Iedams viņš sajuta maišeli sakustamies zem krekla. Tagad tas bija smags. Sarkanais zelts no prinča Varoslava, dzeltenais zelts no imperatores Vialīnes un vēl labais sudrabs ar ķēniņienes Leitlinas ģīmetni uz tā. Būs gana jaukai mājiņai netālu no citadeles. Diezgan, lai Rlnai vairs nekad nekā netrūktu. Viņš pasmaidīja un pavēra grabošās būdiņas durvis.
— Rlna, esmu...
Branda priekšā atradās svešinieku bars. Vīrietis, sieviete un... cik bērnu? Pieci? Varbūt seši? Tie bija cieši saspiedušies ap krāsni, kur viņš savulaik sildīja sāpošās pēdas. Rīnas to vidū nebija.
— Kas, ellē, jūs tādi? - Bailes pārņēma Brandu, un viņš uzlika plaukstu uz dunča spala.
— Viss kārtībā! - Vīrietis pacēla rokas gaisā. - Vai tu esi Brands?
— Nolādēts, es tas esmu. Kur ir mana māsa?
— Vai tu nezini?
— Ja zinātu, vai es prasītu? Kur ir Rīna?
*
Māja citadeles pakājē bija skaista.
Bagātas sievietes māja, celta no gludi izcirstiem akmeņiem ar pilnībā izbūvētu otro stāvu un jumta sijā izgrebtu pūķa galvu. Omulīga māja ar mājīgu kamīna gaismu, kas plūda gar slēģiem vakara tumsā. Izskatīga māja, kurai garām burzguļoja dzīvs strautiņš ar šauru tiltiņu pār to. Labi uzturēta māja ar svaigi krāsotām zaļām durvīm un izkārtni zobena veidolā, kas karājās virs durvīm un liegi šūpojās vējā.
— Vai šeit? - Brands agrāk gana bieži stiepa augšā pa stāvajām ieliņām kastes un mucas, lai nogādātu bagāto mājām, un viņš šo ielu pazina. Bet šajā mājā viņš nebija spēris kāju ne reizi, viņam ari nebija ne jausmas, kāpēc māsa varētu atrasties tieši te.
- Šeit, — vīrietis atbildēja un pieklauvēja pie durvīm.
Brands stāvēja un domāja, kādu izteiksmi pieņemt,
bet nepaspēja, jo durvis pēkšņi atsprāga vaļā.
Rlna bija pārvērtusies. Iespējams, pat vairāk nekā Brands. Nu viņa šķita jau pieaugusi sieviete, augumā garāka, ar šaurāku seju un tumšiem, īsi apgrieztiem matiem. Viņa bija ģērbusies smalkā tunikā ar sarežģītu izšuvumu gar kakla izgriezumu; šādu tuniku varētu nēsāt bagāta tirgotāja.
- Heil, vai tev viss kārtībā? - viņa jautāja.
- Jau labāk, - vīrietis atbildēja. Mums bija ciemiņš. -Viņš pagāja malā, lai gaisma kristu pār Branda seju.
- Rīna... - viņš izdvesa, gandrīz nezinot, ko lai vēl saka, - esmu...
- Tu esi atgriezies! - Rīna metās brālim ap kaklu tik spēji, ka gandrīz nogāza no kājām, un apskāva tik spēcīgi, ka tam gandrīz sametās nelabi. - Tu tā arī stāvēsi uz kāpnēm un blenzīsi? — Meitene ievilka Brandu iekšā.
- Pasveicini bērnus! — viņa uzsauca Heilam.
- Ar lielāko prieku!
Tad Rīna ar kāju aizspēra durvis un nocēla brāļa mantu lādi no tā pleca. Kad tā lika lādi uz flīzēm klātās grīdas, Brands pamanīja sudraba ķēdi, kuras galā spīdēja slēdzene.
- Kas tā par atslēgu? — viņš čukstus vaicāja.
- Vai domāji, ka esmu apprecējusies, kamēr tu biji projām? Tā ir manis pašas atslēga no manas slēdzenes. Esi izsalcis? Vai izslāpis? Man ir...
- Kam pieder šī māja, Rīna?
Māsa sirsnīgi pasmaidīja. — Tā ir tava. Un mana. Mūsu māja.
- Šī te? - Brands paraudzījās uz Rīnu. - Bet... kā tu...
- Es taču tev teicu, ka izkalšu zobenu.
Branda acis plati iepletās. — Droši vien par šo zobenu dzied varondziesmās.
- Kēninam Ūtilam tā šķita.
Branda acis iepletās vēl vairāk. - Ķēniņam Ūtilam?
- Es izdomāju jaunu veidu, kā izkausēt tēraudu. Lielākā temperatūrā. Pirmais asmens ieplīsa, kad to rūdījām, bet otrs izturēja. Gādena teica, ka tas jādod ķēniņam. Tad ķēniņš piecēlās kājās Dievzālē un pavēstīja, ka tērauds nesīs atbildi, un šis ir labākais tērauds, kādu tam nācies redzēt. Kā dzirdēju, tagad viņš to zobenu nēsā. - Rīna paraustīja plecus, it kā ķēniņa Ūtila patronāža nebūtu nekas dižs. — Pēc tam jau ikviens gribēja, lai izkalu tiem zobenu. Gādena teica, ka nevar mani paturēt, ka man pašai jābūt par meistari un viņai - manai māceklei. -Rīna vēlreiz paraustīja plecus. - Svētība no Laktas pavēl-nieces, kā mēs mēdzām teikt.
- Ak dievi, — nomurmināja Brands. — Un es grasījos pārvērst tavu dzīvi. Bet tu to paveici pati.
- Tu devi man iespēju. - Rīna saņēma brāli aiz delnas un vērīgi nopētīja rētas. - No kā tev tas?
- Nekas īpašs. Virve paslīdēja, kad šķērsojām Augstās kores.
- Droši vien šis stāsts ir garāks.
- Man ir labāki, ko stāstīt.
Rīna uzmeta lūpu. - Ja vien tie nav saistīti ar Batu Dzelksni.
- Rīna, viņa izglāba Dienvidu imperatori no tās tēvoča! Imperatori! Dienvidu imperatori.
- To jau esmu dzirdējusi. Par to dzied vai visā pilsētā. It kā esot viena pati sakāvusi duci vīru. Pēc tam jau piecpadsmit. Kad dzirdēju pēdējo reizi, laikam bija jau visi divdesmit. Vēl viņa esot nometusi kaut kādu hercogu no jumta, pieveikusi zirgļaužu ordu, vinnējusi elfu relikviju un arī pacēlusi kuģi, tā runā. Pacēlusi kuģi! - Meitene vēlreiz nosprauslojās.
Brands izbrīnā sarauca pieri. — Kā noprotu, dziesmās mēdz pārspīlēt patiesību.
- Vēlāk varēsi pastāstīt man visu, kā bija. - Rīna paņēma lukturi un izveda brāli pa durvīm, aiz kurām augšup tumsā vijās kāpnes. - Nāc apskati savu istabu!
- Man ir sava istaba? — Brands nomurmināja, un acis iepletās vēl lielākā izbrīnā. Cik bieži viņš bija par tādu sapņojis... Tolaik, kad viņiem nebija jumta virs galvas, nekā ēdama un visā pasaulē neviena paša drauga, izņemot vienam otru.
Rīna aplika rokas ap brāļa pleciem, un viņš sajutās kā mājās. — Tev ir pašam sava istaba.
MALDĪGAS DOMAS
- Šķiet, man vajadzētu jaunu zobenu.
Dzelksne nopūtās, saudzīgi nolikusi tēva zobenu uz galda, ēzes gaisma ātri vien iezīmēja daudzās skrambas un aizķērās pie dziļākām rievām. Asmens bija nodeldēts un gandrīz ieliecies no gadiem ilgas pulēšanas, apkalums sadilis nožēlojamās skrandās, un lētais dzelzs spals kustējās un grabēja.
Mācekle uzmeta Dzelksnes zobenam ātru skatienu un pašai meitenei vēl īsāku. - Tev varētu būt taisnība. -Mācekle bija ģērbusies viscaur apsvilušā ādas vestē un cimdos līdz elkoņiem, kailos delmus un plecus karstajā telpā klāja sviedru lāses, un spēcīgie muskuļi savilkās, kad tā pagrieza garu metāla gabalu gailējošajās oglēs.
- Tas ir labs zobens. - Dzelksne pārbrauca ar pirkstu pār saskrambāto tēraudu. - Tas piederēja manam tēvam. Daudz piedzīvojis. Viņa mūžā un arī manā.
Mācekle tik tikko pamāja. Tās nebija jaukas manieres, bet Dzelksne centās neturēt īpaši drūmu prātu.
- Vai tava meistare ir uz vietas? - viņa painteresējās.
- Nav.
Dzelksne gaidīja vēl kādu vārdu, bet tādi nesekoja.
- Kad viņa atgriezīsies?
Meitene tikai novaikstījās, izvilka metāla gabalu no uguns, nopētīja to un šņācošu ielika atpakaļ, saceļot gaisā dzirksteļu spietu.
Dzelksne nolēma sākt visu no jauna. - Es meklēju asmeņu kalēju no Sestās ielas.
- Un te nu es esmu, - meitene atbildēja, joprojām nenovērsusi acis no darba.
-Tu?
- Es taču esmu asmeņu kalēja Sestajā ielā, vai tad ne?
- Es domāju, tu būsi... vecāka.
- Domāšana laikam nav tava stiprā puse.
Dzelksne vēl kādu bridi pārlika, vai apvainoties, bet nolēma neņemt galvā. Aizvien biežāk viņa centās laist nepatīkamas lietas gar ausīm. - Tu neesi pirmā, kas tā saka. Vienkārši nav ierasts, ka meitene kaļ zobenus.