— Mēs to tūlīt pārbaudīsim, — es palūkojos uz šoferi.
— No tā nekas neiznāks, ir jau vēls, patlaban transporta pārvaldē neviena vairs nav. Nāksies atlikt līdz rītam, — mans šefs pašūpoja galvu.
— Es tomēr pamēģināšu, — šoferis sacīja. — Man šķiet, ka šīs mašīnas numuru kaut kur jau esmu redzējis. Ja palaimēsies un man izdosies sazināties ar mūsu puišiem, mēs to vienā mirklī noskaidrosim.
Šefs brīdi padomāja. Pēc tam pamāja ar galvu.
— Nu labi, rīkojies. Pamēģini piezvanīt pa tiešo telefonu no sardzes telpām vai kādas citas vietas.
Kad šoferis bija aizgājis, šefs bažīgi paskatījās uz mani.
— Kas notika sēdes laikā? — es ievaicājos. — Ko runāja par nolaupīšanu?
— Es pagaidām nevienam neko neteicu, — šefs sāka runāt klusākā balsī. — Kad tu piezvanīji, sēde jau beidzās. Direktors rīkotājs ierosināja iekonservēt šo jautājumu, līdz būsim noskaidrojuši, ko var izspiest no Goemona. Turklāt viņš gatavojas par to ziņot prezidentam.
— Vai sēde bija vētraina?
— Nē, ne sevišķi. Vienīgi plānu nodaļas direktoram Asivaram bija kategoriski iebildumi. Viņš apgalvoja, ka Goemons esot blēdis un afērists.
Es iedzēru auksto tēju, kas atradās uz galda šefa priekšā.
— Tas viss ir tikai sīkumi, — es sajutu rīklē kairinājumu un ieklepojos. Galvenais ir tas, ka sēdē piedalījies spiegs.
— Nu ja … nu ja … — šefs salika rokas uz krūtīm. — Tāpēc jau es arī neko neteicu. Saproti taču, cik muļķīgi tas būtu izklausījies — direkcijas padomes locekļu, nodaļu vadītāju un stingrai disciplīnai pakļauto inženieru vidū pēkšņi ielavījies spiegs! …
— Bet kā tad nu iznāk? — es, pavisam izmisis, iesaucos. — Tad jau izpausts ne tikai šis noslēpums, bet kāds pastāvīgi kādam pavēsti arī visas pārējās slepenās ziņas. Pēc manām domām, tas ir pietiekami, lai par visu nekavējoties informētu prezidentu.
— Tu sacīji, ka nojaušot, kurš pie mums spiego, — šefs vērīgi ielūkojās man acīs, — nu tad nosauc arī viņa vārdu!
Man krūtīs kaut kas notrīsēja. Ja arī mana nojauta ir pareiza, vai es drīkstu apvainot cilvēku bez kon- kretiem pierādījumiem? Viņš taču ir parak augstā postenī…
Un tad vēl man atmiņā atplaiksnījās šaušalīgas ainas no romāniem par rūpniecisko spiegošanu — dažkārt es aiz gara laika šķirstīju šādu makulatūru. Interesanti, cik lielu apdrošināšanas naudu es saņemšu, kad mani padzīs no firmas? … Man ienāca prātā, kas notiktu, ja es apprecētos. Iepriecinoša perspektīva: es gatavoju ēdienu, mazgāju veļu, uzkopju dzīvokli, bet Kisako mani uztur. Tomēr tas viss bija nieki. Drīzāk mani vienkārši «novāks no ceļa». Galva arvien vēl sāpēja, un acu priekšā iznira divi tumši stāvi, kas bija iebelzuši man un šoferim ar skrošu maisiņu un veikli aizmānījuši projām Goemonu … Jā, šādiem bandītiem «novākt» cilvēku ir tas pats, kas vienreiz nospļauties… Mani sagrāba šausmas.
— Kāpēc tu drebi? — šefs jautāja. — Paskaidro man!
— Atcerieties, apspriedes laikā, pašā sākumā, — es sacīju, ar nobālušiem pirkstiem iekrampējies trīcošajos ceļgalos, — viens cilvēks izgāja no zāles…
Šefs nolieca galvu, it kā pūlēdamies kaut ko atcerēties. Viņa skatienā pavīdēja kaut kas dīvains. Pēc tam viņš pamāja.
— Tiklīdz pirmā apspriede bija beigusies, mēs ar Goemonu taču tūlīt braucām projām uz Hakonē. Iznāk, ka bija vajadzīgas tikai nedaudz vairāk nekā divas stundas, lai pagūtu uzzināt automašīnas marku un numuru, to, kurp tā brauc, kā arī par Goemonu un par visu, kas runāts apspriedē. Turklāt viņš paspējis ierasties Hakonē pirms mums… Jo viņi jau gaidīja uz ceļa.. Tātad kāds par visu ziņojis sēdes laikā vai arī tūlīt pēc tam, kad mēs ar Goemonu bijām aizbraukuši.
— Patiešām, ļoti operatīva rīcība.
— Sakiet, vai pēc tam, kad mēs bijām jau projām, apspriede vēl turpinājās? Un vai neatnāca vēl divi — direktors rīkotājs un viens no padomes locekļiem?
— Jā. Sēde turpinājās bez pārtraukuma. Protams, kāds izgāja arī ārā uz tualetes istabu. Bet vispār neviens uz ilgāku laiku projām nebija.
— Acīmredzot nodevējs sazinājies ar saviem saimniekiem pa tiešo vadu. Bija taču nepieciešams visu sīki izskaidrot, jo gadījums neparasts, no pusvārda nekā saprast nevarētu. Bet ar komutatora starpniecību runāt nevar. Saruna jau nav parasta, un, ja kaut kas notiktu, varētu pārbaudīt.
— Iznākj ka… Tātad, pēc tavām domām, kāds izlikdamies, ka iet uz tualeti, pazvanījis pa tiešo vadu?
— Nu ja… Tualete, kā jums zināms, atrodas iepretim konferenču zālei. Tātad atrasties projām ilgāku laiku šis cilvēks nevarēja … — Sirds man sāka dauzīties arvien stiprāk. — Bet šajā stāvā visi telefoni pieslēgti komutatoram. Visi, izņemot vienu …
— Jā? Es gan to nezināju.
— Tas tiešām tā ir… Izdarīsim tagad tālākus secinājumus. Šāda saruna nevar notikt no jebkuras istabas, — vai ne? Tātad tiešais telefons ir tur, kur var runāt netraucēti, atrazdamies vienatnē …
Šefa acis iemirdzējās. Es turpināju:
— Firmas direktoru kabinetos, ja neskaita telefonus, kurus savieno komutators, ir arī pa vienam tiešajam …
— M-jā… — šefs nostenējās. — Sēdē piedalījās četri direktori.
— Divus var nerēķināt: direktors rīkotājs un vēl viens direkcijas padomes loceklis ieradās, kad mēs ar Goemonu bijām jau aizbraukuši.
— Tehniskās nodaļas direktors visu laiku atradās zālē, — šefa seja pietvīka, — tātad …
— Jā! Direktors Asivara. Te nekādi secinājumi vairs nav jāizdara. Viņa kabinets ir tajā pašā gaitenī, kurā atrodas konferenču zāle. Un tur ir arī tiešais telefons. Kamēr es vēl atrados zālē, Asivara izgāja ārā divas reizes.
— M-jā-ā! Pirmo reizi, kad apspriedes pirmā daļa gandrīz jau bija beigusies, otrreiz — īsajā pārtraukumā, kad jūs ar Goemonu jau posāties ceļā… — šefs dīvaini skatījās uz mani. — Taču padomā tikai, cik tas skan bezjēdzīgi! Vispār grūti iedomāties, ka mūsu rindās būtu ielavījies nodevējs… Turklāt vēl, ja par direktoru, kas atbild par plānošanu tik lielā firmā, pēkšņi jāsaka, ka viņš ir spiegs… Nē, vienkārši negribas tam ticēt! …
— Jā, šausmīgi. Taču grozi kā grozīdams, neko citu neizdomāsi, — es nomurmināju. — Prātu var zaudēt … Visatbildīgākā persona mūsu plānošanas sektorā … Un nodarbojas ar rūpniecisko spiegošanu…
Šefs urbās manī ar acīm. Klusums kļuva neciešams. Kāpēc viņš neko nesaka? Nemiers manī auga augumā.
Šefs bija beidzis to pašu universitāti ko es. Kad es sāku strādāt firmā, viņš galvoja par mani. Viņš piederēja pie cilvēkiem, kas ātri gūst panākumus. No visiem nodaļu vadītājiem viņš pirmais kandidēja uz paaugstinājumu. Direktors Asivara viņu visādi atbalsta. Šefam ir jau gandrīz četrdesmit, taču viņš joprojām nav precējies. Tiesa, drīz …
Par to domājot, mani sagrāba šausmas.
Ak, es trulais idiots, — kā varēju to aizmirst?!
Mana šefa galvinieks nebija neviens cits kā Asivara! Un tas vēl nekas, runāja arī, ka šefs drīz precēšoties ar vecāko, vēl pie vīra neizgājušo Asivaras meitu. Direktors Asivara bija viena no ietekmīgākājām personām mūsu firmā. Viņš pārvilināja manu šefu no kaut kāda maza paputējuša kantorlša un paaugstināja amatā, tiklīdz bija radusies izdevība. Tā patiešām bija spoža karjera — vēl nesasniedzis četrdesmit gadu vecumu, jau vadīja vienu no galvenajām nodaļām tādā lepnā firmā, kāda bija mūsējā, turklāt visdrīzākajā laikā varēja atkal cerēt uz paaugstinājumu! Vārdu sakot, mans šefs bija direktora Asi- varas lolojums un tūlīt pēc viņa svarīgākā persona plānošanas jomā.