— Ko iesākt ar šiem te? — Goemons pamāja uz diviem vīriešiem, kas bija nosviesti kā maisi uz grīdas. — Dabūt viņus pie samaņas vai arī atstāt, lai guļ, dus, sūt kādus tūkstoš gadus?
— Pagaidām mēs viņus aizvāksim, — Tamura nospieda zvana podziņu.
It kā uz burvja mājienu telpas viņā galā pašķīrās portjeras un parādījās divi melni tērpti spēcīgi puiši, kas, paklausot Tamuras mēmai pavēlei, tūlīt aizvilka projām nejūtīgos ķermeņus.
Tagad man bija skaidrs, kam pieder šī māja.
Goemona kungs … — Daidzo Tamura nesteidzīgi un majestātiski atzvēlās krēslā. īsi apgriezti iesirmi mati, vērīgas un spriganas acis, plats deguns, gaļīgas lūpas, uz priekšu izbīdīts zods… Jā, viņš patiešām spēja radīt spēcīgas personības iespaidu. Salīdzinājumā ar viņa impozanto stāvu, kuram pa visām porām lauzās uz āru liela pašcieņa, mūsu prezidents atgādināja sīku kukainīti. — Esmu nodomājis griezties pie jums ar pavisam lietišķu priekšlikumu.
— Tas nu gan ir jauki, lieliski, brīnišķīgi, debešķīgi! Es par to vien tikai sapņoju, — Goemons, vāļādamies atzveltnes krēslā, tirināja savas īsās kājeles, kuras nesniedzās līdz grīdai. — Ja es būšu ar mieru, tad tu man, puis, sarīkosi tikšanos ar viņa majestāti Japānas imperatoru, un es varēšu skatīties viņa saulainajā vaigā.
— Pagaidām man vēl ir grūti jums to noteikti apsolīt, — Tamura atbildēja. — Katrā ziņā es laikam esmu vienīgais, kas var mēģināt stādīt jūs priekšā visaugstākajam valdniekam. Tomēr es gribētu jūs brīdināt… Starp citu, kāpēc jūs tā cenšaties panākt audienci pie viņa majestātes?
— Gribu autogrāfu! Lai Japānas imperators paņem papīra lapiņu un uzraksta, uzšņāpj, uzskricelē savu dārgo vārdiņu, — Goemons pavisam bezrūpīgā noskaņā sacīja. — Vareni, vai ne? Ar tādu autogrāfu var katra priekšā palepoties.
— Viņa majestātei nelabpatīkas dāvāt autogrāfus, — Tamura kategoriskā tonī paskaidroja. — Ja arī jums tomēr uzsmaidīs tāda negaidīta laime, tad jāņem vērā, ka viņa majestātes autogrāfu nedrīkst rādīt katram, kas pagadās ceļā, vai arī visiem stāstīt par to. Es jūs brīdinu, Goemona kungs, ka šāds svētums jāglabā ļoti saudzīgi. Pretējā gadījumā būšu spiests, — lai cik žēl man arī būtu to darīt! — nocirst jums galvu.
— Pavei, cik šaus-mīgi! Tu nu gan, kungs, esi briesmīgs, īsts lielceļa laupītājs! Visi mazi bērni droši vien no tevis baidās! — Goemons pabolīja savas ačteles uz visām pusēm. — Bet, ja jau jūsu žēlastība, augsti godājamais kungs, vēlas, kāro saņemt kā dāvanu manu galvu, tad arī uzdāvināšu, man nav žēl! Bet varbūt gribi divas? Varbūt trīs? Varu dāvāt kaut vai duci, pavisam svaidziņas, siltiņas.
Daidzo Tamura pat ausi nepakustināja.
— Es darīšu visu, ko vien spēšu, lai palīdzētu jums tikt audiencē pie visaugstākā, — viņš sacīja. — Taču, lai būtu dots pret dotu, Goemona kungs, — es palūgšu jūs dalīties ar mani visās savās zināšanās un atklāt man savas ne visai ikdienišķās spējas.
— Lai notiek, nekas nevar būt par to vienkāršāks! — Goemons negaidīti ātri ļāva pierunāt sevi.
— Sakiet… piemēram, nesen jūs iznīcinājāt skaņu… Vai jūs kaut ko citu arī vēl protat? — Daidzo Tamura it kā starp citu pavaicāja.
— Protu, protu! Visu ko, dažnedažādi… Man prātā pigoriņi un pekstiņi, stiķi un niķi, ha-ha, ha! … Zinu interesantākas spēlītes par jūsu bērnišķīgo rotaļlietu, ko jūs saucat par zinātni.
Varēja redzēt, ka sasprindzinājums, kas bija jūtams visos klātesošajos, pakāpeniski mazinās.
Un pēkšņi Kisako, kura visu laiku bija stāvējusi man blakus, sagrīļojās.
Es steigšus satvēru viņu.
— Kas tev kait? Vai tev ir slikti?
Nedaudz pavērusi plakstiņus, viņa vārgā balsī pateica:
— Vai tu vari iedomāties, kā mēs šeit nokļuvām? … Pa … pa … gaisu …
Un viņa zaudēja samaņu.
VIRPULIS
1
Stāsta, ka pirms divarpus tūkstošiem gadu Spartas valdnieks, pametis skatienu uz jauno šausmīgo ieroci, kas atvests no Sicīlijas, nodrebinājies un izsaucies: — Ai, Hērakl! Cilvēka drosmei pienācis gals! … Šis jaunais šausmīgais ierocis bijusi katapulta. Dinamīta izgudrotājs Alfrēds Nobelis pārdzīvojis briesmīgas dvēseles mokas, bažīdamies, ka cilvēce var iet bojā, ja kādam ienāktu prātā izmantot karā viņa radīto sprāgstvielu. Sastādot testamentu, viņš parūpējies, lai visa viņa atstātā milzīgā mantība tiktu izlietota to cilvēku apbalvošanai, kas devuši savu ieguldījumu civilizācijas progresa veicināšanai un miera saglabāšanai visā pasaulē. Tā likti pamati Nobela prēmijai.
Kad 1945. gadā Alamogordo tuksnesi uzspridzināja tāda paša tipa atombumbu, kādu vēlāk nometa uz Hi- rosimu un kuras kodolspēks bija tikai dažas kilo- tonnas trinitrotoluola, pazīstamais zinātnieks Roberts Openheimers, kas bija piedalījies šīs bumbas radīšanā, kā stāsta, pārcietis smagu nervu satricinājumu: viņu mākušas bažas par cilvēces nākotni, jo viņš sapratis, ka cilvēki ieguvuši ieroci, ar kuru tie iznīcinās paši sevi.
— Varbūt šie trīs un pārējie viņiem līdzīgie bijuši ārkārtīgi lieli gļēvuļi?
— Nedomāju vis.
Gluži vienkārši šādi cilvēki apveltīti ar veselīgāku saprātu un spēcīgākām humānisma jūtām nekā citi, kas mīt viņiem visapkārt. Viņi izprot lietu savstarpējo sakarību. Ar viņiem piemītošo prāta asumu un domu plašumu viņi spēj saskatīt parādību kopumā. Saskatīt un nodrebēt. Spēj sajust, cik nelabojamas sekas var būt nelaimei, ar kuru cilvēci apdraud «velnišķīgais izgudrojums».
Es katrā ziņā teiktu, ka viņi ir nevis gļēvi, bet gan gudri un tālredzīgi.
Taču ir vēl arī cita cilvēku suga. Tie ir tā saucamie spējīgie un drošsirdīgie. Kad eksperiments Alamogordo tuksnesī bija sekmīgi pabeigts, — bumba sprāgusi un neizpalikušas arī visas iepriekš paredzētās sekas! — daži zinātnieki bija sajūsmināti, tāpēc ka apstiprinājās viņu hipotēze, militāro aprindu pārstāvji līksmoja, tāpēc ka viņiem tagad radās iespēja ar vienu triecienu, gandrīz bez asins izliešanas sakaut japāņus, ierēdņi priecīgi berzēja rokas, tāpēc ka bija pratuši iztapt priekšniecībai, bet politiskie darbinieki bija pavisam apdulluši aiz laimes, tāpēc ka viņiem jau visa pasaule rādījās pārveidota pēc amerikāņu ģīmja un līdzības. Drošsirdīgie un spējīgie, kas bija enerģijas pārpilni un nepazina noguruma, sadarbojās, un šī sadarbība drīz vien deva augļus — Hirosimā gāja bojā vairāk nekā divsimt tūkstoš cilvēku.
Kā jūs domājat, ļaudis, kuriem no viņiem bija taisnība? Vai spējīgajiem, kas bija pārliecināti par savu spēku un nepazina bailes un šaubas? Vai svārstīgajiem un gudrajiem, kas atteicās tēlot varoņus un drebēja aiz šausmām, tāpat kā drebētu jebkura domājoša būtne, redzot, ka iet bojā daudzi tūkstoši tai līdzīgu?