Gudros un svārstīgos tiesāja Pretamerikāniskās darbības izmeklēšanas komisija, viņus apsūdzēja par panikas celšanu iedzīvotāju vidū un sodīja par gļēvulību. Bet miljoni spējīgo un drošsirdīgo turpināja strādāt katrs savā nozarē, strādāt sviedriem vaigā, lai zeltu «tēvzemes labklājība», lai plauktu «demokrātija un brīvība», lai tiktu izpildīts «svētais pienākums», un viņi izveidoja «kodolaizsardzības» sistēmu, kas spēja ne tikai vienu, bet simtām reižu iznīcināt cilvēci un pārvērst zemeslodi radioaktīvā tuksnesī.
Es vēlreiz jautāju, — kam taisnība?
Pēc dīvainās apspriedes Jocujasamontē ielā spējīgie un enerģiskie, kas nepazina bailes, izvērsa vētrainu darbību. Šajā gigantiskajā virpulī, kas pagaidām vēl tikai palēnām pieauga spēkā, pašā centrā, protams, atradās dažādu mistisku izdarību cienītājs Daidzo Tamura — noslēpumaina, nezināmas sugas persona. Un viņa rokās atradās vēl neredzēts trumpja dūzis — Goemons.
Lai gan iespējams, ka aiz Daidzo Tamuras muguras stāvēja vēl kāds. Vai arī nevis tikai kāds, bet gan vesela organizācija … Ja kādam iešautos prātā izsekot, kur sākas šis virpulis, viņš beigu beigās tiktu līdz Tamu- ram, taču nokļūt vēl dziļāk tam neizdotos. Bet Daidzo Tamuram patika dziļi ūdeņi, un viņš nepavisam necentās uzpeldēt virspusē. Līdz zināmam laikam viņš trumpja dūzi nevienam nerādīja un taupīja to pēdējam, izšķirošajam gājienam. Lietas kursā bija vienīgi šauras ieinteresēto personu aprindas.
Bet es …
Bet es, atrazdamies gigantiskā virpuļa pašā centrā, līdzās Goemonam, spirinājos, rīstījos, spļaudījos un miru vai nost aiz bailēm, kā jau tas pieklājas šādā situācijā mazdūšīgam, pavisam parastam, neievērojamam ierēdnītim.
Es gluži intuitīvi jutu, ka Goemons ir bīstams.
Šajā, pēc izskata smieklīgajā un ērmīgajā būtnē, kurai piemita pārcilvēciskas spējas, slēpās kaut kas mīklains, noslēpumains, biedējošs. Neviens, tajā skaitā arī es, nezināja, no kurienes viņš ieradies. Tiesa, es gan to neskaidri nojautu, taču, protams, nemaz necentos kādam stāstīt par savām aizdomām. Ja arī es tomēr ieminētos par to, cik bīstami ir viņu izmantot, «reāli domājošie» cilvēki labākā gadījumā mani izsmietu.
Pa to laiku «reāli domājošie» jau kļuva nepacietīgi, pūlēdamies pēc iespējas drīzāk gūt no Goemona kaut kādu labumu.
Un neviens pat necentās palauzīt galvu, kādas tam visam var būt sekas …
2
Pēc apspriedes mēs abi ar Kisako, saņēmuši pavēli pavadīt Goemonu, iekārtojāmies vienā no Daidzo Tamuras ārpilsētas villām, kas atradās stundas lidojuma attālumā no Tokijas.
Tā bija apbrīnojami patīkama vieta. Te bija tāds klusums, ka likās — esam nokļuvuši dziļa meža vidū. Kopējo iespaidu bojāja vienīgi sargi — neganti un pretīgi puiši, kuri kā ēnas visu laiku ložņāja mums apkārt.
Kāpēc Kisako bija paņemta līdzi? Nu, protams, ne jau man par prieku! Acīmredzot Kisako bija Goemonam iepatikusies, un, kad viņu goddevīgi lūdza pārcelties uz villu, viņš sāka gražoties:
— Mūsu žēlastība nekur nebrauks, ne uz kurieni nepārcelsies, pat no vietas neizkustēsies bez māsiņas Kiskis!
Kisako aizsvilās, kā viņa to parasti mēdza darīt, un sāka kliegt pilnā rīklē:
— Esi gan tu man briesmīgi vajadzīgs, vecais muļķi, vilkati nolādētais! Nekur es ar tevi nebraukšu!
Taču pēc tam, kad Tamura, paņēmis Kisako pie rokas, aizveda viņu sāņus un iečukstēja ausīs dažus vārdus, viņa pilnīgi pārvērtās. Līganā gaitā, starodama kā saulīte, viņa piegāja klāt Goemonam un sāka dūdot:
— Mīļo vectētiņ, braucam! Braucam, dārgumiņ! V.ii negribi, lai es panesu tavu lietussargu? Tev droši vien muguriņa nogurusi.
Goemons lietussargu neatdeva, taču viņa acis sāka šaudīties uz visām pusēm tik priecīgi un tik ātri, ka galva reiba, uz tām skatoties.
Es klausījos, muti atplētis. Kas gan tik pēkšņi noticis ar Kisako? Taču drīz vien man viss kļuva skaidrs: Tamura, izrādās, bija apsolījis viņai diezgan lielu summu un kooperatīvo dzīvokli, lai viņa varētu uzsākt laimīgu ģimenes dzīvi. Paskat tikai — tieši viņai, nelietis tāds!
Patiešām, Daidzo Tamura tūlīt piespieda mūsu prezidentu parakstīt čeku — palūrējis ar vienu aci, es ieraudzīju skaitli ar septiņiem cipariem un dokumentu, kas dod tiesības iegūt savā īpašumā dzīvokli. Kisako sāka lēkāt aiz prieka. Es tomēr nebiju tik sajūsmināts kā viņa. Čeku jau vienmēr var anulēt, pietiek tikai ar vienu telefona zvanu, un arī par dzīvokli es šaubījos: ja nu izrādīsies, ka tā iegūšanai izdotais dokuments ir tikai fikcija? Kad redzēšu dzīvokli pats savām acīm, tikai tad noticēšu. Starp citu, gan nauda, gan dzīvoklis — tas viss šķiet tīrās blēņas, kad darīšana ar tādu cilvēku, kāds ir Daidzo Tamura. Viņam vajag tikai ar aci pamirkšķināt, un mūs vienkārši novāks no ceļa… Par to iedomājoties, es kļuvu zaļš aiz dusmām, taču, redzēdams, ka Kisako priecājas kā mazs bērns, nolēmu atmest visam ar roku — lai notiek, kas notikdams, tagad jau tik un tā neko vairs nevar darīt! …
Laikam gan mazam cilvēkam daudz nevajag, lai viņš kristu izmisumā.
Un pa to laiku, kamēr es aiz uztraukuma nezināju, kur likties, mani ierāva pašā virpuļa centrā.
Villā es miru vai nost aiz garlaicības. Piespiedu bezdarbība vienmēr ir nomācoša, bet šoreiz man vēl nācās kā astei vilkties pakaļ Goemonam. Neviens man nebija aizliedzis atstāt parka teritoriju, taču bez Goemona es tik un tā nedrīkstēju doties uz pilsētu. Toties Kisako bija atplaukusi kā vēl nekad. Saņēmusi naudu, viņa tūlīt nosūtīja uz savu skolu lūgumu, lai atbrīvo viņu no darba. Kisako ļoti centīgi rūpējās par Goemonu, spēlēja ar viņu golfu un mācījās arī vadīt mašīnu, sarunājusi par skolotāju vienu no sargiem — jaunekli ar visai atbaidošu sejas izteiksmi —, tātad viņa pilnā mērā izbaudīja greznās dzīves labumus.
Villa atradās liela parka vidū. Kas gan tur viss nebija: gan puķu dobes, gan golfa laukums, gan peldbaseins, kam pievadīja karstu avota ūdeni.
Es bažījos, ka Goemons šeit ilgi nepaliks. Ņemot vērā Goemona spējas pārvietoties no vienas galaktikas uz otru, tādi šķēršļi kā aplis, žogi un apsardzība likās tīrais sīkums. Bet viņš nezin kāpēc bija kļuvis pavisam rāms un tikai reizēm sāka dziedāt nepieklājīgu dziesmiņu savārstījumu, kura piedziedājums sākās ar vārdiem «Lai imperators mūžam dzīvo! …» Palaikam viņš uzdeva man vienu un to pašu jautājumu:
— Es gribu zināt, es interesējos, es cenšos izdibināt, kad Tamuras kungs savedīs mani kopā ar imperatoru.
Taču lielākoties viņš gulēja, turklāt krāca tā, ka zeme drebēja un šķita, ka pa istabu brauc vesela tanku kolonna. Es priecājos: lai jau viņš krāc vien vesels, vismaz aizmidzis neko sliktu nepastrādās.
Reiz Goemons, paklausīdams acumirkļa iedomai, metās baseinā tāds kā stāv, «pilnā amunīcijā». Viņš ienira un ilgi neuzpeldēja. Es par to ļoti uztraucos. Man nekas cits neatlika, kā arī ienirt zem ūdens. Tur manām acīm pavērās brīnumaina aina: Goemons, it kā nekas nebūtu noticis, mierīgi pastaigājās pa baseina dibenu, pieturēdams katliņu, lai tas neuzpel- dētu ūdens virspusē. Aizvadījis šādā veidā kādas trīsdesmit minūtes, Goemons izlīda ārā un sāka sku- rināties kā suns, šļakstīdams ūdeni uz visām pusēm.
Tagad es sapratu, kāpēc viņš spēja tik ilgi uzturēties zem ūdens: tajā vietā, kur sākas kakls, viņam bija žaunas.
Es sarāvos aiz riebuma. Cik labi, ka Kisako to nebija redzējusi!
3
Tomēr pārāk ilgi mums nebija jāgarlaikojas. Apmēram katru otro dienu villā parādījās apmeklētāji. Starp tiem bija arī Daidzo Tamura. Parasti viņš atbrauca naktī un reizēm aizveda Goemonu sev līdzi.