starpā kopš Augstā karaļa pastāvēšanas. Kopš Getlande vispār pastāv. Nudien vājprāts.
Jārvi pagriezās un brīdinoši pavērās uz Brandu. — Robeža starp īstu viltību un vājprātu mūžam bijusi ļoti plāna.
- Tam puikam taisnība. - Māte Skēra izbāza rokas starp restēm un palika karājamies kā dzērāja, ko balsta vecs pudelesbrālis. - Mūs šķir sens ienaids un dziļš aizvainojums...
- Mūs šķir sīki kašķi un virspusējas zināšanas. Atstājiet ienaida pilnos vārdus karavīriem, Māte Skēra, mēs ar jums esam gudrāki. Mūsu īstais ienaidnieks ir Veckundze Veksena. Tieši viņa izrāva jūs no ierastās vietas, lai jūs verdziski kalpotu. Viņai vienalga, kas notiek ar Venster-zemi vai Getlandi, vai kādu no mums. Viņu interesē tikai pašas vara.
Māte Skēra ļāva galvai noslīdēt uz sāniem, zilās acis bija piemiegtas. - Jūs neparko neuzvarēsiet. Viņa ir pārāk spēcīga.
- Hercogs Mikedass arī bija pārāk spēcīgs, bet nu pagalam ir gan tā vara, gan viņš pats.
Abi pieliecās vēl tuvāk viens otram. - Ķēniņš Ūtils nemūžam nepiekritīs.
- Atstājiet ķēniņu Utilu manā ziņā.
Vēl tuvāk. — Gromgilgorms nekad nebūs ar mieru.
- Nenovērtējiet sevi pārlieku zemu, Māte Skēra, es nešaubos par jūsu apbrīnojamajām pārliecināšanas spējām.
Starp abiem bija atlikusi vien ēnas mesta sprauga. — Tā ir krietni vājāka par jūsējo, Tēvs Jārvi. - Piepeši maģistre plati pavēra zilās acis un pabāza roku pa restu spraugu tik spēji, ka Brands parāvās atpakaļ un gandrīz nometa zemē lāpu. - Es pieņemu jūsu piedāvājumu.