— Kas tas ir? — es jautāju, satraukti vērdamies apkārt. — Vai slepens bārs izmeklētai sabiedrībai? Liekas, tagad tādi ir modē.
Šefs noraidoši papurināja galvu.
— Vai tev tas nav vienalga? … Starp citu, varu ari pateikt — tā ir telpa, kurā notiek sevišķi svarīgas tikšanās un apspriedes. Tiesa, dažkārt, man šķiet, šeit nodarbojas arī ar citām, daudz jautrākām lietām.
— Cik gara māja, gala nevar redzēt, — es palūkojos uz sienām, kurās nebija logu.
— Vai esi bijis Kioto? Vai zini, kādas tur ir mājas? — šefs pasmīkņāja. — No ielas redzamas mazas mazītiņas parādes durvis, bet, kad ieej iekšā, ne gala, ne malas, māja izrādās izstiepta vesela kvartāla garumā, sētas ieeja ved uz pavisam citu ielu…
Viņš paskatījās rokas pulkstenī un, pēkšņi kļuvis nopietns, iesāka:
— Paklau, Toda … Drīz šeit ieradīsies kāda persona. Līdz tam man gribētos ar tevi aprunāties. Tātad, ko esi nodomājis darīt?
Nu, tagad sākas, es nospriedu. Nevaru paciest noslēpumus! Es taču esmu visparastākais mietpilsonis, sīks gariņš. Taču arī sīkam gariņam ir pašam sava sīka dzīvīte. Un man ar to pilnīgi pietiek.
Lasot grāmatas par dažādiem pirmskara darboņiem, kas skaitījušies izcili cilvēki un varoņi, tūlīt uzmanību saista viņu plātīgums un stulbā pašapmierinātība. Cik smieklīgi un pretīgi!
Man daudz vairāk patīk demokrātija. Demokrātiskā valdīšana taču nozīmē kopā apvienojušos vienkāršo ļaužu varu.
— Nu, kā tad būs, Toda? — šefs cieši palūkojās uz mani, it kā steidzinādams atbildi. — Tu esi jauns. Tev vēl visa dzīve priekšā. Tava nākotne ir tavās rokās. Man liekas, patlaban tu stāvi krustcelēs… Tāpēc uzklausi mani uzmanīgi un mierīgi.
— Kur jūs tēmējat, šef?
— Vai tu patiešām domā, ka direktors Asivara ir elektrokompānijas «Cosmic» spiegs?
— Bet vai tad iespējams domāt ari citādi?
— Ir vai nav iespējams, tas ir pavisam cits jautājums. Taču tev nav taisnība. Es kategoriski apgalvoju, ka Asivara nenodarbojas ar spiegošanu «Cosmic» labā.
— Kā jūs varat būt tik pārliecināts?
— Tāpēc ka… — šefs uz brīdi apklusa un tad turpināja, — elektrokompānijas «Cosmic» spiegs esmu es.
3
Es kļuvu mēms. Man pat elpa aizrāvās. Kā?! Mans priekšnieks, mans galvinieks, cilvēks, kuru es mūsu firmā cienīju par visiem vairāk, — spiegs, kas darbojas mūsu visniknākā ienaidnieka labā?! Un viņa vadībā es strādāju augām dienām, dažkārt pat naktis negulēju, sastādīdams plānus un vākdams materiālus, lai pārtrumpotu mūsu konkurentu numur viens!
— V-v-v-a-ai… jūs… — es ar pūlēm izdabūju no sakaltušās rīkles. — Tātad jūs… tātad jūsu dēļ man Hakonē iebelza pa pauri?
— Nē, es tur neesmu vainojams. Varu tev apzvērēt, ka pagaidām par Goemonu firmas «Cosmic» ļaudīm neesmu bildis ne pušplēsta vārda.
— Bet kas tad viņu nolaupīja? Kas ziņoja viņiem?
— Ziņoja, protams, Asivara, kā jau tu to esi no- jautis. Tikai kam? Tas nav skaidrs. Kad tu man piezvanīji, es tūlīt sazinājos ar firmu «Cosmic». Viņu informācijas orgāni nav saņēmuši nekādas ziņas. Viņiem par to nav ne jausmas.
Es biju pavisam satriekts.
— Bet… kā tad tā … Jūs.. mans tiešais priekšnieks … izrādās, esat… spiegs? …
— Paklau… Kā lai tev to izskaidro… Tas ir noderīgs abām firmām.
Viņa sejā parādījās noslēpumaina izteiksme. Man iekšā viss vārījās no sašutuma: šis draņķis vēl mēģina man jaukt galvu!
— Redz kā, tātad jūs turklāt esat divkāršs spiegs! — izgrūdu. — Kalpojat abām pusēm.
— Kāpēc — divkāršs spiegs! — viņš bailīgi ierāva galvu plecos. — Es vienkārši savā veidā … a-a-a.. aizstāvu abu firmu intereses. Tu droši vien zini, ka ir likums, kas aizliedz monopolistisku darbību?
Man sāka skriet šermuļi pār kauliem.
— Tātad, redzi, — šefs turpināja, — mums ir tāds likums. Japānā darbojas arī Taisnīgu lietišķo sakaru komisija, kas aizsargā līdztiesīgu komerciālo darbību uz brīvas konkurences pamatiem. Tiesa, komisija ir pilnīgi bezspēcīga tērauda un naftas rūpniecības uzņēmumu priekšā.
Šefs piecēlās un sāka skraidīt pa istabu.
— Tērauda un naftas magnātiem ir dažādas iespējas… Piemēram, pusoficiāla apvienošanās karteļos, galveno cenu noteikšana, valsts tirdzniecība. Visos pārējos gadījumos likums paliek likums. Mūsu profila uzņēmumi nevar darboties oficiāli, atklāti. Šajā ziņā mēs politiski neesam pietiekami spēcīgi. Pirms desmit gadiem firmas «Universal» un «Cosmic» — vislielākās firmas elektroniskās rūpniecības jomā — uzsāka karu uz dzīvību un nāvi. Taču drīz vien abas puses saprata, cik bezjēdzīga ir šī cīņa, kuras rezultātā varētu sākties absurda cenu krišanās un tātad arī peļņas samazināšanās. Tad arī tās noslēdza klusu vienošanos, nodibināja kaut ko līdzīgu slepenam kartelim. Citas izejas nebija. Mums taču nav tiesības noteikt galvenās cenas, un mēs nevaram arī «oficiāli» apspriest un saskaņot ar citiem uzņēmumiem mūsu produkcijas cenas. Tāpēc mēs nolēmām izmantot rūpniecisko spiegošanu, lai tādējādi izveidotu savdabīgu karteļu apvienību …
Es biju tik pārsteigts, ka nevarēju vairs izteikt ne vārda. Kāpēc viņš man uztic tik briesmīgus noslēpumus? … Acīmredzot ne jau bez nolūka. Mani pārņēma arvien lielākas bailes.
— Skaidrības labad minēsim kaut vai šādu piemēru. Valsts pasūtījumi tiek sadalīti pēc vairāksolīšanas principa. Taču to, kas saņems pasūtījumu, iepriekš grūti uzminēt — jautājumu izšķir ļoti augstās sfērās, ar sarežģītas procedūras palīdzību nosakot, kuram uzņēmumam priekšroka. Ja mēs tomēr zinām, ka pasūtījumu saņems viena no mūsu firmām, mums, piedāvājot savus pakalpojumus, atliek vienīgi saskaņot cenas. Mūsu cilvēks, kurš izspiego firmu «Cosmic», paziņo mums viņu cenu, vai arī otrādi, un viss ir kārtībā. Un tagad vēl viens piemērs, kas raksturo šādas slepenas apvienošanās savstarpējo izdevīgumu. Dažkārt mūsu firmas, izlikdamās, ka tās ierautas niknā konkurences cīņā, apvieno vai aprij sīkos uzņēmumus. Tāpēc abām pusēm ir izdevīgi vispusīgi iepazīties ar tā saucamā pretinieka jaunajiem plāniem, jaunajiem izstrādājumiem un jauno tehnoloģiju. Protams, var gadīties, ka mūs turēs aizdomās par sadarbību, taču pierādījumu tik un tā nebūs. Bet pat tad, ja slavenā komisija arī būs kaut ko uzodusi, novelsim visu vainu uz rūpniecisko spiegošanu.
— Tā nu gan ir bodīte! — es novaidējos. — Kāpēc tad mums, vienkāršiem ierēdņiem, cenšas iepotēt uzticību un mīlestību pret savu firmu? Mēs taču jau tā strādājam melnās miesās, cenzdamies pārspēt konkurentu. Kā tad nu iznāk?
Šefs nopūtās.
— Ko lai dara… Mūsu firmu prezidenti aizrautīgi lasa romānus par sjogunu Tokugavu Iejasu un par nindzju. Turklāt viņi abi — tiesa, nav daudz tādu, kas to zinātu, — dzimuši vienā provincē, abi ir draugi jau no bērnības. Un kara laikā kopā strādājuši speciālā dienesta orgānos … Man pat ir aizdomas, ka viņiem diviem pieder visas abu firmu akcijas. Tās, protams, ir uz fiktīviem vārdiem..
— Tas ir tik mu|ķīgi, ka pat dzirdēt par to negribas … Pieauguši cilvēki spēlē tik stulbu spēlīti…
— Redz ko, — šefs pavīpsnāja. — Bet vai tad starptautiskā spiegošana nav gluži tas pats?
— Un jūs tātad apgalvojat, ka direktors Asivara neko … neko nezina par šo bodīti?
— Viņam nav nekāda sakara ar to, — šefs kategoriski apgalvoja. — Mūsu prezidents Asivaru neuzskata par «savējo». Līdzko Asivara bija pārvilinājis mani uz firmu «Universal», es tūlīt saņēmu pavēli pieskatīt viņu. Ko man atlika darīt? Ja būtu atteicies, neieceltu par priekšnieku. Asivara droši vien vēl tagad domā, ka tieši viņš iekārtojis mani siltā vietiņā. Viņš cenšas par katru cenu radīt firmā savu kliķi, tāpēc visgudrākais ir likt, lai viņu izspiego viņa vistuvākais padotais. Ja šis padotais turklāt vēl ir arī firmas «Cosmic» spiegs, tad ir pavisam labi. Izceļoties skandālam, var piespiest Asivaru iesniegt atlūgumu — sak, nav pamanījis, ka turpat viņa deguna galā rīkojies spiegs! Bet man iedos piemērotu vietu firmā «Cosmic».