Beidzot es neizturēju un ielūkojos istabā. Goemons pacietīgi gaidīja. Mana sirds pildījās kvēlām pateicības jūtām pret vispārējās nodaļas darbiniekiem — viņi pēc mana lūguma bija pabarojuši Goemonu. Taču, kad uzzināju, ka viņš aprijis divas porcijas plova, trīs porcijas susi, divas bļodiņas rīsa ar ceptām olām, divas porcijas cepta zuša un pēc tam kā parasti uzkodis virsū traukus, es atkal vairs nevarēju rimties savā ādā.
Goemona lielais kārums uz traukiem deva man iespēju noskārst, no kurienes šis viesis ieradies. Tomēr es neuzdrošinājos kādam ieminēties par savām nojautām. Viņam jau nekas: viņš var jebkurā brīdī pazust, bet es būšu iemantojis psihopāta reputāciju. Un tas vēl ir vislabākais variants. Jūs domājat, ka esmu gļēvulis? Es gribētu gan redzēt, kā jūs paši justos manā vietā. Vai varat iztēloties, kas notiktu, ja vienkāršs firmas darbinieks pēkšņi paziņotu, ka viņa ciemiņš, kas atgādina pirmskara gadu reklāmu nēsātāju, īstenībā ir būtne, ko… Uh, taisni šausmas sagrābj, par to iedomājoties!
Nē, šādās reizēs jābūt ārkārtīgi piesardzīgam. Ja tu sāksi stāstīt katram, kurš pagadās ceļā, kaut ko
I.kIii, k «is zināms vienīgi tev, tad tevi tūlīt pieskaitīs pie piala jukušiem. No šāda apzīmogojuma nemaz nav lik viegli tikt vaļā. Piemēram, tu sēdi savā darba vietā, bet aiz tavas muguras sačukstas. Tu ej pa gaiteni — uz tevi rāda ar pirkstiem. No visām pusēm tu dzirdi čukstam: «Paklau, vai tas ir tas pats, kurš nesen sajuka?…» Gluži dabiski, ka tādos apstākļos var sprāgt vai no ādas laukā, sākt aizstāvēt savu taisnību, taču cilvēki to tikai vien gaida: «Redz ko, viņš vēl bļaustās?!» Pēc tam seko pavēle par ilgāku atvaļinājumu «iedragātās nervu sistēmas atjaunošanai un nostiprināšanai». Ceļš uz augšu pa dienesta kāpnēm ir slēgts. Un tad tu vari līdz sava mūža beigām kver- nēt uz viszemākā pakāpiena, no galvas līdz kājām apzīmogots ar tādiem vērtējumiem kā «nelīdzsvarots», «ķerts», «prātā jucis» un tā tālāk. Un neko tu vairāk neiemantosi kā vienīgi atdzisuša rīsa porciju, ko tev pasniegs kāds līdzjūtīgs garāmgājējs. Nē, dzīvojot sabiedrībā un cilvēku sarežģīto attiecību vidē, labāk ir turēt muti un neizteikt oriģinālas domas. Un pats galvenais — nesteigties. Cilvēki necieš, ka viņiem kaut ko uztiepj. Viņus vajag iepriekš pamazām sagatavot, tad viņi iedomāsies, ka paši ir kaut ko atklājuši.
Vārdu sakot, es jau nožēloju to, ko biju izdarījis. Kāds velns mani dīdīja dzērumā izmuldēties par Goe- monu! Taču atkāpties jau bija par vēlu. Tagad to smagumu, kas gūlās uz maniem pleciem, vajadzēja uzvelt firmai, un lieta darīta. Savs labums būs firmai, un arī es varēšu uzelpot.
— Goemon, — es sacīju, apvaldīdams satraukumu, — dosimies pie viņiem, mīļais. Valzivis gaida mūs.
Goemons, kurš pēc sātīgajām pusdienām acīmredzot bija snaudis, izboza savus blenžamos, pabolīja acis gari uz augšu, gan uz leju, pēc tam pašķielēja uz manu pusi.
— Es guļu, sūtu, atpūšos, bet tu atkal cel troksni, — viņš ieņurdējās. — Nekādas kārtības! Laikam vajadzēs vēl vienu reizīti…
Viņš pastiepa roku pēc savas melnās lādītes. Es tikko paguvu viņu atturēt.
— Pagaidi, Goemon, es lūdzu tevi! Ja tu gribi nodemonstrēt savu lādīti, tad lūdzu dari to valzivju klātbūtnē.
— Valzivis? — Goemona nāsis iepletās, un likās, ka viņš pūlas saostīt kādu īpašu smaku. — Muskusa?
— Kāds tam sakars ar muskusu?
— Nu, kā dziesmā dzied: «Mana mīļā valzivs, mīļā muskusa valzivs…»
— Tad nē jau, es runāju par direkcijas padomes locekļiem.
— Locekļi?… Nu labi, iesim pie tavām valzivīm, ja jau tās mūs gaida.
Goemons, skaļi klaudzinādams getas, iesoļoja konferenču zālē un devās tieši pie cilvēkiem, kuri viņu gaidīja. Es metos viņam pakaļ, taču — ak vai! — nokavēju kādu pussekundi. Goemons sagrāba tehniskās nodaļas direktora zodu un parāva to uz augšu.
— Tu teici — valzivs, — Goemons pablenza uz manu pusi, — bet kur tad ir žaunas? Vai varbūt valzivīm nav žaunu?
— Goemon, ko tu dari?! — es šļupstēju, stostīdamies un drebēdams kā vēja purināta koka lapiņa. — Tu neesi mani sapratis! Valzivs — tas ir ievērojams cilvēks, tā pie mums mēdz teikt..
— Ahā… — Goemons, acīmredzot nožēlodams savu rīcību, palaida vaļā direktora zodu. — Ei, mans kungs, ievērojamais cilvēk, tu varbūt piederi pie imperatoru sugas?
Direktors, kura pārziņā bija plānošana, trīcēdams un kļūdams vai zils aiz sašutuma, uzrausās kājās. Mūsu firmā ikviens zināja, cik dziļi viņš ciena imperatora ģimeni.
— Toda kun! — šis imperatoram uzticamais ierēdnis man uzbļāva. — Kā viņš uzdrošinās! Lai kas viņš arī būtu — vai nu ir ārzemnieks, vai nav — neatļaušu viņam noniecināt tik cildenu un gaišu vārdu! Negribētos domāt, ka jūs šo cilvēku esat speciāli atvedis šurp, lai paņirgātos par mums.
— Goemon! — es čukstēju un jutu, ka mana miesa pārklājas ar aukstiem sviedriem. — Goemon, cik reižu es tevi neesmu lūdzis izteikties pieklājīgāki Tu, protams, lieliski runā japāniski, taču… saproti, mūsu valodā ir dažas nianses … Vispār, tu visu esi sajaucis …, tas ir, es … nē, tas ir, es … nē, tas ir, tu… Imperators nav valzivs, tas ir, valzivs nav imperators … Tpū, velns parāvis! … Es gribu sacīt, ka valzivju jeb ievērojamu cilvēku ir daudz, bet imperators ir tikai viens. Imperators, tas ir… tas ir Japānas simbols, tas ir … monarhs … Viņa vārdu nedrīkst tik vienkārši nozākāt… Ja tomēr piemini viņu, tad saki vēl arī «gaišais», «dižais» vai ko citu tamlīdzīgu..
— Ko tu man plijies, mācies, bāzies virsū? — Goemons īgni norūca. — Tamlīdzīgu, tamlīdzīgu… Gaišais, dižais… Bet vai nederētu «milzīgais», «treknais», «dūšīgais»? Mon… mon… monarhs… monopols … Nu es saprotu! Jums ir daudz šo… dūšīgo, trekno impēriju, monopolu — Micui, Micu bisi…
Es sāku žagoties. Viens no inženieriem iesprauslā- jās. Direktors, kas pārzināja plānošanu, kļuva zils kā astmatiķis, kam trūkst elpas. Viņš vairs nerunāja, bet tikai šņāca:
— To-d-d-a-k-k-u-n-n! K-k-ā-ā uz-dr-r-ošinā- ties vi-ņam to atļaut?! Arā! Pro-jām!
NOLAUPĪŠANA
1
Nemaz nebija tik viegli nomierināt direktoru un vest pie prāta Goemonu. Dažās minūtēs es novājēju un zaudēju desmit kilogramus no sava svara — viss organisma valgums izplūda ārā aukstu sviedru veidā.
Par to arī nav jābrīnās: es centos izpatikt direktoram, kas bija tiepīgs kā ēzelis un cietpaurains kā kokosrieksts, mirkšķināju ar aci inženieriem, uzsmaidīju šim briesmonim, šai pārsteigumu vācelei — Goemonam, un tai pašā laikā drudžaini pūlējos aprēķināt summu, kāda man pienāktos, ja mani atlaistu no darba.
— Tātad, — direktors, kas atbildēja par tehnisko nodaļu, nedrošā balsī sacīja un noskatīja visus klātesošos, — mēs esam gatavi uzklausīt Goemona kungu. Vai iebildumu nav?
Inženieriem iegailējās acis. Direktors, kas pārzināja plānošanu, atlaida kaklasaites mezglu vaļīgāk. Viņa sejas izteiksme bija skāba, likās, ka viņš iedzēris etiķi.
«… Nu es gan izlidošu no plānu nodaļas, un, protams, tikšu pazemināts. Bet varbūt mani vispār padzīs no firmas…»
— Tehniskās nodaļas vadītāja kungs, — direktors turpināja, — lūdzu jūs vadīt apspriedi un uzdot jautājumus Goemona kungam.
Pieminētais nodaļas vadītājs konvulsīvi norija siekalas. Es lieliski sapratu, kā viņam patlaban bija ap dūšu. Šis talantīgais zinātnieks bija ne mazumu pūlējies, cenzdamies noorganizēt tikšanos ar Goemonu. Un tagad nu Goemons atradās šeit, firmas konferenču zālē — «svētajā zālē», kā to dēvēja mūsu prezidents, un kura nomāca klātesošos ar savu svinīgi kanonisko formu. Cik Goemons te šķita nepiedienīgs! Apdriskātie vizītsvārki, japāņu platās bikses, getas… Bet pie sienas karājās eļļā gleznotais, zeltītos un brūnganos toņos ieturētais firmas dibinātāja diženais portrets. Lietussargs, kas piestiprināts pie muguras ar mazuļu pārnēsāšanai domātu jostu, katliņš, kas joprojām nav noņemts, tīkliņš ar melno daiktu… Un visapkārt — firmas prezidentu, — sākot ar pirmo un beidzot ar pēdējo, — marmora bistes …