— Lūdzu, brauciet ātrāk, — es mudināju šoferi. — Būtu labi, ja mēs nonāktu galā, pirms mūsu pasažieris pamostas.
Nu jau mēs bijām sasnieguši ceļa pagriezienu, kas veda uz villu. Izjoņojuši cauri Hatakejazjuku, mēs nonācām pie Sino ezera, apbraucām apkārt Futago kalna pakājei, un te pēkšņi mums drāzās virsū mašīna, kas bija stāvējusi ceļa malā ar izdzēstiem lukturiem. Mūsu šoferis spieda līdz galam greznā mersedesa bremzes, tomēr trieciens bija pietiekami spēcīgs. Mēs ar Goemonu atsitāmies pret priekšējā sēdekļa muguru.
Es vēl nebiju paguvis atjēgties, kad durtiņas atvērās, mani sagrāba stipras rokas un izvilka ārā uz ceļa. Man sānos iedūrās kāds ciets priekšmets. Es saskatīju divas melnas ēnas.
— Misters Goemons? — viena no ēnām laipni iejautājās. — Lūdzam jūs pārsēsties citā mašīnā.
— Ko? — Goemons izbāza galvu pa logu. — Vai jūs sūta viņa gaišība?
— Jūs nemaldāties! Mēs varam noorganizēt tikšanos, ar ko vien jums tīk: ja vēlaties — ar Japānas imperatoru, ja vēlaties — ar Savienoto Valstu prezidentu. Jums jāpasaka tikai viens vārds. Bet šie jūs nekaunīgi māna.
Es jau gribēju iesaukties: «Goemon, nekāp ārā no mūsu mašīnas!» — taču saņēmu tik spēcīgu sitienu pa galvu, ka tūlīt zaudēju samaņu.
DIREKTORS SPIEGS
1
Man likās, ka esmu šausmīgi ilgi bijis nesamaņā, bet patiesībā laikam bija pagājušas ne vairāk kā divas trīs minūtes. Atvēris acis, izdzirdu aizbraucošas mašīnas troksni. Nu, pagaidiet, draņķi tādi, gan mēs jums parādīsim!.. Velns lai parauj, es nemaz nespēju piecelties, vaigs kā pielipis pie asfalta …
Un tomēr man izdevās piecelties — nostāties četrrāpus. Bet tad es jutu, ka mani pirksti kļūst ļengani un es krītu bezdibenī. Galva, atrāvusies no rumpja, uzšāvās gaisā, sasniedzot naksnīgās debesis, pārvērtās par vienu no spožajām zvaigznēm, aplidoja apkārt Fudzi kalnam, tad sāka lēkāt virs kakla augšup lejup, it kā būtu piestiprināta pie tā ar gumijas atsperi, atkal palēcās, aizvirpuļoja uz Idzu pusi, apriņķoja apkārt Tendzesana kalnam un beidzot nostājās savā parastajā vietā.
Es no jauna atvēru acis… Izrādījās, ka esmu dzīvs. Sēdēju, atslējies pret mūsu mašīnu, saķēris rokām galvu, kas plīsa vai pušu no sāpēm … Debesis vairs nešūpojās, taču galva, likās, bija palielinājusies trīs reizes un kļuvusi ļumīga kā marsietim.
Ar milzīgām grūtībām man izdevās ielīst mašīnā. No necilvēcīgās piepūles viss mans ķermenis bija pārklājies aukstiem sviedriem, sirds sāka dauzīties kā negudra. Kādu laiku es sēdēju nekustēdamies un tikai viegli glaudīju apbrīnojami lielo punu, kas bija izaudzis uz pieres šoferim, kurš gulēja, bezspēcīgi atlaidies pret sēdekļa atzveltni.
Šoferis ievaidējās, un es jau trešo reizi atguvu apziņu. Direktora mersedesā taču bija bārs un radiotelefons. Tātad tieši sakari ar firmu. Kā gan es tūlīt par to nebiju iedomājies?! Blāvi mirgojošais pulkstenis uz aparātu paneļa rādīja divdesmit minūtes pāri septiņiem. Nebija nemaz tik vēls. Viņi tur droši vien vēl turpina apspriesties. Es piezvanīju firmai un palūdzu izsaukt manu šefu no konferenču zāles uz citu istabu.
— Katastrofa… — es, gandrīz vai raudādams, murmināju, kad viņš beidzot paņēma klausuli. — Nolaupīja. Goemonu nolaupīja …
— Kas?! Kur? Kas nolaupīja?
— Tas notika Hakonē… Gaidīja mūs uz šosejas mašīnā. Neticama operativitāte …
Šajā brīdī es pēkšņi atcerējos kādu savādu faktu.
— Kas viņš bija? Vai no firmas «Cosmic»? — šefa balss bija ļoti satraukta.
— Droši vien … Lai gan nē … es nezinu … — Es pats tagad pēkšņi ārkārtīgi satraucos. — Bet, šef… Padomājiet tikai, tas taču ir ļoti dīvaini. Kā viņi uzzinājuši par Goemonu?
— Ceru, ka tu.. — viņa balss kļuva skarba.
— Kā jums nav kauna! — es viņu pārtraucu. — Kāpēc tad es atvedu šo tipu uz mūsu firmu, riskēdams turklāt ar savu vietu?! Jūs labāk…
Man atkal sāka dauzīties sirds. Mazliet atguvies, es turpināju:
— Pieņemsim, ka to izdarījusi konkurējošā firma … Taču šī operativitāte … Vai tas jums neliekas dīvaini? Pēc slepenās apspriedes taču pagājušas tikai trīs stundas. Un viņi gaidīja mūs uz šosejas Hakonē rajonā …
— M-jā… — šefa balss bija ledaini salta. — Ārkārtīgi dīvaini.
— Un ziniet… — man galvā kaut kas iečirkstējās, likās, ka sāktu griezties kādi desmit zobratiņi. Sirds gribēja vai izlēkt no krūtīm. — Nomierinies, jel nomierinies!
— Ko, ko? … Es esmu pavisam mierīgs.
— Tad nē jau, atvainojiet, es to nesaku jums, bet pats sev.. Lūk, kas ir pats dīvainākais: laupītāji aizveda Goemonu, apsolījuši noorganizēt viņam tikšanos ar imperatoru. Tātad viņiem zināmi visi sīkumi.
— Bet konferenču zālē taču nav noklausīšanās aparātu, — šefa balss ietrīsējās. — Un turklāt pirms sēdes visas telpas pārbaudīja ar mūsu ierīci «X». Vai tu saproti, par ko es runāju?
Viņš pieminēja vienu no mūsu firmas slepenajām ierīcēm — noklausīšanās aparātu meklētāju.
Es noriju siekalas.
— Tieši to es arī gribēju sacīt… Konferenču zālē ir bijis spiegs. Tūlīt pēc sēdes viņš sazinājies ar saviem saimniekiem un palīdzējis noorganizēt nolaupīšanu.
Klausulē bija dzirdami izbrīna pilni rūcieni.
— Spiegs? M-m-m … tas nevar būt… Tik … m-m-m … svarīgā sēdē … Paskat, kāds draņķis! Kā tas varēja būt iespējams?
— Apmēram nojaušu… — Taču es tūlīt pat attapos. Atkal uzbāzos ar savu atklātību! Labāk jau klusēt.
— Pēc tam, to pēc tam! — šefs kliedza. Es sapratu, ko viņš ar to domāja: tu taču, muļķi, runā caur komutatoru! — Patlaban ir svarīgi uzzināt pavisam ko citu: kur varēja palikt mūsu apsargājamais? Vai ievēroji kaut kādas laupītāju pazīmes?
— Kur nu pazīmes! Man tā iebelza pa pauri, ka es…
Ai, kā atkal iesāpējās galva! Es apklusu.
— Bet es kaut ko ievēroju, — pēkšņi ierunājās šoferis, kas bija atguvis samaņu. — Mašīnas numuru. Mūsu lukturi taču dega. Es ievēroju un atceros pat ļoti labi.
2
Kad atgriezāmies firmā, pulkstenis jau bija gandrīz desmit.
Galvenās durvis bija slēgtas, un mēs iegājām iekšā pa rezerves ieeju. Sargs sacīja, ka visi jau izklīduši, palicis vienīgi plānu nodajas vadītājs. Viņš gaidot mūs pieņemamā telpā. Galvu man plēsa vai pušu, puns, likās, spieda uz smadzenēm, un es biju ārkārtīgi uzbudināts. Man nedeva mieru kāda doma.
— A-a, esat klāt… — šefs palūkojās uz mums cauri tabakas dūmu vāliem. — Nu, ko dara tavs puns? Vai apziedi ar jodu?
Es klusēdams noliecu galvu. Lai papriecājas: mans puns bija bērna dūres lielumā, un šoferim, ko atvedu līdzi par liecinieku, tas nebija mazāks.
— Paskat tikai! — šefs sarauca uzacis. — Ar ko viņš jums tos uzdauzīja?
— Ar «Melno Džeku», — es paskaidroju. — Ziniet, tas ir tāds neliels ādas maisiņš ar smiltīm un svina skrotīm. Nav ko piebilst — tīrs darbs. Tūlīt redzams, ka profesionāļi…
— Ko mēs gaidām? Kāpēc neziņojam policijai? — šoferis, šķiet, sāka dusmoties. — Tas taču ir īsts bandītisms.
— Šeit jāņem vērā zināmi apstākļi.. Tāpēc arī neziņojam, — šefs savieba seju. — Bet tev jāizsaka atzinība, ka neapjuki un iegaumēji numuru. Varbūt pēc šī numura izdosies atrast mašīnu, un tad noskaidrosim arī noziedznieku personības. Ja tikai mašīna ir viņu personīgā, nevis kādam aizdzīta …