— Jūs taču gatavojoties ņemt par sievu viņa meitu!
— Tās ir tikai baumas, ar viņu neesmu saderinājies un neesmu viņu arī bildinājis, — šefs pavisam mierīgi paskaidroja. — Es pats palaidu tādas baumas stratēģisku apsvērumu dēl…
Es mehāniski piegāju pie bāra un paņēmu pudeli. Man mutē atsita šausmīgu rūgtumu. Mācās virsū nelabums. Un vispār bez pudeles te neko nevarēja saprast.
— Bet ar ko tad Asivaram ir sakari? — es lēju dārgo nostāvējušos viskiju lielā glāzē, līdz tas sāka plūst pāri malām. — . Kas nolaupīja Goemonu un iesita man pa galvu?
— Nav ne jausmas. Tieši tas jau arī mani uztrauc, — šefa sejā pirmo reizi parādījās izteiksme, pēc kuras varēja spriest, ka viņš patiešām ir norūpējies. — Vai vari iedomāties, kas notiks ar mani, ja noskaidrosies, ka Asivara spiegojis kādas citas firmas labā? Man uzdots viņam sekot, bet es esmu izlaidis viņu no acīm.
Tieši tajā brīdī aiz durvīm bija dzirdami soli un skaļas balsis.
— Nu, vai zini, — kāds man nepazīstamā zemā balsī sacīja, — ja viss atbilst patiesībai, tad tam ir milzīga nozīme attiecībā uz mūsu robežu aizsardzību. Pagaidām, protams, nav zināms, vai izdosies no viņa pietiekami daudz izvilkt, taču, lai cik mēs arī uzzinātu, tas radīs pilnīgu apvērsumu mūsu aizsardzības sistēmā …
Durvis atvērās, un istabā ienāca mūsu firmas prezidents, direktors rīkotājs un tukls cilvēks, tērpies kimono. Mans šefs kā dzelts pielēca no krēsla. Viņš vispirms nostājās miera stājā un tad saliecās deviņos līkumos, goddevīgi sveicinādams. Bet es izbrīnījies bolīju acis uz ienācējiem, turēdams rokās līdz malām piepildītu glāzi. Prezidents, uzmetis man ašu skatienu, pievērsās manam šefam.
— Vai tas tiesa, ka šajā lietā iejaukts direktors Asivara.
— Tā ir! Lūdzu jūs uzklausīt, ko saka plānu nodaļas darbinieks Toda …
Sajā mirklī iezvanījās telefona aparāts, kas stāvēja istabas kaktā. Šefs steidzīgi noņēma klausuli. Viņa sejā parādījās ārkārtīgs izbrīns. Viņš paskatījās uz mani.
— Toda, tevi!
— Pagaidiet! — direktors rīkotājs viņam uzkliedza. — Kas zvana? Kā varēja uzzināt telefona numuru un to, ka Toda ir šeit? Vai jūs kādam pateicāt?
— Nē, nevienam, kā jūs drīkstat… — Mans šefs kļuva zaļš aiz dusmām. — Zvana sieviete, kaut kāda Kisako.
APSPRIEDE JOCUJA
1
— Hallo, hallo! … — es drebošā balsī nošļupstēju.
Visi klātesošie asi urbās manī ar skatieniem. Es sajutu gandrīz fiziskas sāpes. Mans šefs nospieda telefona aparāta podziņu.
— Hallo, hallo! — sienas reproduktorā atskanēja sievietes balss. Tagad mūsu sarunu varēja dzirdēt visi.
— Kisako! — es, neko vairs nesaprazdams, iesaucos. — Kā tu uzzināji šo telefona numuru? Pat man tas nav zināms.
— Kāda tev gar to daļa?
Viņas noskaņojums bija kareivīgs.
Šefs bargi paskatījās uz mani — jautā taču! Es atkārtoju jautājumu:
— Nu paskaidro taču, lūdzu! Vai tev žēl, vai?
— Kā uzzināju! Pavisam vienkārši!.. Viņš būs vedējtēvs mūsu kāzās, ja vien pirms tam es tev galvu nenoraušu! — Kisako norūca kā zvērēns. — Viņš ir īsts zelta gabals. Atradīs tevi visur, lai kur tu arī būtu pazudis.
— Ko, ko? Kāds vedējtēvs? Kas tas ir, par ko tu runā?
— Ak, nelieti, tu vēl jautā?!
Viņas vārdi skanēja manās ausīs kā bumbas sprādziens. Es atrāvu klausuli nost no auss — man šķita, ka esmu kontuzēts. Šefs pagrozīja skaļuma regulētāju.
— Tev nemaz nav kauna! — Kisako kliedza pilnā kaklā. — Pēc visa tā tu vēl jautā — kas? Vai es pati ar viņu iepazinos? Vai tad tas nebiji tu, kas atvilka uz mājām šo šķielaci velnu, nenormālo bezkauņu, rīļu, šo briesmoni, šo ģimenes dārziņu putnu biedēkli?!
— Goemons?!
Klātesošie pietrūkās kājās. Nolaupītais Goemons un … Kisako? …
— Kisako, mīļā, kur tu patlaban atrodies? Vai aiz restēm? Vai kādā alā? Vai akmens sprostā? Vai esat ieslēgti?
— Ko, vai tev prāts jau pavisam samežģījies? Ieslēgti… Es tev parādīšu — ieslēgti! Tevi pašu vajadzētu ietupināt aiz atslēgas! Pagaidi, kad apprecēsimies, tu ne to vien vēl pieredzēsi!
— Nu labi, lai arī tā būtu … Tikai pasaki man, — kur jūs atrodaties?
— Viņš vēl jautā! Tavā dzīvoklī, kur gan citur? … Un kāpēc tu esi tik nevīžīgs? Pretīgi skatīties! Cik reižu es tev esmu teikusi — neatstāj netīro veļu sienas skapī! Priecājies nu: tavās mazajās biksītēs peles pelēnus audzē …
— Nekul tukšus salmus! Tev jautā par lietu, bet tu… — es iebrēcos, pietvīkdams sarkans kā vēzis, un ar vienu acs kaktiņu pašķielēju uz mūsu prezidentu, kurš bija pedantiski tīrīgs. Viņam iekšā viss sagriezās aiz riebuma. — Vai Goemons arī tur ir?
— Protams, protams, Goemona kungam labpatīk būt šeit, — Kisako medussaldā balsī dūdoja, izlikdamās, ka parāda Goemonam ārkārtīgi lielu cieņu. īsta ragana! Tad jau Goemons ir gandrīz vai svētulis, salīdzinot ar viņu. — Viņi ieradās tieši tad, kad es uzkopu jūsu istabu. Apēda veselu paciņu ātri izvārāmos makaronus, aprija tos droši vien kopā ar visu iesaiņojumu. Un divus viesus atveda sev līdzi…
— Ko? — Es pametu acis uz šefu. — Par kādiem viesiem tu runā?
— Viens no viņiem ir ārzemnieks, taču ne tik ērmīgs, kā mūsu draugs Goemons. Varens puisis, izcils skaistulis — zeltainiem matiem, zilām acīm, slaids kā niedre!.. Otrs — japānis, tipisks gangsteris, ar tik pretīgu purnu, ka tādam tikai gribētos zvelt.. Bet viņi guļ uz grīdas kā akmens statujas un klusē…
— Ārzemnieks… — Es vēroju, kā uz to reaģē klātesošie. Visi klausījās, elpu aizturējuši. — Kāds ārzemnieks?
— Paklau … — pēkšņi atskanēja man ārkārtīgi labi pazīstamā ķērkstošā balss. Goemons! Tagad es priecājos par viņu kā par savu tuvinieku. — Šie ne- krietneļi iedomājās mūs apmānīt, apmuļķot, apstulbināt, apšmaukt. Palaida melīgas baumas, pīli, zosi… ē-ē-ē… vistu, ka Merikenas prezidentam it kā patlaban labpatīkoties atrasties Hakonē. Nu, es tad viņiem arī pateicu: nemelojiet, nesagroziet īstenību, nemelsiet niekus! Merikenas prezidents kopā ar Francijas prezidentu patlaban klīst apkārt pa Eiropu, jo viņi sarīkojuši «partie de plaisir». Turiet muti, apklustiet, aizveriet vāku savām atkritumu kastēm! — es viņus pamācu, bet viņi — mums par lielu izbrīnu — bāž degunā hloroformu. Nu es tad viņiem arī atmaksāju par to — pārakmeņoju viņus uz laiku un ievilku tavā dzīvoklī.
— Ārzemnieks… — nočukstēja tuklais vīrietis, kas bija tērpies kimono, un viņa acis iezibsnījās. — Kas tas varētu būt? -
— Ak tas jūs interesē gan? — Goemons pajautāja, it kā viņš atrastos turpat mums blakus un dzirdētu katru vārdu. — Es parakņājos viņa smadzenēs. Grābāties varēja pavisam ērti — viņš guļ un nekustas. Tīrās šausmas, kas tur iekšā notiek. Endžini vien, un tie sapinušies, samudžinājušies, sagūluši cits uz cita krustām šķērsām. Mašīniņas strādā, bet kāpēc tās strādā un ko tās darbina — to nu nekādi nevar saprast.