Tēvs Jārvi satvēra sievietes roku, un viņa vīrieti pievilka sev cieši klāt - stiprāk, nekā varētu gaidīt. - Jūs saprotat, ka es neko nevaru apsolīt.
- Solījumi mani interesē krietni mazāk nekā kādreiz. Lai kādu dabūtu savā pusē, tam jāpiedāvā, ko tas vēlas, nevis jāliek zvērēt. - Jārvi atbrīvoja savu delnu. - Uz Dievišķās upes būs auksts, gads jau iet uz galu. Paņemšu līdzi siltākas drēbes.
Kad tie aizgāja prom tumsā, Jārvi uzlika roku Bran-dam uz pleca. - Tev lieliski izdevās.
- Es gandrīz neko nepateicu.
- Nepateici gan. Bet gudrs runātājs vispirms iemācās, kad labāk paklusēt. Tu būsi izbrīnīts, cik daudz gudru cilvēku to neiemācās nekad.
Pie vārtiem viņus gaidīja Sūmaela. - Vai panāci, ko gribēji?
Jārvi apstājās pie jaunās sievietes. - Visu, ko gribēju, un vēl daudz vairāk, nekā esmu pelnījis. Bet nu šķiet, ka par to jāaizmirst.
- Liktenis mēdz būt nežēlīgs.
- Tā parasti ir.
- Tu varētu palikt šeit.
- Tu varētu braukt mums līdzi.
- Galu galā mums katram jābūt tādam, kādi esam. Es esmu imperatores padomniece.
- Un es esmu ķēniņa maģistrs. Mums katram ir sava nasta...
Sūmaela pasmaidīja. - Un, kad jāceļ smagums...
- Labāk to celt, nevis raudāt.
- Man tevis pietrūks, Jārvi.
- Man gluži vai jāatstāj šeit sevis paša labākā daļa. Viņi vērās viens otrā vēl kādu mirkli, tad Sūmaela
spēji ievilka elpu. - Labu veiksmi ceļā. - Viņa aizgāja, cēli izriezusi krūtis.
Tad Tēva Jārvi seja notrīsēja, viņš noslīga zemē pie vārtiem, kā grasītos pakrist. Brands jau bija gatavs noturēt maģistru, bet gudrs runātājs vispirms iemācās, kad labāk paklusēt. Pavisam drīz maģistrs pats piecēlās kājās.
- Sapulcini komandu, Brand, - viņš sacīja. - Mums tāls ceļš priekšā.
IV DIŽIE DARBI
.
ATVADAS
Dzelksne viegli izcēla airi no duļļa un pēdējo reizi ar pirkstu galiem mīļi noglāstīja spoži nopulēto koku.
- Visu labu, mans draugs. — Lai gan airis nekādi nereaģēja, viņa nopūtās uz atvadām, ar blīkšķi nolika savu mantu lādi uz piestātnes klāja un nolēca no kuģa pati.
Saules māte uzsmaidīja Torlbijai no skaidrām debesīm, un Dzelksne pievēra acis un atlieca galvu, viņa pasmaidīja, un sāļa brīzīte noskūpstīja meitenes rētām klātos vaigus.
- Beidzot normāls laiks, — viņa nočukstēja, atcerējusies spiedīgo svelmi Galvenajā pilsētā.
- Paskat tik! - Ralfs uz brīdi pārstāja ritināt priekšējo virvi, lai izbrīnā nogrozītu gandrīz kailo galvu. - Grūti noticēt, cik ļoti esi pieaugusi, kopš pirmoreiz sēdies pie mana pēdējā aira. Un ne jau tikai augumā.
- Bija meitene, tagad ir sieviete, - Tēvs Jārvi piebilda, kāpdams krastā no Dienvidvēja klāja.
- Bija sieviete, nu ir varone, - sacīja Dodivuā un apņēma Dzelksni smacējošās skavās. - Vai atceries to va-roņdziesmu, ko troveniešu komanda tev veltīja uz Dievišķās? Vellata, kas nokāva desmit karavīrus un izglāba
Dienvidu imperatori! Sieviete, kas pūš uguni un ar acīm sper zibeņus!
- Čūska, kas norijusi pati savu asti, vai ne? - norūca Frors un piemiedza sakropļoto aci.
- Cik ilgs laiks man pagāja, blenžot tev pakaļā, un tomēr tā arī nepamanīju to asti, nūjā! - Kols kacinājās, līdz māte iešāva viņam pa pakausi.
Dodivuā smiedams joprojām kavējās atmiņās par tro-veniešiem. — Un tie ģīmji, kad šie aptvēra, ka tu sēdi viņu acu priekšā!
- Un kā tie lūdzās, lai tiktu cīnīties ar tevi, - arī Ralfs iesmējās. - Sasodītie muļķi!
- Mēs viņus brīdinājām, - Frors norūca. - Kā tu teici, Safrita?
- Pat ja viņa nespļauj uguni, jūs tik un tā apdedzināsieties.
- Un kā viņa iespēra pa pakaļu visiem pēc kārtas un iegāza upē arī to kapteini! - Kols iesaucās, uzlēca uz kuģa rājas un nostājās līdzsvarā, plati iepletis rokas.
- Paveicās, ka tas nenoslīka zem ledus, - teica Ralfs.
Lai gan bija silts, atmiņas uzdzina Dzelksnei drebuļus. — Ak dievi, cik tur augšā pie Dievišķās bija auksts!
Togad upe aizledoja agri, ledus grauzās gar kuģa ķīli, un tikai nedēļas gājumā no Augstajām korēm tā vāks jau bija nesalaužams. Un tā viņi izstiepa Dienvidvēju krastā un apgāza uz mutes, lai divus saltus mēnešus pārlaistu zem tā jumta, saspiedušies kopā kā ganāmpulks ziemā.
Dzelksne turpināja trenēties tikpat cītīgi, it kā dzirdētu Skifras balsi. Varbūt pat vēl cītīgāk. Viņa cīnījās ar Dodivuā un Froru, ar Kolu un Ralfu, bet, lai gan pamanīja puisi sevi vērojam, ne reizi neizsauca uz laukuma Brandu.
Viņa joprojām modās tad, kad Skifra būtu modinājusi. Varbūt pat vēl agrāk. Saltajā tumsā, pūšot dvašas mākoņus, viņa nopētīja Brandu guļam un tā krūtis lēni cilājamies un iztēlojās, cik labi būtu apgulties viņam blakus siltumā tā, kā bija radusi darīt. Tomēr Dzelksne saņēmās un izgāja svelošajā aukstumā, un, sakodusi zobus, lai pārvarētu sāpi kājā, metās skriešus pa balto tuksnesi, un elfu rokassprādze uz delnas rādīja bālu gaismu, bet plašajās, baltajās debesīs vīdēja tikai komandas iekurtā ugunskura liesmas.
Dzelksne bija dabūjusi to, ko vienmēr bija gribējusi. Lai ko Hūnans un tam līdzīgie savulaik būtu teikuši, viņa pierādīja, ka ir cīnītāja, ieguva cienījamu vietu maģistra komandā, un par viņas paveikto skandēja varoņdziesmas. Dzelksne bija aizvadījusi pa Beidzamajām durvīm duci vīru. Viņa bija saņēmusi nenovērtējamu balvu no pasaules varenākās sievietes. Un te nu bija viņas guvums.
Tūkstošiem jūdžu plaša vientulība.
Parasti Dzelksne vislabāk jutās vienatnē. Tagad vientulība to mocīja tikpat lielā mērā kā visus citus. Tāpēc viņa nostājās Torlbijas piestātnē un cieši apskāva Safritu, tad novilka Kolu zemē no rājas un sabužināja zēna nevaldāmos matus, kaut arī tas apmulsis izvairījās. Pēc tam meitene notvēra Ralfu un noskūpstīja uz kailā galvvidus, tad apskāva spēcīgos un rūgti smaržojošos Dodivuā un Froru. Šie rētām klātie milži ar drūmiem skatieniem, kā mēsli netīrie vensterieši, kas pirmajā tikšanās brīdī šķita biedējoši kā vilki, nu šķita tuvi kā brāļi.
— Dievi zina, nolādēts, cik ļoti man jūs pietrūks, baisie nelieši!
— Kas to lai zin, - novilka Māte Skēra, joprojām atlaidusies guļus ar sakrustotām kājām starp komandas pārtikas rezervēm, kur tā pavadīja vai visu mājupceļa laiku. — Pavisam drīz mūsu ceļi, iespējams, atkal krustosies.
— Cerēsim, ka nekrustosies vis, - Dzelksne nomurmināja pie sevis, uzmeta atvadu skatienu pazīstamajām sejām un pēdējo reizi sadūšojās pavaicāt: - Kā tu tiki pie tās rētas, Fror?
Vensterietis pavēra lūpas, kā grasoties izmest kārtējo joku - galu galā viņam tāds vienmēr bija pa rokai. Bet tad vīrieša acis pamanīja rētas uz Dzelksnes vaigiem, un viņš uz brīdi sastinga, iegrimis domās. Dziļi ievilcis elpu, Frors ieskatījās meitenei cieši acīs.
— Man bija gadu divpadsmit. Getlandieši ieradās vēl pirms ausmas. Viņi saņēma verdzībā vai visus mūsu ciema iedzīvotājus. Mana māte turējās pretī, un viņi to nogalināja. Es mēģināju aizbēgt, bet to vadonis iecirta man ar zobenu un pameta kā beigtu.
Tad tāda izrādījās patiesība, turklāt gana neglīta. Tomēr Frora skatienā pavīdēja vēl kas cits. Spalviņas sacēlās uz Dzelksnes skausta, to redzot. Viņas balss aizlūza, jautājot: — Kurš bija tas vadonis?