— Viņi to dēvēja par Zemesragu.
Dzelksne pavērās uz zobenu pašas rokā. Zobenu, kas savulaik piederēja viņas tēvam. — Tad jau tas bija šis zobens?
— Dieviem vien viņiem zināmi nodomi...
— Bet tu devies ceļā kopā ar getlandiešiem! Tu cīnījies ar mani plecu pie pleca. Lai gan zināji, ka esmu viņa meita?
- Un priecājos, ka tā darīju. - Frors paraustīja plecus. - Atriebība iet pa apli. No asinīm tā atgriežas pie asinīm. Nāve gaida mūs visus. Var tai tuvoties, smagi noliecies zem ienaida nastas. Ilgus gadus es tā darīju. Var ļauties ienaida indei. — Frors dziļi ievilka elpu un tad nopūtās. — Vai arī aizmirst ienaidu. Lai tev veicas, Batu Dzelksne!
- Arī tev, - viņa noteica tikai ar lūpām, nerodot īstos vārdus. Dzelksne īsti nesaprata, ko domāt.
Meitene uzmeta Dienvidvējam atvadu skatienu - tas savaldīts stāvēja piestātnē, un krāsa lobījās no abos galos uzzīmētajām baltajām dūjām. Veselu gadu šis kuģis kalpoja Dzelksnei par mājām, tas bija viņas labākais draugs un ļaunākais ienaidnieks, te pazīstams bija ikviens dēlis un kniede. Šķita, ka kuģis mainījies kopš dienas, kad viņi devās ceļā. Nu tas bija vēja un laika appūsts, norūdījies un rētām klāts. Mazliet līdzīgs Dzelksnei. Viņa pēdējo reizi nolieca galvu kuģa priekšā, izrādot cieņu, uzcēla savu mantu lādi uz pleca un pagriezās...
Tieši aiz muguras stāvēja Brands - tik tuvu, ka viņa gandrīz sajuta tā elpu. Atrotītās piedurknes atsedza čūskām līdzīgās rētas, kuras aizvijās pa puiša rokām, kas izskatījās stiprākas, vīrišķīgākas un skaistākas nekā jebkad.
— Gan jau kaut kad satiksimies, — viņš teica.
Branda skatiens bija piekalts Dzelksnei, tas mirdzēja
caur nevaldāmajām matu cirtām, kas aizsedza seju. Šķita,
ka pēdējos sešus mēnešus meitene bija aizvadījusi, lielākoties cenšoties nedomāt par šo jauno cilvēku, un tas bija tikpat neciešami grūti, cik domāt par viņu; turklāt visu pastiprināja vilšanās, ka nedomāt neizdodas. Grūti aizmirst kādu, kas atrodas tev trīs airus priekšā. Viņa plecs kustējās līdzi vēzienam. Viņa elkonis sekoja airim. Pazibēja švīka Branda sejā, kad tas atskatījās.
— Nūja, — Dzelksne nomurmināja, nodūrusi skatienu. — Gan jau. — Viņa pagāja puisim garām un attālinājās pa atsperīgajiem piestātnes dēļiem, līdz nozuda skatienam.
Iespējams, bija smagi tā pamest visu, ko viņi bija pārcietuši. Iespējams, gļēvulīgi. Bet Dzelksnei bija jāaizmirst Brands un līdz ar viņu jāatstāj pagātnē vilšanās, kauns un muļķība. Kad kaut kas jādara, atlikšana uz vēlāku laiku tikai sāpina vēl vairāk.
Nolādēts, vina sāka domāt kā Skifra.
Šī doma tīri labi iepriecināja.
Torlbija bija citāda. Viss krietni mazāks, nekā palicis atmiņā. Pelēkāks. Tukšāks. Piestātnēs vairs nepulcējās tik daudz ļaužu kā agrāk, nožēlojami maz zvejnieku cēla krastā ņudzošus lomus, kas zibina sudrabainas zvīņas. Pie vārtiem sardzē stāvēja kareivji, tikai pavisam jauni, un Dzelksne iedomājās: nez ar ko aizņemti pārējie? Vienu viņa atcerējās redzējusi mācību laukumā, un tā acis iepletās kā alus kausi, kad Dzelksne gāja garām.
— Vai tā ir viņa? — kāds klusu jautāja.
— Batu Dzelksne, - kāda sieviete noteica tik klusu, kā bilstot burvju vārdus.
— Vai tā, par ko skandē dziesmās?
Varoņstāsti bija apsteiguši Dzelksnes ierašanos; vai tam vispār iespējams noticēt? Un Dzelksne iztaisnoja muguru, uzlika visdrosmīgāko sejas izteiksmi un ļāva kreisajai rokai šūpoties gar sāniem tā, lai atmirdzētu elfu aproci. Saules gaismā tā vizēja visā spožumā.
Dzelksne devās uz priekšu pa Smēdes ielu, un pircēji atskatījās, veseri pārstāja ldaudzēt, un kalēji pavērās laukā no savām darbnīcām, bet Dzelksne tikai gāja tālāk, uzsvilpojot kādu meldiņu. Tā bija dziesma, ko trovenieši dziedāja par vellatu, kas izglāba Dienvidu imperatori.
Un par ko ne? Viņa taču bija to pelnījusi!
Savulaik Dzelksne rāpās augšup pa šīm stāvajām ieliņām kopā ar Tēvu Jārvi, kad viņš to veda prom no kaze-māta uz Skekenmuižu, Kaljivu un Galveno pilsētu. Šķita, ka tas noticis pirms simts gadiem. Dzelksne nogriezās šaurā ieliņā, kur pazīstams bija katrs akmens.
Viņa dzirdēja ļaudis murminām aiz muguras un pamanīja, ka tai seko neliels bariņš bērnu, kas apbrīnas pilni skatās ap stūri. Tieši tāpat savulaik bērni sekoja viņas tēvam, kad tas iegriezās Torlbijā. Tieši tāpat kā darīja tēvs, Dzelksne priecīgi pamāja mazuļiem, lai uzreiz -tieši tāpat kā tēvs - atņirgtu zobus un uzšņāktu, tā pārbiedējot sīkos, kas spiegdami aizskrēja katrs uz savu pusi.
Skifra vienmēr atgādināja, ka vēsture apmet lokus.
Tomēr mazā mājiņa, laika gaitā nodeldētais pakāpiena viducis, tēva neveikli tēstās durvis nez kāpēc radīja satraukumu. Sirds smagi pukstēja, kad Dzelksne pasniedzās, lai plaši pavērtu durvis, bet pēdējā mirklī savilka pirkstus dūrē un tomēr pieklauvēja. Viņa stāvēja un gaidīja neveikli kā zaglis pie savām durvīm, cieši satvērusi kaklā pakārto maišeii un domājot par Frora teikto.
Ja tēvs izrādījās ne gluži tāds varonis, par kādu meita to vienmēr uzskatīja, iespējams, arī māte nemaz nebija tik liela ļaundare? Ja nu viss nemaz nebija tāds, kā agrāk šķita.
Atsaucās Dzelksnes māte. Kurš gan vēl tur varētu būt? Meiteni pārņēma savāda sajūta, pēc visa notikušā redzot, ka māte nemaz nebija mainījusies — tikai mazliet vairāk sirmu matu. īsu brīdi Dzelksne sajutās atkal kā bērns un sataisīja drosmīgu sejas izteiksmi, lai noslēptu dusmas un bailes.
- Māt... - Viņa centās pieglaust sapinkātos matus ne-apcirptajā pusē, plūkādama saveltajā skupsnā ievītos zelta un sudraba riņķus. Muļķīgs mēģinājums, jo to biezokni nevarētu dabūt gludu pat ar cirvi. Meitene prātuļoja, par ko māte iedzels vispirms: nesavāktajiem matiem, neglītajām rētām, noskrandušajām drānām vai...
- Hilda! - Mātes seja atmirdzēja priekā, viņa satvēra meitu un apskāva tik cieši, ka tā knapi varēja ievilkt elpu. Tad māte turēja Dzelksni izstieptās rokās un starojošām acīm nopētīja no galvas līdz kājām, iekams vēlreiz cieši apkampa. - Atvaino, Dzelksne...
- Vari saukt mani par Hildu. Ja vēlies. - Dzelksne apspiesti iesmējās. - Cik labi dzirdēt tevi izrunājam šo vārdu...
- Agrāk tev tas nemaz nepatika.
- Aizvadītā gada laikā daudz kas mainījies.
- Arī pie mums. Karš ar vensteriešiem, ķēniņa slimība un Veckundzes Veksenas aizliegums ielaist mūsu ostā kuģus... Bet mēs vēl paspēsim parunāt par to vēlāk.
- Tā ja. - Dzelksne lēnītēm aizvēra durvis un atslējās pret tām. Tikai tobrīd viņa saprata, cik ļoti pārgurusi. Tik ļoti, ka gandrīz noslīdēja zemē uz dibena turpat priekšnamā.
- Jums bija jāatgriežas pirms vairākām nedēļām. Jau sāku uztraukties. Vispār es sāku uztraukties jau todien, kad tu aizbrauci...
- Mēs iestrēgām ledū.
- Man bija jāzina, ka pat puspasaule nespēs liegt manai meitai atgriezties mājās. Tu esi izaugusi. Ak dievi, kā tu esi izaugusi!
- Un tu neko neteiksi par maniem matiem?
Māte pasniedzās un aizlika brīvi krītošu šķipsnu aiz Dzelksnes auss, tad ar pirkstu galiem maigi aptaustīja rētu uz vaiga. - Man svarīgi tikai tas, lai tu būtu dzīva. Esmu dzirdējusi dažus skarbus stāstus par... Miera tēvu, tā taču to sauc? - Māte satvēra meitas delnu un pacēla to; elfu aproces gaisma pārkrita pār tās seju, un acis iemirdzējās zeltainā atblāzmā, mātei veroties lejup.
- Tas... - Dzelksne nomurmināja, - ir garš stāsts.
SVEICIENI
Brands piedāvājās palīdzēt izkraut kuģi.