Papīra cenas strauji cēlās. Radiokompānijas bija nokautētas. Taču vislielākos zaudējumus cieta valsts sakaru iestādes: pēdējās trijās dienās tās nesaņēma vairs nekādas iemaksas. Firmu darbinieki ar ļaunu prieku nolūkojās uz valsts iestāžu kalpotājiem — šie sliņķi tagad lēkāja kā zivis uz pannas. Strādāja vienīgi fototelegrāfs, un nosūtītāji maksāja naudu, taču tie bija nožēlojami graši, ja salīdzina ar agrākajiem ieņēmumiem!
Skaņas pazušana gandrīz izraisīja pasaules bojā eju. Kad telefona sakari Klusuma joslā jau bija pārtraukti, dažas Savienoto Valstu kara bāzes saņēma sava aizsardzības galvenā štāba pavēli nosūtīt uz austrumiem lidmašīnas ar ūdeņraža bumbu kravu, taču, par laimi, trešais pasaules karš tika novērsts. Par to es uzzināju trešajā dienā, skatoties televīzijas raidījumu. Viss reibums man vienā mirklī izgaisa, un es streipuļodams devos mājup.
Pirms olimpiādes pie mums pamatīgi atjaunoja visus ceļus, izremontēja namus, un pilsēta ieguva ļoti pieklājīgu izskatu. Tagad viss atkal sāka panīkt. Putekļi un gruži — tas vēl nebūtu nekas, toties uzraksti! Nesen krāsotās dzīvojamo māju, sabiedrisko ēku un staciju sienas visur bija izraibinātas ar uzrakstiem. Nav vērts uzskaitīt, ko un ar ko rakstīja, jo rakstīja visu, kas ienāca prātā, un ar visu, kas gadījās pie rokas. Visa galvaspilsēta, nē, faktiski pat visa Japāna pārvērtās par milzīgu sūdzību un ierosinājumu grāmatu.
Beidzot es ar lielām pūlēm biju aizvilcies līdz mūsu mikrorajonam, iegāju savā mājā un uzkāpu trešajā stāvā. Manā istabā gulēja Goemons. Es pat izbijos — uzbrukušās nelaimes iespaidā man no galvas bija pilnīgi pagaisušas domas par nelūgto ciemiņu.
Sis pretīgais tips joprojām gulēja un nebija noņēmis pat katliņu! Kaut arī acis, kas reizē skatījās gan uz augšu, gan uz leju, bija plati atvērtas, viņš tomēr bija aizmidzis.
Ak tu lops tāds! Cilvēki zaudē prātu, bet viņš gulšņā jau trešo dienu pēc kārtas! …
Mani mocīja paģiras, un es biju negants kā velns, tāpēc, ne visai skaidri aptverdams, ko īsti daru, no visa spēka spēru viņam pa galvu. Mana kāja nezin kāpēc trāpīja pa iepirkuma tīkliņu, laikam pamatīgi grīļojos.
Un pēkšņi kaut kas notika ar manām bungādiņām — likās, tās tūlīt pārplīsīs. «Nu ir beigas! Esmu nodzēris savu skaidro prātu!» es nodomāju un tieši tajā brīdī izdzirdēju Goemona balsi.
— Cik jauks ir kļuvis rīts! — viņš sacīja, saldi izstaipīdamies. — Esmu lieliski izgulējies. Gribu ēst, rīt, ieturēt dūšu, likt ribās, locīt iekšā! Ir taču jau rīts, vai ne? …
TIKŠANĀS
1
Cilvēki parasti saceļ brēku par kādu notikumu tad, kad tas nemaz vairs nav aktuāls.
Tā tas bija arī tagad.
Brīnumainā parādība — skaņas pazušana —, kas pēkšņi bija sākusies 4. augustā, pulksten 19 un 12 minūtēs, ilgusi sešdesmit četras stundas un tikpat pēkšņi beigusies 17. augustā, pulksten 11 no rīta, sākumā izraisīja vispārēju izbrīnu, bet pēc tam.. Pēc tam sacēlās troksnis, kas bija apdullinošs šī vārda tiešajā nozīmē.
Uz tiem zemeslodes rajoniem, kur bija novērots šis fenomens, izlidoja ārkārtējas komisijas, kuru sastāvā bija ievērojamākie pasaules zinātnieki. Japānu pārpludināja visu zemju laikrakstu un telegrāfa aģentūru korespondenti. Prese, radio un televīzija rāvās vai pušu, dienu dienā aprakstīdamas, attēlodamas un izpušķodamas neparasto parādību. Parlamenta sēdes ik dienas ilga līdz vēlai naktij. Interpretācijas bira kā no pārpilnības raga. Atbildes bija tik miglainas, ka deputāti tikai ar grūtībām varēja saskatīt blakus sēdošo sejas. Ļaudis, vēl joprojām satraukti, steidzās cits pie cita ciemos, norunāja tikšanās kafejnīcās un restorānos, pulcējās grupās uz ielām ar vienu vienīgu nolūku — parunāties, pastrīdēties un pašausmi- nāties par šo fenomenu, kas bija parādījies un atkal izgaisis, nomocīdams viņus kā šaušalīgs sapnis. Kādas jaunizceptas sckt.es atbalstītāji izplatīja baumas, ka skaņas pazušana esot bijis brīdinājums no augšienes un viņi ar savām vienīgi patiesajām lūgšanām izglābuši pasauli no šausmīga soda …
Cilvēki, kas trīs dienas bijuši pilnīgi kurli un mēmi, tagad, atguvuši dzirdi un balsi, ārkārtīgi bažījās, ka tikai tas viss neatkārtojas un viņi atkal nenokļūst skaņas vakuumā. Gribējās pārliecināties, ka sarunas biedrs dzird tevi un tu dzirdi viņu, un ļaudis kliedza pilnā balsī. Turklāt vēl katrs briesmīgi plātījās ar rokām — tas bija ieradums, kas radies klusuma periodā.
Jā, vairākas nedēļas japāņi bendēja savas balss saites, runādami tā, it kā uzstātos mēmo auditorijas priekšā, un turklāt vēl piepalīdzēdami ar rokām un kājām. Agrāk mani tautieši lielākoties sarunājās klusi un mierīgi, un pēc tā viņus jau pa gabalu varēja atšķirt no ārzemju tūristiem. Tagad uz ielām troksnis bija divtik liels, pēc nesenā kapa klusuma to it īpaši varēja manīt. Acīmredzot ne jau velti Goemons secināja: «Cik tā Japāna ir trokšņaina zeme!»
Sājā jandāliņā es gandrīz vai sāku ilgoties pēc nesenā klusuma.
Galva man griezās riņķī. Un ne tikai no trokšņa, bet arī… Dažkārt daudz grūtāk ir tad, ja tu visu zini, nekā, ja tu nekā nezini. Liekas, es biju uzvēlis uz saviem kamiešiem pārāk smagu nastu.
Uz darbu es negāju. Es neskuvos, ne soli nespēru ārpus mājas. Sēdēju kaktā un ik pa brīdim iekampu viskiju. Sarīkoju nejēdzīgu scēnu, kad Kisako atnāca pie manis ar vislabāko nodomu — uzkopt dzīvokli un pabarot mani ar siltu ēdienu.
Nezinu, cik dienu pagāja, līdz manī nobrieda lēmums aiziet aprunāties ar mūsu nodaļas priekšnieku. Es beidzot noskuvos un izgāju uz ielas. Sasniedzis mikrorajona tirgu, kas bija pārsegts ar jumtu, man i h'kniiI iešāvās prātā: kāpēc gan vilkties cauri visai pilsētai uz inusu nodaļu? Telefoni taču darbojas.
Sirds man tomēr sāka straujāk pukstēt, kad iemetu desmit jēnu monētu automāta spraudziņā. Bija dzirdami gari stiepti signāli, pēc tam kāda balss atsaucās: «Hallo!»
Jutos kā septītajās debesis!
— Oho! — man nevilšus izspruka. — Darbojas! Redz ko, telefons darbojas … Var pat sarunāties…
— Vai tu esi jucis, vai? — priekšnieks iebrēcās. — Vai neapjēdz, cik dienu jau pagājis kopš tā laika? … Un vispār — kur tu slamsties? Tūlīt ierodies darbā!
— Pilnīgi pareizi — biju sajucis prātā, — tīšām atbildēju mierīgi. — Ja atlaidīsiet no darba, būs pavisam labi. Došos pie mūsu konkurenta, uz elektroapa- rātu kompāniju «Cosmic». Ceru, ka man izdosies noslēgt izdevīgu darījumu. Izklāstīšu viņiem skaņas vakuuma fenomena cēloņus, un viņi man… Es degunu augstu necelšu, droši vien būšu ar mieru vadīt pie viņiem plānu daļu…
Sekoja ilgs klusuma brīdis. Pēc tam mans šefs sasprindzinātā un pēkšņi aizsmakušā balsī ierunājās:
— Pagaidi! … Tu… Nē, vai tu patiešām zini šīs parādības cēloni? Tu nealojies?..
2
Pēc pusotras stundas es sēdēju konferenču zālē pie prezidija galda. Man pretim savas vietas bija ieņēmuši plānu daļas un tehniskās nodaļas vadītāji, firmas direktori, šo nodaļu kuratori un vairāki inženieri.