Un tieši šim cilvēkam es biju uzdrošinājies izteikt savus apsvērumus! Nē, acīmredzot pēc pamatīgā belziena mans pauris nemaz vairs nestrādāja!.. Vajadzēja agrāk uzmanīgāk lasīt romānus par rūpniecisko spiegošanu. Bet es biju domājis, ka tas tikai joks, tīrās blēņas. Man smiekli vien nāca, kad tika aprakstīta kāda sevišķi kritiska situācija. Es dažkārt klusībā zobojos par varoni, sīku ierēdni, kas bija iekūlies, pēc manām domām, neticamā ķezā. Es gan viņa vietā — tā man toreiz šķita — būtu vienkārši nospļāvies un devis kājām vaļu. Nebija jau pasaulē tikai viena firma vien! … Bet tagad! …
Acīmredzot es vispār neprotu darbā taisīt karjeru. Esmu pārāk vieglprātīgs. Sarežģītu savstarpēju attiecību un intrigu apstākļos es ar veselu ādu cauri netikšu. Varbūt tiešām labāk mazgāt veļu un gatavot ēdienu, bet Kisako lai strādā? …
— Toda kun … — mans šefs beidzot pārtrauca klusumu. Viņš runāja oficiālā tonī. — Ceru, ka jūs par saviem minējumiem nevienam neko neesat paudis?
— Protams, ka ne! — Es sāku raustīt valodu. — L- līdz šim n-nevienam n-neesmu b-bildis ne vārda.
— Bet šoferim?
— Kur nu! Kā gan var …
Sajā brīdī — kā vilku piemin, tā vilks klāt — šoferis ienāca istabā. Viņš staroja aiz prieka.
— Uzzināju! Visu uzzināju! Tas ir kāda firmas «Cosmic» ierēdņa personīgās mašīnas numurs.
— «Cosmic»! — es iesaucos. — Nu, kā tad!
— Bet viens kas ir dīvaini! — šoferis uztraucies mētājās ar rokām. — Īstenībā mašīna ar šo numuru ir veca grabaža. Jau trīs mēnešus mētājas izgāztuvē. Un vispār šiem subjektiem no Hakonē bija pavisam citas markas automobilis..
TĀ NU GAN IR BODĪTE!
1
Bija vēls vakars.
Es atkal sēdēju tajā pašā direktora mersedesā kopā ar to pašu šoferi un gaidīju, kad pa caurlaižu telpas durvīm iznāks mans šefs.
Man galva dūca, pa to jaucās visādas domas, un es nekādi nespēju koncentrēties. Skaidrs bija tikai viens: es biju iekļuvis briesmīgā ķezā.
Un tas viss notika šī dīvainā radījuma dēļ. Visas likstas sākās kopš tā brīža, kad es viņu satiku. Un satiku tikai tāpēc, ka biju sastrīdējies ar Kisako. Cik liela taisnība ir parunai: «Ja nonāvēsi kaķi, būsi nolādēts līdz septītajam augumam.» Tiklīdz saķildojos ar Kisako, tā noteikti atgadās kaut kas slikts…
Vispār es ciest nevaru dažādas nesaskaņas. Tāpēc nicinu arī detektīvromānus. Patiesību sakot, nicināju līdz šai dienai. Rūpnieciskā spiegošana — tā nu gan ir cūcība!.. Protams, es jau arī reizēm domāju par savu karjeru, taču nemēdzu tenkot, iepīties samudžinātās intrigās, necenšos iezāģēt saviem darba biedriem. Savu mūžu neesmu mēģinājis piesmērēties
priekšniecībai, pienest ziņas vai izveidot savu grupējumu. Nevaru pat saprast, kā dažiem cilvēkiem patīk nodarboties ar šādām nekrietnībām.
Nauda man, protams, ir vajadzīga. Tā vienmēr ir vajadzīga. Taču naudu var iegūt dažādi. Ja saņemu algu, tas ir lieliski. Ja izsniedz kādu piemaksu, vēl patīkamāk. Taču blēdīties, lai izspiestu vēl kādu taukšķi, — nē, paldies, tik zemu es sevi nevērtēju. Es nepavisam netīkoju kļūt par nodaļas priekšnieku un, sešdesmit gadu vecumā aizejot pensijā, kā tas pieņemts mūsu firmās, saņemt apaļu summiņu — izstāšanās pabalstu. Man nav nekādu iebildumu nodzīvot tāpat — kā sīkam gariņam. Protams, ja atlaiž, nav patīkami. Nav patīkami, bet nav arī nekāda katastrofa.
Es neesmu kaprīzs, varu sameklēt arī kādu citu darbiņu. Bet, ja arī nesameklēšu, — gadās jau arī, ka cilvēkam nemaz neveicas, — kļūšu par klaidoni vai ubagu. Varbūt tā būs vēl mierīgāk. Starp citu, man jau šajā jomā ir zināma pieredze. Kādreiz, kad tikko kā biju beidzis universitāti un kādu laiku mētājos apkārt bez darba, es aizmigu parkā uz soliņa, un tad ārzemju tūrists, kas gāja garām, pasniedza man ubaga dāvanu. Turpat netālu slaistījās profesionāls ubags. Viņš mani vēl uzslavēja, — tev ir labas dotības, — viņš teica … Tātad es nepazudlšu …
Un tomēr kāds apstāklis nedeva man mieru. Šī iemesla dēļ es nevarēju vienkārši uzsviest galdā atlūgumu un sacīt: diezgan, man vienreiz apnikusi tā jūsu bodīte!
Direktors Asivara, — lūk, kur slēpās tas āķis. Šis uzpūtīgais tips, kura rokās atradās visa firmas darba plānošana, kā pēkšņi noskaidrojās, bija mūsu konkurentu spiegs! Iznāk, ka viņš iebelzis man pa pauri, kaut arī netieši, ar to bandītu rokām, kuri nolaupīja Goemonu, un tomēr tas bija viņš!
Tpū, kāds maita! Viņš taču katra vārda galā sludina: «Bezgalīgu uzticību viņa gaišībai imperatoram!» Bet kā viņš kliedza uz mani sēdē! Tiklīdz to atceros, tā vai plīstu aiz dusmām! Nē, labāk nogaidīšu un paskatīšos, kā viņam novelk ādu pār acīm. Tā nav joka lieta. Tas noskanēs tālu ārpus mūsu firmas.
Starp citu, kas to lai zina, kā tas beigsies. Ja lietu darīs zināmu atklātībai un kļūs skaidrs, ka vienu no direktoriem, kas vada slaveno firmu «Universal», kuras apgrozības kapitāls ir četri miljardi, firmu, kura ražo visdažādāka veida elektroaparātus un ne reizi savā pastāvēšanas laikā nav pieredzējusi akciju kursa krišanos, par savu slepeno aģentu savervējusi konkurējošā elektrokompānija «Cosmic», kuras rīcībā ir gandrīz tikpat liels kapitāls un kuras ražotajai produkcijai ir tāda pati nomenklatūra, elektrokompānija, ar kuru mēs gandrīz uz pusēm sadalām noieta tirgu, tad, jādomā, izcelsies kolosāls skandāls. Mūsu prezidentam droši vien nāksies nolikt savas pilnvaras.
Laikam gan Asivara arī pats to saprot un jau izdomājis, kādā veidā vislabāk varētu atkāpties no amata. Visticamāk, ka abas firmas šo lietu notušēs, pieņems kādu kompromisa lēmumu, bet direktors Asivaras kungs pats iesniegs atlūgumu, aizbildinoties ar kādu ticamu ieganstu, piemēram, veselības stāvokļa pasliktināšanos.
Bet… man pēkšņi sirds salēcās. Ja nu bosi patiešām atzīs, ka nepieciešams notušēt lietu par spiegošanu, kurā iejaukts direktors, kas pārzina plānošanu, — kas tad notiks ar mani? Kādus līdzekļus viņi izvēlēsies, lai aizbāztu man muti? …
— Laid uz Jocuju! — mans šefs, sēzdamies mašīnā, strupi pavēlēja. — Toda, nupat zvanīja tava paziņa. Es liku viņai pateikt, ka šonakt tu atrodies komandējumā. Tev iebildumu nav?
— Bet uz kurieni mēs brauksim? — es bažīgi ievaicājos.
2
Mēs riņķojām pa Jocujasamontē ielas apkārtni. Šefs deva norādījumus šoferim, un mašīna iegriezās te vienā, te otrā šķērsieliņā. Es vairs nemaz nesapratu, kur mēs atrodamies. Varbūt viņš man tīšām gribēja sajaukt galvu? Beidzot šefs sacīja: «Bet tagad šeit», un mersedess iebrauca senlaicīgā japāņu stilā celtas savrupmājas garāžā.
Dodamies uz durvīm, kas atradās garāžas viņā galā, šefs, uzrunādams šoferi, strupi noteica:
— Tu nāksi mums līdzi!
Tūlīt aiz durvīm sākās gaitenis — garāža bija piebūvēta klāt savrupmājai. Mūs sagaidīja kāda sieviete, acīmredzot vecākā istabene, šefs iečukstēja viņai ausī dažus vārdus, un viņa aizveda šoferi.
Mēs gājām pa gaiteni, kas laikam atradās mājas aizmugurē, pēc tam pa slēgtu galeriju šķērsojām dārzu un nokļuvām dīvainā telpā. Spriežot pēc biezā mūra un smagajām izbīdāmajām durvīm, te agrāk bijusi noliktava.
Taču tas, ko es redzēju pašā telpā, mani pārsteidza: tā bija plaša, grezna, eiropejiski iekārtota istaba. Dārgs paklājs, atzveltnes krēsli, galdiņš, dīvāns, bufete, neliels bārs un divi televizori. Durvis, kas veda uz nākamo istabu, bija aizklātas ar portjeru.