Dzelksnei atlika vien stāvēt un blenzt, augumu pārņēma saltums, lai gan vasara bija pilnā plaukumā. Līdz šim viņa vienmēr domāja, ka uzaugusi smagos apstākļos. Tagad meitene atskārta: kamēr pati, dzīvojot jaukā mājā, dusmojusies uz māti tāpēc, ka tā nesauca viņu pašai tīkamā vārdā, citi bērni rakņājās pa izgāztuvi, meklējot kaulus, lai paēstu. — Kāpēc tu man to stāsti?
- Tāpēc, ka Brands to nepastāstīja un tu nepainteresējies. Mēs ubagojām. Es zagu. - Rīna rūgti pasmaidīja. - Brands gan teica, ka jādara labas lietas. Tāpēc viņš strādāja. Viņš strādāja ostā un smēdēs. Viņš strādāja jebkur, ja tikai kāds deva darbu. Brālis vergoja kā suns un reizi pa reizei tika piekauts kā suns. Es saslimu, un viņš mani izvilka, tad es vēlreiz saslimu, un viņš mani atkal izārstēja. Viņš neatteicās no sapņa kļūt par kareivi un atrast vietu uz karakuģa, kur komanda kļūtu pa viņa ģimeni. Tāpēc viņš aizgāja uz mācību laukumu. Viņam nācās lūgties un aizņemties bruņas un ieročus, bet viņš turp aizgāja. Brands strādāja pirms kauju treniņiem un pēc tiem, un pat pēc darba stundām viņš vienmēr bija klāt, ja kādam vajadzēja palīdzēt. Viņš vienmēr atkārtoja, ka vajag darīt labu, tad cilvēki ar labu atdarīs. Viņš bija labs puika. Un kļuva par labu cilvēku.
- To es zinu, - Dzelksne norūca, un viņu jau atkal pārņēma svelošā sāpe, vēl stiprāka nekā agrāk, jo tagad to vairoja vainas sajūta. - Viņš ir labākais cilvēks, kādu pazīstu. Man tas nav nekāds jaunums, sasodīts!
Rīna pavērās uz Dzelksni. - Tad kā tu varēji pret viņu tā izturēties? Bez Branda es jau sen būtu izgājusi pa Beidzamajām durvīm tāpat kā tu, un tāda ir pateicība...
Iespējams, Dzelksne dažos jautājumos bija kļūdījusies, iespējams, šo to nezināja, kas būtu jāzina, un varbūt pat bija pārlieku ierāvusies savā čaulā, lai pamanītu to, kas atrodas deguna galā, tomēr arī viņas mēram pienāca gals.
- Apklusti, Branda nezināmā māsa! Jā, tu atvēri man acis un pārliecināji labāk nekā līdz šim, ka esmu savtīga pakaļa. Bet mēs ar Brandu bijām aira biedri. Komandā, kur jāstājas plecu pie pleca ar vīriem. Jā, viņš iestājās par mani, bet arī es iestājos par viņu un...
- Ne jau tad! Agrāk. Kad nogalināji to zēnur Edvālu.
- Ko? - Dzelksni pārņēma vēl šķebinošāka sajūta.
- Es pietiekami labi atceros to dienu un arī to, nolādēts, ka Brands tikai stāvēja un skatījās.
Rīna blenza uz Dzelksni, nespēdama noticēt. — Vai jūs vispār sarunājāties visa tā gada laikā?
- Ne jau par Edvālu, to nu es tev varu pateikt!
- Protams, ne. - Rīna aizvēra acis un pasmaidīja tā, it kā būtu visu sapratusi. - Viņš tā arī nav saņēmis pelnīto pateicību, spītīgais muļķis. Viņš tev nepateica.
Dzelksne neko nesaprata. - Ko nepateica, nolādēts?!
— Ka viņš aizgāja pie Tēva Jārvi. - Rīna viegli, bet stingri saņēma Dzelksni aiz pleciem un turpmāko pavēstīja nesteidzīgi, vārdu pa vārdam. - Brands izstāstīja, kas notika liedagā. Lai gan zināja, ko tas viņam maksās. Meistars Hūnans to uzzināja. Tā brālis zaudēja vietu ķēniņa sirojumā un karavīra vietu, līdz ar to ari visas savas cerības.
Savāda skaņa izlauzās pār Dzelksnes lūpām. Kaut kas nokrakšķēja. Kā brīdī, kad vistai pārlauž rīkli.
— Brands aizgāja pie Tēva Jārvi.
-Jā.
— Brands izglāba man dzīvību. Un tādēļ zaudēja savu vietu armijā.
-Jā.
— Un es pēc tam viņu izsmēju un izturējos kā pret muļķi visu laiku, ko pavadījām ceļā pa Dievišķo un Aizliegto un arī mājupceļā.
-Jā.
— Nolādēts, kāpēc viņš vienkārši nepateica... — Un tajā brīdī viņa pamanīja kaut ko iemirdzamies aiz Rlnas kamzoļa. Viņa pasniedzās un aizķēra to ar trīcošu pirkstu, tad izvilka gaismā.
Krelles. Stikla krelles, zaļganzilas.
Tās, kuras Brands todien nopirka Galvenajā pilsētā. Par kurām Dzelksne nosprieda, ka tās domātas viņai, bet pēc tam - kādai citai mīļotai, kas palikusi Torlbijā. Tās pašas, ko tagad valkāja Branda māsa, par kuras esamību viņa nebija vīžojusi painteresēties.
Krakšķis vēlreiz izlauzās pār viņas lūpām, šoreiz jau skaļāk.
Rīna pavērās uz meiteni tā, it kā Dzclksne būtu zaudējusi prātu. — Kas ir?
- Es esmu tik nenormāli stulba!
- Ko?
- Kur viņš ir?
- Brands? Manās mājās. Mūsu mājās...
- Piedod. - Dzelksne jau atkāpās uz durvju pusi.
- Parunāsim par manu zobenu vēlāk! - Viņa pagriezās un metās skriet uz vārtiem.
*
Viņš izskatījās labāk nekā jebkad. Vai arī viņa vienkārši ieraudzīja puisi citām acīm, uzzinājusi jaunumus.
- Dzelksne. — Šķita, Brands ir pārsteigts, viņu redzot, bet puisi nevarēja par to vainot. Branda sejā parādījās bažas. - Kas noticis?
Dzelksne aptvēra, ka acīmredzot izskatās sliktāk nekā parasti, un nožēloja, ka skrējusi visu ceļu un nav kaut vai apstājusies tik daudz, lai atvilktu elpu, notraukttr svied-rus no pieres un tikai tad pieklauvētu. Bet kāda lieta nomocīja meiteni pārlieku ilgu laiku, un nu bija pienācis brīdis to noskaidrot, sasvīdušai vai ne.
- Es runāju ar tavu māsu, — viņa sacīja.
Satraukums Branda sejā pieņēmās spēkā. - Par ko?
- Pirmām kārtām par to, ka tev ir māsa.
- Tas nav noslēpums.
- Iespējams.
Brands satraucās vēl vairāk. - Ko viņa tev pateica?
- Ka tu izglābi man dzīvību. Kad es nogalināju Edvālu.
Viņš nodrebēja. - Es liku māsai neko neteikt!
- Bet tā nenotika.
- Labāk laikam nāc iekšā. Ja vēlies. - Brands atkāpās no durvīm, un Dzelksne viņam sekoja ēnas apņemtajā priekšnamā, sirds sitās deniņos dobjāk nekā jebkad.
- Nekāda pateicība nav nepieciešama.
- Nē, ir gan. Paldies.
- Es necentos darīt neko cēlu, tikai... kaut ko labu. Es arī nebiju pārliecināts 1111 pārlieku ilgi kavējos, un visu saputroju, sasodīts...
Viņa spēra soli tuvāk puisim. — Vai tu gāji pie Tēva Jārvi?
-Jā.
- Vai Tēvs Jārvi izglāba man dzīvību?
-Jā.
- Vai tādēļ tu zaudēji vietu armijā?
Brands jau sakustināja lūpas, lai to noliegtu, bet nespēja. — Es gribēju tev pateikt, bet...
- Ar mani nav viegli sarunāties.
- Un man īsti nepadodas runāšana. - Viņš atmeta matus atpakaļ un saberzēja galvu, it kā tā sāpētu. - Negribēju, lai tu jūties man parādā. Tas nebūtu godīgi.
Tas Dzelksni pārsteidza. — Tad jau... tu ne tikai manis dēļ ar visu riskēji, bet neko neteici, jo negribēji, lai es justos slikti.
- Varētu arī teikt, ka... varbūt. - Brands palūkojās uz Dzelksni caur pieri, viņa acis iemirdzējās krēslainajā telpā. Šis skatiens - it kā viņš labprāt neskatītos ne uz ko citu. Un, lai kā meitene centās iznīcināt cerības, tās sacēlās pret viņu, un gribēšana kļuva tik stipra kā nekad iepriekš.
Viņa spēra vēl solīti tuvāk. - Man ļoti žēl!
- Tev nekas nav jānožēlo.
- Bet es nožēloju. To, kā izturējos pret tevi. Mājupceļā. Turpceļā. Man ļoti žēl, Brand. Nekad līdz šim neesmu jutusies tik vainīga. Patiesību sakot, es vēl nekad neesmu jutusies vainīga. Man tas vēl jāiemācās. Tikai... es nepareizi sapratu... šo to.
Brands stāvēja un klusēja. Gaidīja. Skatījās. Un, sasodīts, nemaz nepalīdzēja.
Tikai pasaki! Cik to grūti izdarīt! Viņa bija nogalinājusi cilvēkus. Tikai pasalti... — Es pārstāju ar tevi runāt... tāpēc, ka... — Tomēr dabūt vārdus pār lūpām izrādījās grūtāk nekā izvilkt dzirnakmeņus no akas. - Es... laikam... - Dzelksne it kā klīda pa aizsalušu ezeru, nezinot, vai nākamais solis neieraus ledainā bezdibenī. - Tu... man vienmēr... - Dzelksne nespēja pateikt esi paticis. Viņa nespētu to pateikt, pat ja uz spēles būtu likta dzīvība. Meitene cieši aizmiedza acis. — Es cenšos pateiktāka... Nē!