Tad kalēja pavērās augšup. Kvēls skatiens pazibēja kalves gaismā caur biezajiem matiem, kas bija pielipuši pie sejas ar izteiktiem vaigukauliem, un Dzelksne tajā samanīja kaut ko sasodīti pazīstamu, tikai netika gudra, ko. - Gandrīz tikpat neierasti kā meitene, kas tos vicina.
- Tas tiesa, - Dzelksne atzina un pasniedza roku sveicienam. - Es esmu...
Zobena meistare izvilka pusgatavo asmeni no ēzes, un kvēlošais metāls nozibēja tik tuvu, ka Dzelksnei nācās paraut nost roku. - Es zinu, tu esi Batu Dzelksne.
- Ak tā. Nūja. — Dzelksne jau zināja, ka slava skrējusi viņai pa priekšu, taču tobrīd viņa aptvēra, ka ne vienmēr tas nozīme labu.
Kalēja paņēma veseri, un Dzelksnes acu priekšā izkala jau manāmākus asmens apveidus, āmurs kala savu laktas mūziku, kā paši kalēji to sauc, un Dzelksne noskatījās tajā kā paraugstundā: īsi, ātri vēzieni, nekādu velti izšķiestu pūliņu, tikai vara un kontrole pār notiekošo, ik kustība ideāla kā zobenu pārvaldītāja cirtiens, kas saceļ gaisā mirdzošus putekļus. Dzelksne daudz labāk pārzināja zobena vēzēšanu nekā tā izgatavošanu, bet pat idiots noprastu, ka šī meitene pieprot savu darbu.
- Tā runā, ka tu kal labākos zobenus visā Torlbijā, — Dzelksne sacīja.
- Es kaļu labākos zobenus visā Sašķeltās jūras piekrastē, - meitene palaboja un pacēla tērauda gabalu gaisā tā, ka zobena starojums apspīdēja viņas sviedriem klāto seju.
- Mans tēvs mēdza atgādināt: nekad nekļūsti lepna.
- Nav runa par lepnumu. Tas vienkārši tā ir.
- Vai izkalsi zobenu man?
- Nē. Nedomāju vis.
Sava amata vislabākie pratēji bieži vien aizmirst par pieklājību, bet šī situācija kļuva savāda. - Man ir nauda.
- Man nevajag tavu naudu.
- Kāpēc?
- Tu man nepatīc.
Parasti Dzelksne ātri vien aizsvilās, saskārusies ar aizvainojumu, bet šoreiz tas nāca tik negaidīti, ka viņa tika pārsteigta nesagatavota. — Tad jau... atradīšu kādu citu zobenu.
- Bez šaubām, atradīsi.
- Es nu iešu... to meklēt.
- Ceru, ka tas būs garš. - Sestās ielas zobena meistare pieliecās, lai sakniebtām lūpām viegli nopūstu no metāla putekļus. — Tad varēsi to iebāzt sev pakaļā.
Dzelksne paķēra savu veco zobenu, nopietni apdomāja, vai neiebelzt ar tā plakni pa meitenes galvu, bet nolēma tā nedarīt un pagriezās uz durvīm. Tomēr viņa nepaspēja nospiest kliņķi, kad kalēja atkal ierunājās.
- Kāpēc tu tā izturējies pret manu brāli?
Viņa ir traka. Nešaubīgi. - Nolādēts, kādu vēl tavu brāli?
Meitene drūmi pavērās uz Dzelksni. — Brandu.
Šis vārds trāpīja pa galvu sāpīgi kā spēriens. - Ne jau to Brandu, kurš bija kopā ar mani...
- Vai ir vēl kāds cits Brands? — Kalēja pabakstīja ar īkšķi sev pa krūtīm. - Mani sauc Rīna.
Tagad Dzelksne skaidri saskatīja līdzību, kas satrieca vēl vairāk, un pār viņas lūpām atskanēja vien vainas pilns pīkstiens: - Nezināju, ka Brandam ir māsa...
Rīna nicīgi pasmīnēja. - Kā gan tu varētu to zināt... Tikai gadu pavadījusi kopā ar viņu uz viena kuģa.
- Viņš man par to nestāstīja!
- Vai tu jautāji?
- Protams! Laikam. - Dzelksne norija smagu kamolu. — Neprasīju.
- Veselu gadu... - Rīna dusmīgi trieca metālu atpakaļ oglēs. - Vai zini, par ko viņš, tik tikko saticis mani, uzreiz sāka runāt?
- Nu...
Kalēja metās tūcīt plēšas tāpat kā Dzelksne savulaik mācību laukumā Branda galvu. - Batu Dzelksne skrēja pa airiem elfu drupās. Batu Dzelksne viņam izglāba dzīvību vairogu mūrī. Batu Dzelksne noslēdza aliansi, kas sakārtos pasaules kārtību. Un, kad es jau biju gatava saskrāpēt viņam seju, ja dzirdētu tavu vārdu vēl kaut reizi, vai zini, ko viņš pateica tad?
- Nu...
- Ka atpakaļceļā Batu Dzelksne ar viņu nav pārmijusi gandrīz ne vārda. Batu Dzelksne viņu atgrūda tā, kā norauj un aizmet prom sarepējušu kreveli. Es tev pateikšu tā: vārdi “Batu Dzelksne” manās ausīs skan kā sasodīta maita pēc visa, ko viņš darījis tās labā, un, nē, es nemaz nevēlos kalt zobenu tādai...
- Pagaidi, - Dzelksne izspļāva. - Tev nav ne mazākās nojausmas, kas notika starp mani un tavu brāli.
Rīna lika plēšas mierā un naidīgi paskatījās uz viņu.
- Tad apgaismo mani.
- Tad nu tā... — Pēdējais, ko Dzelksne gribēja, bija uzplēst veco vāti, kad nu reiz bija iespēja ļaut tai sadzīt. Viņa nebija gatava atzīt, ka pieļāvusi muļķīgu kļūdu un sāpīgi apdedzinājusies, ka bija jāpiespiežas neskatīties uz Brandu katru mīļu brīdi, nerunāt ar viņu un vispār nekādi nesaistīties, lai neapdedzinātos vēlreiz. — Tu esi sapratusi pavisam nepareizi.
- Jocīgi, ka ļaudis parasti saprot pavisam nepareizi visu, kas saistīts ar tevi. Cik reižu tam jāatkārtojas, iekams tu sāksi aptvert, ka varbūt viņi saprot pareizi? -Rīna izvilka tērauda gabalu no uguns un nolika atpakaļ uz kalves.
- Tu neko nezini par mani, - Dzelksne norūca un nikni ķērās pie plēšu spaidīšanas. - Tu nezini, ko esmu pārcietusi.
- Es domāju, ka katram no mums ir jāpārvar smagi pārbaudījumi. - Rīna pacēla veseri. — Bet dažiem gadās tos apraudāt lielā mājā, par ko samaksājis tētiņš.
Dzelksne pacēla rokas pret jauno, glīto smēdi blakus smalkajai mājai citadeles pakājē. — Kā tad, bet jums ar Brandu gan jāpārtiek no sakašņiem!
Rīna sastinga, tikai muskuļi nervozi cilājās plecos un acis šaudījās, veltot Dzelksnei naidīgu skatienu. Tik naidīgu, ka runātāja spēra soli atpakaļ, ar piesardzīgu aci sekojot gaisā paceltajam āmuram.
Tad Rlna trieca to pret kalvi, novilka cimdus un nometa uz galda. - Nāc līdzi!
*
- Mana māte nomira, kad biju pavisam maza.
Rīna izveda Dzelksni ārpus pilsētas mūriem un lejā
pa ieliņām, kur Torlbijas mēslu smirdoņa netraucē pilsētas labajiem ļaudīm. - Brands viņu mazliet atceras. Es ne.
Dažas mēslu kaudzes gadu gaitā bija noklātas ar zemi un pārvērtušās ar zāli apaugušos pauguros. Dažas vaļējās joprojām izplatīja sašķaidītu kaulu, gliemeņu un skrandu, cilvēku un zvēru sūdu smārdu.
- Viņš mēdza teikt, ka māte lika darīt labu.
Noplucis suns uzmeta Dzelksnei aizdomu pilnu skatienu, it kā uzskatītu viņu par sāncensi, un atsāka ošņāt puvekļus.
- Mans tēvs krita cīņā ar Gromgilgormu, - Dzelksne nomurmināja, kā mēģinot salāgot vienu sliktu ziņu ar otru. Godīgi sakot, viņa jutās mazliet šķebīgi. To radīja šī vieta, tās smaka un pats fakts, ka viņa gandrīz pātneno-jauta par tās esamību, jo viņas mājās mēslus vienmēr aizgādāja prom mātes vergi. — Viņu noguldīja Dievzālē.
- Un tu mantoji tēva zobenu.
- Tikai bez spala, - Dzelksne norūca, cenšoties neelpot caur degunu. - To paturēja Gorms.
- Tev paveicies, vismaz kaut kas palicis no tēva. -Šķita, ka smārds Rīnai nemaz netraucē. - Mēs no sava tēva neko daudz nedabūjām. Viņam patika iedzert. Nūja. Es teicu iedzert. Viņš dzēra. Un pameta mūs, kad
Brandam bija deviņi gadi. Vienu rītu bija prom, un varbūt bez viņa mums pat ldājās labāk.
- Kurš jūs pieņēma? — Dzelksne klusi pavaicāja, aptvērusi, ka ļaunais liktenis viņai iedalījis daudz veiksmīgāku lozi.
- Neviens. - Rīna ļāva kādu brīdi aptvert pateikto.
— Tolaik mūsu, te mītošo, bija pavisam maz.
- Te mītošo?
- Kaut kā izvilkām. Dažreiz atradām kaut ko ēdamu. Dažreiz ko tādu, ko var pārdot. Un vēl ziemas... — Rīna ierāva galvu plecos un nodrebēja. — Ziemās gāja grūti.