— Ko viņš melš? Endžini? Mašīniņas? — mans šefs iejaucās. — Kādi endžini?
— Endžins — tas nozīmē «mašīna», — visi varēja sadzirdēt Goemona atbildi.
— Pagaidiet! — es pārtraucu šefu, kurš gatavojās vēl kaut ko sacīt. — Viņš droši vien runā par speciālā dienesta, tas ir, informācijas dienesta orgāniem.
— Pareizi.. Taču grūti, ārkārtīgi grūti izprast, kam šie endžini, mašīnas, orgāni dod informāciju. Kam, kur, kurai pusei, kāpēc… A-ā, liekas, to saņem «CIPUSA» …
— CIPUSA? — Es nekādi nevarēju saprast, kas tas ir. — Ko tas nozīmē, Goemon?
— Es arī to nespēju nojaust, noģist, sagremot… Bet zilacainā smadzenēs es skaidri saredzu šos burtus …
— Latīņu burtus? — Tagad es sapratu. — «CIP USA» — vai ne?
— Jā … Tieši šos burtus.
— CIP! — mūsu prezidents nobālēja. — Direktors Asivara un Amerikas centrālā izlūkošanas pārvalde?!
— Starp citu, vai viņa majestāte, Japānas zvaigzne, mēness, saule, arī pieder pie jūsu augstajām aprindām, jūsu bandas? — Goemona balss pēkšņi ska
nēja ļoti nopietni. — Jūsu padotais Goemons pazemīgi lūdz gādāt par to, lai viņu no galvas līdz kājām apspīdētu gaisma, ko izstaro imperators!
— Goemon, — es sacīju, stingdams no šausmām un tajā pašā laikā tikko valdīdams smieklus, — es neatrodos imperatora pilī. Bet tepat tuvumā ir mūsu kompānijas prezidents, kurš vēlas ar tevi parunāties.
— Kampaņa? Karš-nu-nu, turum-tum-tum, bungas, taures, lielgabali, bumbas, kramenīcas?! Es nekur neiešu! Man patīk klusums.
— Tad ne jau! Es pieminēju nevis kampaņu, bet kompāniju … nu, sabiedrību, apvienību, firmu … Mūsu firmu, — vai saprati? … Mūsu firmas prezidents …
— Būtu tūlīt to sacījis! Labi, es iešu. Ar viņu es labprāt parunāšos. Tūlīt būšu klāt.
— Bet vai viņš maz zina, uz kuru pusi jāiet?
— Zinu gan. Izpētīju to ar telefona vadu palīdzību. Toda sana ķermeņa izstaroto viļņu frekvence man vairs nav noslēpums. Sameklēšu viņu, lai kur viņš arī atrastos, ja vien tuvumā būs telefona vadi. Pacietieties vēl piecas minūtes, un es nostāšos jūsu priekšā, lai paskatītos uz jūsu brīnišķīgajiem purniem, mūļiem, ģīmjiem, fizionomijām. Un pie viena paņemšu arī Kisiņu sev līdzi… Kis-kis-kis, braucam nu! … Un šos pussprāgušos …
— Ei, Goemon, pagaidi! — es iesaucos. — Kisu ne…
Bet viņš jau bija nolicis klausuli…
2
— M-jā… — cilvēks, kas bija tērpies kimono, sakrustojis rokas uz krūtīm, ierunājās. — Patiešām ģeniāla personība.
— Es nekādi nespēju saprast, — mans šefs noslaucīja no pieres sviedrus, — kāpēc direktoram Asiva- ram vajadzēja stāties sakaros ar ārzemju izlūkošanas dienestu?
— Nu, to gan nemaz nav tik grūti saprast! — cilvēks, kas bija tērpies kimono, pavīpsnāja. — Jūsu firmai taču ir visai cieši sakari ar pašaizsardzības spēkiem, jūs piegādājat Aizsardzības pārvaldei ne mazums fonometrisku akustisko un elektronisko ierīču. Pārvaldes uzdevumā jūsu laboratorijās gan oficiāli, gan pusoficiāli tiek veikti kaut kādi pētījumi, tajā skaitā arī slepena ieroča radīšanai.
Patiešām, firmas eksperimentālajās nodaļās izdarīja slepenus pētījumus, lai radītu lāzeru un ultraskaņas izstarotājus, kurus paredzēts izmantot kā masveida iznīcināšanas ieročus. Sabiedrības maldināšanai to dēvēja par «blakus produkciju» — par eksperimentiem sakaru līdzekļu ražošanas nozarē. Taču pat es sapratu, ka šo «blakus produkciju» nosūta Aizsardzības pārvaldes laboratorijām un tā domāta militāriem mērķiem. «Ierocis katram gadījumam», kā pie mums mēdz sacīt.
— Nē, tas ir vienkārši neticami! — pavisam satraukts teica direktors rīkotājs. — Mūsu firma ir noslēgusi ar vislielākajām amerikāņu elektro- kompānijām vienošanos par tehnisko sadarbību — par akustisku ierīču, radio, elektronisku aparātu izgatavošanu. Es pieļauju, ka tādā gadījumā, ja mēs paraktos dziļāk, atklātos Asivaras sakari ar ārzemju kapitālu. Taču Asivara un amerikāņu valdības oficiālais izlūkošanas dienests — to grūti iedomāties.
— Ko jūs brīnāties? — cilvēks, kas bija tērpies kimono, iebilda. — Amerikā lielais bizness un valdība darbojas roku rokā. Ja atceraties, prezidenta Eizenhauera valdības sastāvā ietilpa gandrīz tikai
ievērojami biznesmeņi. Lai saglabātu Amerikas militāro un ekonomisko pārākumu, šie kungi ir gatavi uz visu… Minēsim kaut vai tādu piemēru. Kāds japāņu zinātnieks, kas eksperimentēja ar ērcēm, bīstamu slimību izraisītājām, pēkšņi saņēma uzaicinājumu strādāt Amerikā. Viņš, protams, nopriecājās, domāja, ka viņa darbi kļuvuši pazīstami aiz robežām. Taču patiesībā viss izrādījās daudz vienkāršāk: te runa bija par ērču izmantošanu bakterioloģiskā karā. Redziet nu.
— Varbūt Asivara tomēr nav tieši saistīts ar amerikāņu militāro izlūkošanu? — prezidents sacīja. — Viņš ziņojis kādiem citiem, bet tie informējuši CIP.
— Tās ir tikai detaļas. Bet vispār stāvoklis ļoti nopietns, — cilvēks, kas bija tērpies kimono, saraucis pieri, turpināja. — Ja tas ir tiesa, ka šī mīklainā persona patiešām spējīga radīt skaņas vakuuma fenomenu, tad ari amerikāņu militārās aprindas, protams, sākušas enerģiski rīkoties, lai dabūtu viņu savas rokas. Taču labie gari pagaidām vēl ir mūsu pusē, tāpēc mēģinājums viņu nolaupīt cietis neveiksmi.
— Vārdu sakot, — prezidents pārlaida vērīgu skatienu visiem klātesošajiem, — ja šī persona spēj izdarīt tamlīdzīgus trikus, tā pelnījusi visnopietnāko ievērību. Nav izslēgts, ka mēs vēl neesam redzējuši visus viņa trikus.
— Protams, ne visus, — es sacīju. — Šis… šis radījums.. savā ziņā ir pat bīstams.
— Bīstams? — cilvēks, kas bija tērpies kimono, ar acīm ieurbās manī. — Ko jūs ar to domājat?
— Es pats viņu ne visai labi izprotu. Taču, kā man šķiet, šī būtne …
Pēkšņi durvis ar troksni atvērās, un kaut kas ievēlās istabā.
— Ai, ai, mani kungi dārgie! — Goemons sacīja līksmā ķērkstošā balsī un pacēla katliņu. — Man acīs spiežas asaras aiz prieka, sajūsmas, aiz laimes, ka redzu visu tik ļoti godāto un cēlo blēžu baru te sapulcējušos kopā! Cik jums patīkami, maigi, mīļi purni! Vai esat nokārtojuši man audienci pie viņa majestātes?
3
— Esiet sveicināts, Goemona kungs! — nesatricināmi mierīgi un ar cieņu sacīja cilvēks, kas bija tērpies kimono. — Sēdieties, lūdzu! Un arī jūs, jaunā dāma …
— Tātad jūs esat tas prezidents? — Goemons pašķielēja uz viņu ar savām jau tā šķībajām acīm.
— Nē. Atļaujiet jums stādīt priekšā elektrokompānijas «Universal» prezidentu. Bet es esmu visparastākais ierēdnis, varat saukt mani vienkārši par Daidzo Tamuru.
Es aiz pārsteiguma klusu iesaucos. Nu man bija skaidrs, kas viņš ir! Daidzo Tamura, cilvēks, kuram nav nekāda oficiāla amata, bet patiesībā aizkulisēs vada visu mūsu valsts politiku un ekonomiku. Viņš ir viena no vismīklainākajām mūsdienu Japānas personām!
Pasaulē daudz mīklainu personu un aizkulišu figūru, taču tik neizprotamu un glumu, kāds bija Tamura, varbūt ir pāris — ne vairāk. Viņu mēdza saukt par «labējo kreiso». Gluži kā svārsts viņš nekad neapstājās kādā noteiktā punktā. Pilnīgas savstarpējas saprašanās atmosfērā ticies ar kreisās opozīcijas līderi, viņš tūlīt nāca klajā ar galēji labēju paziņojumu; cīnīdamies par miera saglabāšanu un nostiprināšanu, viņš brīžiem izturējās kā visdedzīgākais militārisma piekritējs… Finansistu aprindās viņš bija savs cilvēks. Viņam bija milzīga ietekme visdažādākajos sabiedrības slāņos. Tātad Daidzo Tamura bija ļoti liela, veikla un izmanīga haizivs. Mūsu firmas prezidentam viņš bija sens paziņa: kādreiz abi rosīgi darbojušies slepenā dienesta orgānos un kļuvuši slaveni ar to, ka gadiem ilgi «klaiņojuši» pa kontinentu vai, pareizāk sakot, bijuši aģenti, kuriem dots provokatorisks uzdevums kurināt ekstrēmistisku noskaņojumu pret Ķīnu.