Es, protams, vienmēr viņu pavadīju, taču man nebija ne jausmas, par ko viņi runāja un ko gatavojās uzsākt ar mūsu viesa palīdzību. Tiklīdz mēs ieradāmies iepriekš paredzētajā vietā, man lika gaidīt atsevišķā telpā, kamēr augstās personas apspriedās. Dažkārt apspriede ilga līdz rītam. Visbiežāk mēs lidojām ar kara lidmašīnām. Aerodroms atradās ielejā.
Villu apmeklēja ļaudis no visdažādākajām aprindām: finansu dūži, pazīstami labējo organizāciju līderi, tikpat pazīstami parlamenta deputāti, kuri pārstāvēja opozīciju, un aizdomīgas pavisam nepazīstamas personas, droši vien pašaizsardzības spēku augstākie virsnieki, pārģērbušies privātās drānās. Bieži vien šeit iegriezās arī mūsu tehniskās nodaļas vadītājs.
Kad mes naktī izbraucam no villas, es nekad nezināju, kur nokļūsim: reizēm ieradāmies Tokijā, reizēm kādā no provincēm, reizēm ēkā, kas piederēja kādai firmai, reizēm pavisam vientuļā jūras krastā, reizēm neapdzīvotā klajumā.
Kādu vakaru parādījās ciemiņš, kuru es nemaz nebiju cerējis šeit ieraudzīt — tas bija mans šefs. Viņš bija atbraucis tikai tāpēc, lai izsniegtu man algu.
— Tu, ziķeri, gan esi pratis te iekārtoties! — viņš ar atklātu skaudību sacīja. — Tagad tu būsi mūsu prezidenta acis un ausis, par to nav jāšaubās.
— Ir nu gan liels prieks būt kādas personas ausīm! — es sašutu. — Vispār nesaprotu, kas te pie mums īsti notiek.
— Bet kāda tev tur daļa! Tu esi taisījis labu karjeru, paskat vien, cik augstu uzrāpies! Nebaidies, kad viss būs garām, par tevi parūpēsies..
— Nu, protams, kāds jau nu tad parūpēsies. Kisako.. — Es pēkšņi iztēlojos, kā mazgāju veļu un grozos pie plīts, un man kļuva nelabi. — Bet kas noticis ar direktoru Asivaru?
— Viņš ir aizgājis no mūsu firmas. Kas gan cits viņam atlika? Patlaban viņš, liekas, atrodas ārzemēs.
— Sakiet — kāpēc šiem kungiem ir vajadzīgs Goemons? Ko šie gatavojas uzsākt ar viņa palīdzību?
— Tu domā, ka es zinu? — šefs pašūpoja galvu.
— Taču, ja nojauta mani neviļ, tad mūsu prezidents kopā ar firmas «Cosmic» prezidentu, politiķu grupu un vēl kaut kādiem nepazīstamiem tipiem gatavo kādu lielu pasākumu. Runā, ka Tamura sans militāristu aprindās esot tikpat kā savs cilvēks. Viņš draudzējas ar daudzām bijušajām militārpersonām un arī ar tiem, kuri vēl patlaban atrodas aktīvajā dienestā. Viņš bieži tiekas ar jaunajiem pašaizsardzības spēku virsniekiem. Jau paspējis arī šeit iemantot popularitāti …
Es šausmās sastingu. Atcerējos, ka pirms vairākiem gadiem bija noticis mēģinājums izdarīt valsts apvērsumu, taču toreiz tas beidzās ar neveiksmi. Sazvērestībā piedalījās arī agrākās armijas virsnieki un kādas kompānijas prezidents.
Tamura sanam jau sen ir pašam sava organizācija, tiesa, nav īsti zināms, kādam nolūkam tā radīta, taču tā ir ļoti ietekmīga. Acīmredzot viņam ir kaut kas liels padomā. Un, ja šis briesmonis Goemons viņam ies palīgā …
— Kaut kas 1-liels padomā? — mani sāka kratīt drebuļi. — Es ceru, ka ne-nenotiks apvērsums?
— Nu, to nevar paredzēt… — šefs sadrūma.
— Mums abiem grūti pat iedomāties, cik grandiozi var būt viņa plāni. Un neviens nezina, cik tālu iz- stiepušies viņa tīkli. Daidzo Tamura ir liela mēroga cilvēks, ne tev, ne man ar viņu mēroties …
Mans šefs devās projām tajā pašā vakarā.
Šoreiz Goemonam naktī nekur nebija jābrauc. Pulksten divos es pēkšņi pamodos. Aiz sienas bija dzirdama kņada.
Es klusām apģērbos un izgāju gaitenī, taču tur viss jau bija norimis. Saklausīju vienīgi kāda cilvēka smago elpu. Pēc tam arī dažus teikumus no kādas sarunas:
— Vairāk neviens te nav iekļuvis? — kāds vīrietis griezīgā balsī jautāja.
— Tieši tā, vairāk neviens. Tikai šie divi, — otrs viņam atbildēja.
— Labi, aizvāciet viņus, līdz rītam tie nebūs vajadzīgi, — sacīja pirmais, acīmredzot boss. — Laikam kāds kaut ko uzodis par šo villu. Tiesa, pagaidām nekas īsti nav zināms, taču ziņot tomēr nāksies.
Soļi attālinājās. Trīcēdams es atgriezos guļamistabā. Kisako bija nomodā. Varbūt arī viņu bija iztraucējis jandāliņš aiz sienas.
— Kisako, — es sacīju, apguldamies viņai blakus greznajā gultā un apskaudams viņu, — man tev kaut kas jāpastāsta.
— Vai patiešām tu to esi pamanījis? — viņa piekļāvās man cieši klāt. — Man arī visu laiku liekas…
— Tātad tu saproti? …
— Protams! Man liekas, ka Goemons caur sienu nolūkojas uz mums, kad mēs te guļam. Viņš taču atrodas blakus istabā. Cik tas ir pretīgi! Es nevaru tikt vaļā no sajūtas, ka mūs kāds visu laiku novēro.
Man tūlīt pārgāja vēlēšanās izstāstīt viņai par savām aizdomām. Bet Kisako vairs nevarēja apturēt savus runas plūdus. Viņa centās pierunāt mani iespējami drīzāk rīkot kāzas, — it kā es pats to nevēlētos! — aizbraukt projām no šīs villas un beidzot sākt dzīvot, kā cilvēkam pieklājas.
Tā aizritēja nedēļa pēc nedēļas. Daidzo Tamura pamazām sāka vilkt ārā savu izmesto tīklu un drīz vien nostādīja visus briesmīga fakta priekšā.
RAĶETES NESPĒJ PACELTIES GAISA
1
Bija 197 … gada marts.
Parlamenta kārtējā divdesmit… sasaukuma sesija tuvojās noslēgumam. Sēdes noritēja mierīgā atmosfērā.
Un pēkšņi parlamenta darba pēdējās dienās sacēlās skandāls divās tā komisijās: Budžeta komisijā un Sevišķajā administrācijas darbības uzraudzības komisijā, kura bija likvidēta 1955. gadā un no jauna izveidota šajā sesijā sakarā ar daudzām nelikumībām valsts aparātā.
Jaundibinātā Sevišķā komisija enerģiski ķērās pie darba. Taču tās rosībai nebija jūtamu rezultātu: materiāli par nelikumībām tika iesniegti gausi, un arī pašiem komisijas locekļiem bija pārāk maz pieredzes.
Bet tad vienā no pēdējām dienām Sevišķās komisijas loceklis, deputāts, kurš piederēja pie opozīcijas un līdz šim nebija izrādījis nekādu īpašu interesi par šo darbu, ieradās uz sēdi visai pacilātā noskaņojumā.
Strauji pārkāpis pāri parlamenta slieksnim, viņš tūlīt iečukstēja ausīs pazīstamiem korespondentiem:
— Apsolu, ka šodien notiks kaut kas interesants. Atnāciet! Es ķeršos klāt militārajiem.
Sevišķā komisija pārbaudīja daudzu iestāžu darbu, un starp tām bija arī Aizsardzības pārvalde. Šīs pārvalde intendantūras dienestu turēja aizdomās par kādu nelikumīgu darījumu — tā masveidā iepirka saldējuma mašīnas un elektroniskos sulu mikserus it ka sauszemes un jūras pašaizsardzības spēku apakšvienību bufešu vajadzībām. Kaut gan šī lieta bija visai nenozīmīga, komisija vēl nebija beigusi izmeklēšanu, un tieši šodien bija paredzēts aptaujāt Aizsardzības pārvaldes pārstāvjus.
Neviens no šīs sēdes negaidīja nekā intriģējoša — paņems uz grauda intendantus, pēc tam nolasīs lēmumu, un lieta darīta. Bet te nu pēkšņi komisijas loceklis sadomājis atvilināt šurp korespondentus!
Paklīda baumas, ka Sevišķajā komisijā briestot skandāls.
Bet, kad korespondenti centās izdibināt, kurš tad būs upuris, un viņiem sacīja: «Acīmredzot Aizsardzības pārvalde», tad sejas tūlīt izstiepās garas.
— Atkal par saldējumu?
— Nē, šķiet, nācis gaismā kāds jauns fakts …
— Nu, skaidrs: bifšteku cepšanai fileja vietā atsūtītas pazoles…
Un tomēr zālē, kur notika Sevišķās komisijas sēde, tajā dienā bija ieradušies diezgan daudzi korespondenti.