— Tu pārāk daudz dzer, — mans šefs sapīcis sacīja. — Varbūt iekārtot tevi uz kādu laiciņu, teiksim, mēnesi, psihiatriskajā mazliet paārstēties, ko?
Padomā taču, kurš gan ticēs, ka skaņas vakuuma fenomens ir viena paša cilvēka roku darbs, turklāt, ka vaininieks ir kaut kāds īpatnis, kas atgādina pirmskara laiku «reklāmu nēsātāju».
— Jums mani jāsaprot… — es saķēru ar rokām dūcošo galvu, — šāds secinājums rodas pats no sevis. Tā nav vienkārša sagadīšanās. Tam, ka to izdarījis viņš, pierādījumu netrūkst…
— Kā viņu sauc?
— Goemons.
— Jaunais cilvēk, ja jūs arī turpmāk atļausieties smieties par priekšniecību, varat palikt bez kārtējā algas paaugstinājuma!
— Bet es runāju patiesību! Viņš pats teica, ka viņu tā sauc. Vispār viņš ir ārzemnieks …
— No kādas zemes?
— Nezinu … Vienīgi…
Es aprāvos pusvārdā. Laikam gan nav vērts stāstīt viņiem par saviem minējumiem, citādi var gadīties, ka patiešām iesaka aiziet ilgstošā atvaļinājumā ārstēt sabojātos nervus vai arī, kas zina, atlaiž vēl no darba.
— Nu, labi, pieņemsim, ka viņš izraisījis šo parādību, — mans šefs ieteicās. — Bet kāpēc — vai to tu nevari izskaidrot?
— Viņš… tas ir.. — es noslaucīju aukstos sviedrus, kas man jau bija sākuši tecēt pa pieri. Mani bija sagrābušas šausmas, tāpēc arī mēle pinās. — Viņam nāca miegs, un tad viņš..
— Ko?! — mana šefa seja pārvērtās.
— Jums jāsaprot… Mūsu mikrorajonā ir ļoti trokšņaini… Šoseju būvē, metro rok, dun un dārd, tvaika āmurs un tamlīdzīgi… Un tad vēl es ar savu paziņu sāku strīdēties … Bet viņam nāca miegs … Un tāpēc viņš, lai varētu iemigt, lai viss apklustu, radīja skaņas vakuumu.
Zālē iestājās tik baismīgs klusums, ka, likās, Goemons tieši šajā bridi atkal radījis skaņas vakuumu. Visi sēdēja vaļējām mutēm, gluži kā plānprātiņi. Mana šefa seja pamazām kļuva sarkana.
— Pietiek, mums nav jāklausās tālāk šīs dzērāja pļāpas! — viņš ierēcās. — Vai tu maz vari iedomāties, kādus zaudējumus Japānas ekonomika cietusi šī notikuma dēļ? Desmitiem miljardu jēnu! Cik tur trūka, ka būtu sācies karš!.. Bet tu gribi mums iegalvot, ka pasaule atradās uz katastrofas robežas tikai tāpēc, ka kaut kādam nenormālajam pēkšņi iegribējās pagulēt!..
Es sarāvos melns un maziņš. Šefs pienāca klāt pavisam nopietns un vārda tiešā nozīmē sagrāba mani aiz apkakles.
— Vai tu vēl turpināsi jaukt prātus direkcijai un darīt kaunu savam priekšniekam un visai plānu daļai?! — likās, ka viņš gatavojas pamatīgi sadot man pa ādu.
— Pagaidiet, lūdzu, neuztraucieties! — iejaucās tehniskās nodaļas vadītājs, ļoti nosvērts un labi audzināts cilvēks. — Man šķiet, mums Toda sans jāuzklausa. Kāds tam visam sakars ar dzērāja pļāpām…
— Kā jūs tā varat runāt! Spriediet taču pats, kaut kāds īpatnis, gandrīz vai klaidonis, pēkšņi izraisa skaņas vākumu tik milzīgā teritorijā …
— Gluži pareizi, īpatnis… — tehniskās nodaļas priekšnieks domīgi turpināja. — Bet varbūt pat sava veida ģēnijs. Iepazīstoties ar izgudrojumu un atklājumu vēsturi, reizēm var sastapties ar ļoti interesantiem gadījumiem. Gadās, ka atklājumu izdara nevienam nepazīstams cilvēks. Vai jūs, piemēram, zināt, kas izgudroja bezdrāts telegrāfu?
— Nezinu..
— Var minēt vēl citus piemērus. Mūsu gadsimta pašā sākumā kāds cilvēks izgatavoja kaut ko līdzīgu pirmajam atoma dzinējam.. Divdesmitajos gados nepazīstams ķīmiķis demonstrēja, kā parasts ūdens pārvēršas vistīrākajā benzīnā. Šajā mēģinājumā bija klāt biznesmeņu grupa. Diemžēl tajā pašā dienā izgudrotājs pazuda bez pēdām … Un es jums nepār- stāstu fantastisku romānu saturu, bet gan minu reģistrētus faktus.
— Faktus?! Tas viss ir blēņas, nevis fakti! — iekliedzās direktors, kura pārziņā bija plānu daļa.
— Nesakiet vis tā, — tehniskās nodaļas vadītājs rāmi turpināja. — Pat par atklājumiem, kuriem ir pasaulvēsturiska nozīme, sākumā nereti domā, ka tās ir tikai blēņas. Tas tāpēc, ka jebkurš izgudrotājs ir mazliet jucis. Bet šajā konkrētajā gadījumā es uzdrošinos ieteikt jums kaut vai tikties un parunāties ar šo cilvēku.
— Turklāt… — viens no inženieriem pēc neilgas vilcināšanās piebilda, — ja šim, kā jūs minējāt, Gonbe.. kungam …
— Goemonam, — es, pamazām atkal atguvies, izlaboju.
— Piedodiet, lūdzu, ja šim Goemona kungam pieder ierīce, kas spēj radīt skaņas vakuumu, viņš varētu mums palīdzēt. Patlaban taču pie mums tehniskajā nodaļā izstrādā universāla skaņas slāpētāja projektu …
Abi direktori tūlīt kļuva nopietni.
Universālā skaņas slāpētāja konstruēšanas iespēja teorētiski jau bija pierādīta. Tā kā skaņa rodas no gaisa svārstībām, tad iespējams izraisīt arī citādas, pilnīgi pretējas svārstības — antiviļņus. Antiviļņi un skaņas viļņi sastopoties viens otru iznīcina. Taču teorija nav tas pats, kas prakse. Konstruēt šādu ierīci bija ļoti grūti antiviļņu sarežģītās būtības dēļ. Mūsu tehniskās nodaļas izgatavotais izmēģinājuma paraugs — neliels tranzistoru aparāts, kas apgādāts ar mikrofonu un reproduķtoru — nepavisam vēl nebija universāls. Viļņi nereti ne tikai neiznīcināja viens otru, bet gan saplūda kopā un skaņas stiprums pieauga divkārt. Tiesa, atsevišķi mēģinājumi gan bija sekmīgi, taču vēl vajadzēja daudz piestrādāt, lai skaņas slāpētājs būtu bez trūkumiem.
Ja darbs vainagotos panākumiem, universālā skaņas slāpētāja lietošanas sfēra būtu ārkārtīgi plaša. Grūti pat nosaukt visus labumus, ko dotu šāda ierīce. Miljoniem cilvēku un simtiem tūkstošiem iestāžu sapņo par klusumu. Iedomājieties skolu, kas atrodas divu trīs kilometru attālumā no lidlauka. Ieslēdzot universālo skaņas slāpētāju, lidmašīnu rūkoņu nemaz nedzirdētu, un bērni varētu mierīgi mācīties. Un lielās pilsētas, kuru iedzīvotājiem pastāvīgi sāp galva nerimstošā trokšņa un dūkoņas dēļ? Un tālsatiksmes vilcienu pasažieri, kuriem apnicīgā riteņu klaboņa nekādi neļauj iemigt? Jā, un, beidzot, kurš gan nealkst pēc klusuma savā paša dzīvoklī? Tu vēlies pēc nogurdinošas darba dienas mierīgi palasīt grāmatu vai avīzi, bet istabā brēc radio, spītīgā sievasmāte skatās pa televīziju populāra dziedoņa koncertu, sieva šķindina virtuvē traukus, bērni sacēluši kņadu. Tad nu tu ieslēdz universālo skaņas slāpētāju, un ap tavu atzveltnes krēslu izveidojas neliels skaņas vakuums. Lūdzu, mīļie radiņi, dariet nu katrs, ko vien gribat!
Tātad mūsu firma neatlaidīgi turpināja pilnveidot jauno ierīci. Protams, visi izmēģinājumi notika vislielākajā slepenībā. Šķiet, arī citas firmas nesnauda.
— M-jā… — beidzot ierunājās direktors, kas atbildēja par plānošanu, un jautājoši palūkojās uz klātesošajiem. — Lai notiek, kungi, pamēģināsim noorganizēt tikšanos ar šo oriģinālo personu …
Goemons ieslēgts gaidīja istabā, kurai ieeja bija no konferenču zāles.
Man bija ārkārtīgi jānopūlas, lai atvilktu viņu uz mūsu firmu. Pirmkārt, viņam gribējās ēst, otrkārt, kārot kārojās drīzāk iepazīties ar Tokiju. Es sāku uztraukties jau taksometrā: ja nu viņam pēkšņi ienāk prātā pārvietot pa gaisu automašīnu pavisam uz citu pusi, vairākus desmitus kilometru tālu? … Arī pēc tam, kad es jau piedalījos apspriedē, bet viņš atradās blakus istabā, sēdēju ka uz karstām oglēm. Izstrādāt kādu nedzirdētu numuru viņam taču ir tīrais nieks.