Iespējams, tāpēc, ka tas būtu labs darbs. Iespējams, tāpēc, ka viņš vēl nespēja šķirties no komandas. Varbūt pat tāpēc, ka viņš baidījās satikt Rīnu. Brands bažījās, vai māsai nav nodarīts pāri, kamēr viņš bijis prom. Bažījās, ka Rīna varētu vinu vainot.
Tāpēc Brands pavēstīja, ka palīdzēs izkraut kuģi, ja vien tam neliks to visu pacelt uz pleciem, un pārliecināja pats sevi, ka tas būs labi darīts. Beigu beigās nav nemaz tik daudz labu lietu, kurām nepiemistu arī kāda druska savtīguma.
Kad kuģis bija izkrauts un daļa komandas jau aizklīduši katrs savu ceļu, viņš apskāva Froru, Dodivuā un Ralfu, tie pasmējās par to, ko Oda reiz teica vēl turpceļā pa Dievišķo. Viņi smējās, līdz Saules māte nogrima aiz Torlbiju ieskaujošajiem kalniem un ēnas ievijās ornamentā, kas nu rotāja mastu no saknes līdz pat virsotnei. - Tu esi paveicis ellīgu darbu ar to mastu, Kol, — Brands atzina, nomērījis ar skatienu.
- Tas ir stāsts par mūsu ceļojumu. - Kopš dienas, kad kuģis devās jūrā, Kols bija krietni mainījies, lai gan tramīgs kā parasti, šis puisis bija ieguvis zemāku balsi un stingrākus sejas vaibstus, kā arī drošākas rokas, ko tas maigi slidināja pār izgrebtajiem kokiem un upēm, kuģiem un cilvēku figūrām, kas brīnišķīgi ievijās cita citā. - Torlbija ir te, apakšā, Dievišķā un ceļš pa Aizliegto - visgarām šai un arī tai pusei, bet Galvenā pilsēta ir pašā spicē. Te mēs šķērsojam Sašķelto jūru. Te Brands paceļ kuģi. Šeit mēs satiekam Zilo Dženeru.
- Tas tik ir ziķeris no puikas! - Safrita novērtēja un cieši apskāva zēnu. - Malacis arī, ka nenovēlies no tās sasodītās rājas un nesašķaidīji smadzenes.
- Tur tev taisnība, - Brands paklusām noteica un pavērās augšup uz mastu ar vēl lielāku interesi.
i Kols norādīja uz vēl citiem tēliem. — Skifra aizsūta
Nāvi prom pa līdzenumu. Princis Varoslavs pārmet ķēdi pār Aizliegto. Dzelksne pieveic septiņus vīrus. Tēvs Jārvi noslēdz vienošanos ar imperatori un... — Puisis pieliecās pie masta, ar nodeldēto nazi pielaboja kādu figūru pašā apakšā un aizpūta skaidas. - Te esmu arī es, kas to visu pabeidz. - Viņš atkāpās ar smaidu uz lūpām. - Darīts.
- Tas ir meistardarbs, - Tēvs Jārvi uzslavēja un pārlaida sakaltušo delnu pār kokgrebumu. - Man prātā ir to izstādīt citadeles pagalmā tā, lai ikviens getlandietis varētu apskatīt, kādi diži darbi paveikti viņa dēļ, un dižais grebšanas darbs nebūt nav mazākais no tiem.
Smaidi pagaisa, un klātesošo acīs ierausās asaras, jo , tie visi atskārta, ka ceļš nu ir galā un mazā ģimene izirst.
Kopš šī brīža tie, kuru dzīves ceļi bija tik cieši savijušies, lai veidotos varens ceļojums, nu ies katrs savu ceļu, aizklīdīs kur kurais kā vēja pūstas lapas, un neviens nezināja, cik tālu aizklīdīs. Tikai nepastāvīgo dievu rokās bija iespēja šiem ceļiem jebkad vēlreiz krustoties.
- Slikta zīme, - Dodivuā nočukstēja un lēni nogrozīja galvu. - Tiklīdz atrodi draugus, tie atkal pazūd no tavas dzīves. Slikta, slikta zīme...
- Beidz reiz melst niekus par sliktām zīmēm, tu, lielais muļķi! - Safrita nošņāca. — Manam vīram gan nemaz nepaveicās, viņu nolaupīja vergu dzinēji, bet viņš tik un tā nepadevās un cīnījās, lai atgrieztos pie manis, viņš ne mirkli nezaudēja cerību un krita kaujā, aizstāvot savu pēdējo aira biedru.
- Tā viņš darīja gan, - piekrita Ralfs.
- Un izglāba man dzīvību, — teica Tēvs Jārvi.
- Lai tu izglābtu manu un mana dēla dzīvību. - Saf-rita iebelza pa Dodivuā roku, ap delnu apliktām sudraba sprādzēm nodžinkstot. - Paskaties, kas tik tev pieder! Spēks un veselība, bagātība un draugi, kas varbūt kādu dienu atgriezīsies tavā dzīvē!
— Kas to zin, ko vēl satiksi šajā līkumainajā ceļā uz Beidzamajām durvīm, - nomurmināja Ralfs, domīgi braucīdams bārdu.
— Tā ir laba zīme, nolādēts, nevis slikta! — Safrita neizturēja. - Tev jāslavē ikviens dievs, kam tu tici, par katru sava mūža dienu.
— Nekad agrāk nebiju tā skatījies uz dzīvi, - Dodivuā attrauca, pārdomās savilcis pieri. - Centīšos pievērsties slavināšanai. — Viņš uzmanīgi pārkārtoja milzīgajai delnai uzmauktos maiņas gredzenus. - Tiklīdz būšu kaut reizi izmetis kauliņus. Vai divas. — Un prom viņš bija.
— Sasodīts, daži nekad nemācās, - Safrita nobubināja pie sevis un nolūkojās milzim pakaļ, saspraudusi rokas sānos.
- Neviens jau nemācās, - teica Ralfs.
Brands pasniedza Ralfam roku. - Man tevis pietrūks.
- Un man - tevis. - Stūrmanis paspieda Branda plaukstu. - Tu esi stiprs gan pie aira, gan mūrī, gan arī te. - Viņš iebakstīja tam krūtīs, pieliecies pavisam tuvu.
- Turies gaismas pusē, puis, labi?
- Es skumšu pēc jums visiem. - Brands pavērās uz Torlbiju, turp, kur bija aizgājusi Dzelksne, un norija smagu kaklā sākāpušu kamolu. Viņa aizgāja, nepateikusi gandrīz ne vārda, it kā viņš būtu tukša vieta. Sāpīgi.
- Neņem galvā. - Safrita uzlika roku uz puiša pleca un to saspieda. - Pasaulē netrūkst citu meiteņu.
- Tādu kā viņa nav daudz.
- Un vai tas ir slikti? - pavaicāja Māte Skēra. — Es pazīstu kādu duci no Vulsgārdas, kas izplēstu viena otrai acis no pieres tāda čaļa dēļ kā tu.
- Vai tas ir labi? - Brands pārjautāja. - Starp citu, es doru priekšroku sievai ar acīm.
Māte Skēra piemiedza savējās, kas darīja Brandu vēl bažīgāku. - Tāpēc jau tu izvēlēsies uzvarētāju.
- Saprātīgi kā vienmēr, - teica Tēvs Jārvi. - Pienācis laiks mums šķirties, Māte Skēra. - Viņš pavērās uz kareivjiem, kas stāvēja pie pilsētas vārtiem. — Man šķiet, ka Torlbijā patlaban vensteriešus cieš vēl mazāk nekā jebkad.
Maģistre ieņurdējās. — Vārnu māte jau atkal danco uz robežas.
- Tātad mūsu kā maģistru uzdevums ir runāt par labu Dūju tēvam, lai dūre atvērtos draudzīgā plaukstā.
- To aliansi, ko jūs plānojat... - Skēra nebūt ne priecīgi pakasīja noskūto galvu. - Aizskalot tūkstošiem gadu garumā lietu asiņu pēdas nav viegls uzdevums.
- Toties tas būs varoņdziesmu vērts.
- Dumjie cilvēki labprātāk apdzied, kā šķīst asinis. -Maģistres zilās, šaurās acis vērās uz Jārvi. — Un man radušās bažas, ka jūs dziedējat vienu brūci, lai varētu iecirst jaunu — vēl dziļāku. Bet es devu savu vārdu un darīšu, ko spēšu.
- Kas gan cits mums visiem atliek? — Elfu rokassprādzes nošķindēja ap Mātes Skēras slaido roku, kad Jārvi to
satvēra uz atvadām. Tad viņa acis rimti un nosvērti pievērsās Brandam. - Liels paldies par palīdzēšanu, Brand.
- Es tikai darīju to, par ko jūs man maksājāt.
- Manuprāt, vairāk.
- Tad laikam vienkārši centos darīt labu.
- Varbūt pienāks laiks, kad man vajadzēs cilvēku, kuram tik daudz nerūp augstākais labums, bet vienkārši labums. Varbūt tad es varu pasaukt tevi?
- Tas man būtu liels gods, Tēvs Jārvi. Esmu jums parādā. Par to, ka devāt man vietu.
- Nē, Brand, es esmu tavs parādnieks. - Maģistrs pasmaidīja. - Un ceru pietiekami drīz atmaksāt.
Brands devās uz priekšu pa pakalnu, klīzdams starp teltenēm, būdām un šā tā saslietiem graustiem, kas bija izauguši ārpus pilsētas mūra kā sēnes pēc lietus. To bija daudz vairāk nekā agrāk. Turpinājās karš ar vensterie-šiem, un ļaudis bija pametuši mājas netālu no robežas, lai meklētu patvērumu pie Torlbijas sienām.
Gaisma plūda caur laternu pītajiem kupoliem^balsis pieklusa kā jau vakara pusē, no tālienes atskanēja kādas skumjas dziesmas atbalss. Brands pagāja garām lielam ugunskuram un uzmeta acis ļoti vecām un ļoti jaunām sejām, ko izgaismoja gaisā virmojošās dzirksteles. Gaiss stipri smakoja pēc deguma, mēsliem un nemazgātas miesas. Skābenais bērnības smārds, kas tobrīd puisim šķita tik salds. Viņš zināja, ka šeit nav nācis uz palikšanu.