Valdība gatavojās izmantot šo likumu kā spēcīgu kontroles līdzekli, kas nedotu nevienam iespēju atkārtoti «atklāt noslēpumu», kā tas bija noticis ar «Projektu SIDR», patiesību sakot, gatavojās pieņemt likumu, kas būtībā neko daudz neatšķirtos no bēdīgi slavenā «Likuma par militāru noslēpumu sargāšanu». Praktiski šāda likuma pieņemšana radītu nepārvaramu barjeru starp jebkuru valdības nodomu un sabiedrību. Neaprobežotu varu valstī iegūtu augstākie valsts ierēdņi, kuri, aizbildinoties ar to, ka «jātur slepenībā noslēpums, kam ir liela nozīme valsts aizsardzībā», iegūtu tiesības neļaut nevienam zinātniekam vai korespondentam iepazīties ar šo vai citu projektu. Tādējādi tauta varētu tikt ierauta jebkurā avantūrā.
Līdz pat pēdējam laikam šo likumu attiecināja tikai uz militārpersonām. Ja «personas, kurām sakarā ar ieņemamo amatu ir pieejami aizsardzības rakstura valsts noslēpumi…», nejauši atklāja šos noslēpumus nepiederošai personai, tad tās tika sodītas ar cietumsodu līdz diviem gadiem vai arī naudas sodu līdz piecdesmit tūkstošiem jēnu. Tagad šo likumu gatavojās pārskatīt, panākt, lai tas būtu vēl bargāks, un attiecināt to uz visiem.
Kas gan notiks, ja likums stāsies spēkā? Tad mūsdienu Japāna droši vien kļūs līdzīga pirmskara Japānai … Tiklīdz uzkāpsi ar fotoaparātu uz kaut kāda mazītiņa pauguriņa, tevi tūlīt arestēs… Nāk prātā, ka pirms kara visur rēgojās uzraksti: «Nocietināts rajons. Fotografēt aizliegts.»
Un tas vēl nebija visbriesmīgākais.
Toreiz valdība un japāņu militāristi, tāpat kā tagad, aizbildinādamies ar «aizsardzības rakstura noslēpumu» sargāšanu, pastrādāja visādus noziegumus un tikai pēc notikušā paziņoja par to tautai.
Cik labi, ka es neesmu kara ministrs un nekad arī nebūšu. Kisako vērīgajām acīm tik un tā nepaliktu nepamanīts neviens mans noslēpums, lai arī tam būtu trīskārt aizsardzības raksturs. Nē, labāk jau nu vispār nesapīties ar noslēpumiem! Bet, lūk, ierēdņi, militāristi un sievietes vienkārši dievina visādus noslēpumus. Jo lielāks noslēpums, jo labāk. Taču visi tie, kam var kaut kas tamlīdzīgs patikt, ir nožēlojami ļautiņi. Krietnam cilvēkam nekas nav slēpjams… Bet, ja vajag izmānīt kukuli, saraust svešu naudu, izraisīt karu vai arī uzlikt ragus mīlošam vīram, tad jau nu bez slepenas rīcības neiztiksi…
Atgriezīsimies tomēr pie iepriekš minētā likuma. Kad likums pieņemts, valdība var rīkoties, kā vien tai tīk, bet visiem pārējiem tas sagādā vienīgi raizes.
Kara laikā no tautas slēpa mūsu karaspēka zvērības, ārvalstu reakciju pret japāņu militāristu izlēcieniem, kā arī sakāvi frontēs. Tauta zināja tikai vienu lozungu: «Banzai armija!», jo «…vainojams tikai pretinieks, Japāna turpina savu uzvaras gājienu, uzvara sekos uzvarai, drīz ienaidnieks būs galīgi iznīcināts …». Man šķiet, ka amerikāņu tauta patlaban ir tādā pašā «svētā» neziņā par patieso stāvokli Dienvidaustrumu Āzijā. Lūk, kā tas viss ir!
Par to, ka eksistē projekts, kas paredz pārskatīt «Likumu par valsts noslēpumu sargāšanu», opozīcija uzzināja tikai neilgi pirms parlamenta sesijas sākuma un tūlīt nolēma ierosināt šī jautājuma apspriešanu. Taču precīzu pierādījumu tam nebija, un parlamenta aprindās jau bažījās, ka šajā sesijā opozīcijas «bumba» tā arī nesprāgs.
Sprādziens tomēr notika. Un nevis kaut kur, bet tieši Budžeta komisijā, un šo «bumbu» tur iesvieda — pavisam negaidīti! — šīs komisijas loceklis, valdošās partijas deputāts, tieši tajā pašā dienā, kad Sevišķā uzraudzības komisija sāka izskatīt lietu par nederīgajiem šāviņiem un raķetēm, kuras nebija pacēlušās gaisā…
2
Deputāts, kurš bija iesniedzis Budžeta komisijai jautājumu par projektu, kas paredz pārskatīt «Likumu par valsts noslēpumu sargāšanu», piederēja pie valdošās partijas galēji labējā novirziena un bija pazīstams ar saviem vairāk nekā oriģinālajiem spriedumiem. Sis večuks, visekstrēmākais no ekstrēmistiem, bija savdabīgs, «no bara atšķīries vilks», par kuru šausminājās pat pārējo vilku bars. Viņa neprātīgie priekšlikumi, viņa nepieklājīgi kareivīgās replikas labējo spārnu pastāvīgi nostādīja neveiklā situācijā. Viņu pat, liekas, gribēja izslēgt no partijas, taču tas tomēr netika izdarīts, jo ņēma vērā viņa lielo partijas un deputāta stāžu. Turklāt viņš bija ļoti bagāts, prata ietekmēt partijas līderus, un viņam bija arī politiski sakari ārpus parlamenta. Valdošās partijas deputāti, gados jaunāki politiķi, dēvēja viņu par «ļaundabīgu audzēju partijas miesā, kurš kavē šūnu atjaunošanos». Un patiešām ministru kabineta locekļi pēc viņa kārtējiem izlēcieniem ne vienreiz vien saķēra galvas. Korespondenti šo amizanto vecīti bija pat iemīļojuši un to vien gaidīja, lai viņš biežāk izstrādātu kādu numuru, tad lasītājiem būtu par ko uzjautrināties! Vārdu sakot, viņš bija kašķīgs vecis, kas muldēja visu, kas vien ienāca prātā. Viņš ar tikpat lielu entuziasmu gan klāja vaļā patiesību, gan pļāpāja galīgas muļķības. Citi viņu par to cienīja, citi nicināja. Taču pēdējā laikā, kad ministri un partijas līderi bija izdarījuši uz viņu spiedienu, viņš bija mazliet pierimis. Pacietības mērs bija pilns pēc viņa pēdējā izlēciena. Kad apsprieda jautājumu, vai «Japānas impērijas dibināšanas dienas» svinēšana ir likumīga, viņš bija sniedzis šādu paziņojumu: «Es pats personīgi ar laika mašīnu devos pagātnē, lai… paskatītos, kas noticis pirms divi tūkstoši seši simti trīsdesmit gadiem, un pats savām acīm redzēju, kā vienpadsmitajā februārī imperators Dzimmu uzkāpa tronī…» Visi skaļi iesmējās, bet vecītim vēlāk izteica stingru aizrādījumu.
Un tieši šis vecītis, kurš nezin kāpēc bija ievēlēts par Budžeta komisijas locekli, pēkšņi iesniedza inter- pelāciju sakarā ar projektu, kas paredz izmaiņas «Likumā par valsts noslēpumu sargāšanu».
Sākumā vēl nekas īpašs nenotika. Viņa runas ievaddaļa drīzāk liecināja par to, ka viņš atbalsta jauno likumprojektu.
— «Likums par valsts noslēpumu sargāšanu» pamatīgi jāpārskata, — vecītis iesāka spalgā, ķērcošā hroniska smēķētāja balsī. — Patlaban Japānā valsts noslēpumi, vienalga, vai nu tie būtu militāri vai arī diplomātiski, ir tikai šķietami noslēpumi. Tie ir pieejami jebkuram. Neviens pat nedomā tos sargāt. Atļaujiet jautāt, — kā šādu stāvokli vērtē premjerministrs?
— Es ļoti nožēloju, ka tas tā ir, — premjerministrs nomurkšķēja, it kā gribēdams atgaiņāties no uzmācīgā oratora.
— Sevišķi… sevišķi… — vecītim uznāca astma- tiska klepus lēkme, — nepieļaujami ir tas, ka citiem kļūst zināmi Aizsardzības pārvaldes noslēpumi. Šis fakts, kungi, liek nodrebēt aiz šausmām! Manā rīcībā ir informācija, ka viss, kas notiek aiz Aizsardzības pārvaldes sienām, tūlīt kļūst zināms kādai ārvalstij. Interesanti, ko par šo jautājumu domā Aizsardzības pārvaldes priekšnieks?
— Aizsardzības pārvaldes noslēpumus aizsargā «Likums par militāra rakstura noslēpumiem». Protams, mēs novērojam, ka viens otrs nenozīmīgs fakts kļuvis zināms citiem, bet pēc tam darījām visu iespējamo, lai tamlīdzīgi gadījumi vairs neatkārtotos. Taču jūs apgalvojat, deputāta kungs, ka Aizsardzības pārvaldes slepenās ziņas it kā regulāri nonākot kādas ārvalsts rokās. Esmu ārkārtīgi pārsteigts, jo kaut ko tādu dzirdu pirmo reizi! Ja jums ir pierādījumi, es jūs lūgtu nekavējoties iesniegt tos parlamentam.