Kāds zīdainis spārdījās mātei uz rokām un izmisīgi brēca. Protams, to varēja nojaust vienīgi, lūkojoties uz viņa krunkaino, asarām pārplūdušo sejiņu un plati atplesto, bezzobaino mutīti. Kāds vīrietis, izstiepis kaklu, bez mitas kustināja lūpas un bija kļuvis pavisam zils no piepūles. Man bija skaidrs — bļauj pilnā rīklē, lai gan pats saprot, ka neviens viņu nedzird. Varbūt jau sajucis prātā… Vai arī gluži vienkārši žāvājas? Katrā ziņā, kamēr es skatījos uz viņu, man briesmīgi sagribējās žāvāties.
Visiem acīs bija lasāms apjukums, satraukums, neziņa par to, kas notiks turpmāk.
Tramvaji un trolejbusi joprojām kursēja, taču tie pārvietojās neparasti lēnām un pilnīgi bez skaņas — gluži kā gigantiski bruņurupuči drudža slimnieka murgos.
Pār milzīgo galvaspilsētu, kura pirms pusstundas vēl gura no lielā trokšņa un dārdoņas, tagad bija nolaidies baigs klusums. Ārkārtīgi palēninātas kustības un klusums — gluži kā jūras dibenā. Ja es pēkšņi būtu kļuvis par skatītāju, nevis par darbojošos personu, tad droši vien būtu pat visai interesanti pavērot neparasto ainu.
Es paskatījos uz ēnu, kas pavīdēja man virs galvas, un ieraudzīju lielu pasažieru lidmašīnu.
Izpletuši melnos spārnus, tā slīdēja pa gaisu kā baisms teiksmu putns. Mirgoja sarkanās un zaļās borta sig- nālugunis. Šasijas bija izbīdītas. Četru propelleru sidrabotajās lāpstiņās atstarojās pilsētas laternu gaisma. Un tomēr nevienas skaņas, lai gan lidmašīna lidoja tik zemu.
Tā apmeta loku, acīmredzot gatavojās nosēsties. Kad es iedomājos, cik nobažījies ir pilots, kas veltīgi pūlas izsaukt pa radio lidlauku, un cik pārbijušies ir pasažieri, man kļuva pavisam neomulīgi ap dūšu.
Uz ceļiem katastrofu skaits arvien palielinājās.
Protams, kurlam šoferim vadīt automašīnu ir daudz vieglāk nekā aklam, taču, ja kurlums ir pilnīgs, absolūts, tad visas reakcijas, jādomā, arī ir bremzētas un šofera īpašās jušanas spējas pavājinātas.
Kas gan notiks tālāk?..
Šis jautājums urdīja mani arvien vairāk un vairāk..
Kad biju nokļuvis līdz elektrovilciena piestātnei, mans satraukums vēl palielinājās. Pie biļešu kases bija šausmīga burzma. Kāds vīrietis bija piespiedis kontrolieri pie turniketa, kas aizšķērsoja ceļu uz peronu, un purināja viņu kā tukšu maisu. Un atkal — ne kliedzienu, ne lamu, ne soļu dimas. Nomācošais klusums palielināja baiļu un bezpalīdzības sajūtu.
Es braucu pārpildītā, mēmā vagonā, kas brīdi pa brīdim noraustījās, riteņiem slīdot pāri sliežu savienojumiem. Braucu mēmās pilsētas centra virzienā. Un kopā ar citiem mēmiem pasažieriem, acis nenolaidis, skatījos uz gaismas avīzes rindām, kas mirgoja pie debesīm, un lasīju pēdējās ziņas:
.. Visā Japānā pārtrūkuši sakari… Lidmašīnu kustība pa iekšējām līnijām un vilcienu satiksme pa jaunajiem dzelzceļa atzarojumiem uz laiku apturēta…
«PLAKATU» SĒDE PARLAMENTĀ
1
Izmocījies līdz pēdējam, vairākas reizes gandrīz pakļuvis zem automašīnas riteņiem, es beidzot sasniedzu firmas ēku. Bet tajā brīdī, kad gatavojos jau nospiest durvju rokturi, kāds cilvēks izlēca pa logu un bez trokšņa nogāzās uz ietves.
Es pieskrēju klāt un piecēlu viņu kājās. Tas bija mūsu darbinieks no komerciālās nodaļas. Uz galvas viņam bija izaudzis pamatīgs puns. Pa muti nāca putas. Acis bija izvalbītas.
Es iebelzu viņam pāris reizes pa muguru, un acis atkal atgriezās dobumos. Viņš ātri sāka kustināt lūpas. Es, protams, neko nedzirdēju. Parakņājies pa kabatu, pasniedzu viņam krīta gabaliņu. Viņš iebāza krītu mutē — domāja, ka tā ir cigarete — un pūlējās aizsmēķēt. Nu, pavisam dulls! Rokas viņam drebēja. Es iecirtu viņam kārtīgu pliķi, viņš norija krītu un beidzot atguva sajēgu.
Biju spiests iedot šim kretīnam vēl vienu krīta gabalu. Ar trīcošu roku viņš uzskribelēja uz ietves:
«Vai esmu pagalam?»
«Vēl ne, bet drīz tu mirsi — tāpēc, ka noriji manu krītu,» — es uzrakstīju turpat blakus. «Pagaidām tu esi ticis cauri ar skaistu punu uz sava stulbā paura.»
«Un tomēr esmu miris! Es taču izlēcu pa logu…»
«Pilnīgi pareizi, tu izlēci pa pirmā stāva logu. Nomierinies! … Kas jauns mūsu firmā?»
«Visi bosi ir vēl uz vietas. Brēkā, bet. neviens neko nedzird, — viņš paskatījās uz mani ar vajāta zvēra skatienu. — Prezidents un visi direkcijas padomes locekļi skraida, saķēruši galvas. Mūsu firmai gals klāt! Astoņdesmit procentus no mūsu produkcijas varēs vest uz izgāztuvi. Kāda velna pēc tā jāražo, ja skaņa pazudusi?.. Radiouztvērēji, televizori, magnetofoni, mikrofoni, skaļruņi, stereofoni, elektro- ērģeles, elektroģitāras, interfoni, noklausīšanās aparāti, skaņu plates, grābekļi, klabekļi, sirēnas, viss, kas brēc un gaudo..»
«Rimsties!» es rakstīju. «Gan jau kaut ko izdomās. Televizorus taču pirks. Palielināsim teletaipu ražošanu, gatavosim aparatūru fototelegrāfam.»
«Gaidi vien! Firma bankrotēs, un mūs izmetīs uz ielas. Piecpadsmit gadus mani uztur skaņu aparatūra. Bet ko es tagad iesākšu?»
«Nezinu. Pamēģini izmantot uzturam bērnu bilžu grāmatiņas. Arī nav slikta barība …»
Ir nu gan čīkstulis! Es triecu krītu pret ietvi un skriešus metos uz ieeju. Cik grūti sazināties rakstiski! Man sāpēja pirksti. Balss saites un kakla muskuļi tik ātri nenogurst.
Sargs, cienījama vecuma tēvocītis, sēdēja uz krēsla tieši pretī durvīm. Uz krūtīm viņam karājās kartona plāksne ar uzrakstu:
«Uzrādiet man savu seju! Es neko nedzirdu, mans dzirdes aparāts ir sabojājies.»
Ieraudzījis mani, sargs pasmīnēja. Viņš bija pakurls, un viņa dzirdes aparāts vienmēr niķojās. Mūsu darbinieki mūžīgi zobojās par to. Viņi ierosināja vai nu noregulēt dzirdes aparātu, vai arī nomainīt to pret jaunu — firma taču nedrīkstēja zaudēt savu reputāciju! — bet večuks stīvējās pretī. Tagad viņš acīmredzot jutās kā septītajās debesīs.
Palūkojies gaitenī uz visām pusēm, es sapratu, ka esmu nokļuvis īstā ellē. Lai gan valdīja kapa klusums, viss bija sagriezies ar kājām gaisā. Visur dega gaisma. Kalpotāji joņoja man garām kā prātu zaudējuši. Sienas bija aprakstītas no vienas vietas — ar krītu, zīmuli, tinti, tušu, pastu — ar visu, kas vien noder rakstīšanai.
«Runā skaļāk, es nedzirdu!»
«Kur ir nodaļas priekšnieks? Gribu iesniegt atlūgumu.»
«Kur tu tā steidzies, muļķi? Lēnāk brauksi, tālāk tiksi.»
Izlasīju pat uzrakstu «Es mīlu tevi!».
Varēja pamanīt kādu pavisam piedauzīgu zīmējumu, kas bija izveidots no burtiem.
Nogriezies sāņus, es gandrīz uzdrāzos virsū raudošam cilvēkam. Viņš turēja rokā futlārī ieliktu mūzikas instrumentu. No skaņu ierakstu kabineta, kas atradās gaiteņa galā, nāca ārā mūziķi. Viņi visi raudāja. Ak tu nabadziņi! Viņiem taču bija grūtāk par visiem citiem.
Es pabāzu galvu skaņu ierakstu kabinetā. Degunā iesitās spirta smaka. Tur bija cilvēku ka biezs. Visi dzēra viskiju tieši no pudeles.
Piedzēries bundzinieks dauzīja ar vara šķīvjiem pa bungām. Pianists sita ar dūrēm pa taustiņiem. Trompetista vaigi gandrīz vai plīsa pušu — tik izmisīgi viņš pūta savā instrumentā. Man pēkšņi iesāpējās ausis, es aizspiedu tās ar plaukstām — tās bija fantoma sāpes, kādas mēdz būt pēc ekstremitāšu operācijas.
2
Arī tehniskajā nodaļā bija nemierīgi. Taču inženieri, kaut gan laiku pa laikam iemeta no pudeles, tomēr neatgāja nost no savām ierīcēm un aparātiem.