— Nu, redziet… — vecītis dziļi ievilka plaušās gaisu un ieķērcās savā visiem jau pazīstamajā hroniska smēķētāja piesmakušajā balsī. — Pastāvot pašreizējai valsts noslēpumu sargāšanas sistēmai, Amerika tajā var lasīt mūsu noslēpumus kā atvērtā grāmatā! Es jautāju — ko jūs iesāksiet tad, ja mūsu zemē tiks izdarīts atklājums, kas var izšķiroši ietekmēt Japānas aizsardzības sistēmu, Japānas nākotni, Japānas un visas pasaules likteņus, un kā jūs nosargāsiet to no amerikāņiem? Vai jūs sēdēsiet, rokas klēpī salicis, un mierīgi noraudzīsieties, kā Amerika, izmantojot šo — es atkārtoju, izšķirošo! — izgudrojumu, pastiprina savu jau tā milzīgo kara potenciālu? Un ja nu mēs tiksim ierauti karā pret Savienotajām Valstīm, ko tad?
Komisijas locekļi, kuri jau bija it kā sarosījušies pēc vecīša asajiem vārdiem par militāra rakstura noslēpumu izpaušanu, kā arī pēc viņa uzbrukumiem Japānas un ASV līgumam, tagad pat nedaudz apjuka: paskat tikai, uz kuru pusi viņš velk!
Klātesošo vidū sākās sačukstēšanās — ikviens vēlējās izprast, ko runātājs īsti grib.
Aizsardzības pārvaldes priekšnieks, tikpat apmulsis kā visi pārējie, nomurmināja:
— Es ne visai labi izprotu jautājuma būtību …
— Ļoti žēl, ka neizprotat! — vecītis skaļi nokrek- šķējās. — Es jautāju pietiekami skaidri: vai «Likums par valsts noslēpumu sargāšanu» tā pašreizējā interpretācijā var dot mums garantiju, ka Amerika neko neuzzinās par mūsu aizsardzības pasākumiem un iespējamiem militārajiem izgudrojumiem?
— Protams, ka var! Aizsardzības pārvalde uzskata par savu svētāko pienākumu nodrošināt valsts aizsardzību, tātad arī panākt to, lai netiktu izpausti militāra rakstura noslēpumi.
— Un jūs darbojaties Japānas interesēs?
— Dīvains jautājums! Pēc manām domām, par to neviens nešaubās.
— Pēc manām domām, turpretī, — vecītis pārlaida skatienu klātesošajiem, — aizsardzības jautājumos Japāna pārāk paļaujas uz citu palīdzību. Tās valdnieki jau no senseniem laikiem nav uzticējušies savai tautai, nekad nav prasījuši tai padomu, nav mobilizējuši visus tautas prātus un pieredzi mūsu zemes aizsardzībai. Un arī tagad mūsu valdība uzskata par labāku vitāli svarīgas problēmas risināt slepšus un ar birokrātiskiem paņēmieniem. Nav jābrīnās, ka tauta kļuvusi vienaldzīga pret savas dzimtenes aizsardzību. Bet vai to var vainot par šo vienaldzību? … Vainīgi ir valdnieki, kas ignorējuši un joprojām ignorē tautas gribu. Miers un draudzība, — lūk, uz ko jādibina mūsu dārgās Japānas aizstāvēšana, lūk, kam jābūt valdības izveidotās aizsardzības sistēmas pamatā.
Komisijas priekšsēdētājs, atklāti pauzdams savu neapmierinātību, pieprasīja, lai orators nenovirzās no galvenās tēmas.
Vecītis teatrāli paklanījās priekšsēdētājam un turpināja savā griezīgajā balsī:
— Es vēlreiz griežos ar jautājumu pie Aizsardzības pārvaldes priekšnieka kunga. Ja nu japāņu tauta izgudros kaut ko tādu, kas spētu ne tikai ietekmēt valsts aizsardzības sistēmu, bet arī pašos pamatos izmainīt starptautisko stāvokli, vēl vairāk, — kaut ko tādu, kas pārvilktu svītru visai pasaules vēsturei un piespiestu sākt rakstīt to no jauna, — vai tādā gadījumā Aizsardzības pārvalde ir gatava, stingri ievērojot Japānas aizsardzības intereses, nosargāt no jebkuras ārvalsts tīkojumiem šādu izgudrojumu, kas faktiski būtu «jauna veida ierocis»?
— Ja patiešām rastos tāds izgudrojums, kas spētu, kā jums labpatikas apgalvot, apgriezt otrādi visu pasauli, tad arī, iespējams, mūsu aizsardzības politikas principi tiktu pārskatīti. Skaidrāku atbildi uz jūsu ne visai skaidro, absolūti hipotētisko jautājumu es nevaru dot.
— Tas nebija hipotētisks, bet jau zināmā mērā reāls jautājums, — vecītis svinīgi pavēstīja, iesāņus pagriezdamies pret klātesošajiem un it kā pievērsdamies tautai, kas, nevienam neredzama, šeit varētu būt sapulcējusies. — Tieši tāds izgudrojums, kas spēj apgriezt otrādi visu pasauli, patlaban dzimst mūsu tautā. Un ļaudis, kuri zina par šo izgudrojumu, kuri izprot tā pasaulvēsturisko nozīmi…
Kad vecītis savā runā nokļuva līdz šai vietai, viņa balsi pārmāca arvien pieaugoša dūkoņa. Komisijas locekļi sarunājās, izmeta replikas, kliedza.
— Nemelsiet niekus! …
— Diezgan, pietiek! …
— Izsakieties skaidrāk! …
Lai gan priekšsēdētājs varonīgi pūlējās klātesošos apklusināt, troksnis aizvien pieauga.
— Tas ir absurds! Tāda izgudrojuma nav un nevar ari būt! — Aizsardzības pārvaldes priekšnieks pilnā rīklē bļāva mikrofonā.
Arī vecītis nespēja pārkliegt briesmīgo troksni visapkārt, lai gan viņš ķērca no visa spēka.
— Piemēram, tajā laikā … manevri… Aizsardzības … spēku … liels … dzums …
— Nē… nav zināms … kādos …
— Bet… irms… āžiem… ēnešiem … skaņas … kuums… arī… auns … rocis..
Kad tika izrunāti vārdi «skaņas vakuums», troksnis zālē sasniedza apogeju. Likās, ka visiem tūlīt tūlīt pārplīsīs bungādiņās.
Un pēkšņi dūkoņa izbeidzās. Norima vienā acumirklī, tikpat momentāni kā nodziest gaisma, kad spuldzītē pārdedzis kvēldiegs.
Taču pagāja dažas sekundes, un neviens to vēl nepamanīja.
Bet tad kāds neizpratnē papurināja galvu, pamēģināja iztīrīt ausis. Pēc tam to darīja vēl viens un vēl viens, un vēl… Pēc minūtes visu sejās atspoguļojās ārkārtīgs izbrīns. Parlamenta zāles robežās atkārtojās tā pati aina, ko pirms dažiem mēnešiem varēja vērot Japānas pilsētu ielās: rokas paceltas pret debesīm, mutes atveras un aizveras, neizdvesdamas ne skaņas, sejas no lielas piepūles piesarkušas, acīs lasāmas šausmas. Visas skaņas bija pazudušas, palicis tikai absolūts klusums, kas sāpīgi zvanīja ausīs.
Atkārtojās «skaņas vakuuma» fenomens.
Taču šoreiz parādība ilga tikai apmēram piecas minūtes.
Skaņa atjaunojās tikpat pēkšņi, kā tā bija pazudusi. Visiem ausis kaut kas iedžinkstējās.
Klātesošie šajās minūtēs bija kļuvuši pavisam rāmi, tie izskatījās, kā ar aukstu ūdeni aplieti.
— Kungi! — no jauna ieskanējās vecīša ķērkstošā balss. — Jūs nupat jau otrreiz bijāt liecinieki «skaņas vakuma» fenomenam! Šai parādībai bija gluži tāds pats raksturs kā tai, ar kuru sastapāmies pirms dažiem mēnešiem. Varu jums paskaidrot: patlaban kāds japāņu civilās rūpniecības uzņēmums ražo ierīci, kas spēj izraisīt šo parādību. Ja vēlaties, uzskatiet to par mūsu jauno ieroci!
Vecītis izstiepa rokas, lai apklusinātu komisijas locekļus, kas jau atkal bija sākuši uztraukties, un, vēl vairāk paaugstinājis balsi, kliedza:
— Es turpinu! «Skaņas vakuums» ir tikai viena no jaunā izgudrojuma izpausmēm. Ceru, ka Aizsardzības pārvaldes priekšnieka rīcībā ir pietiekami pilnīga informācija par nesenajiem pašaizsardzības spēku manevriem, kad šāviņi nesprāga un raķetes nespēja pacelties gaisā? Nu redziet, tā ir otra šī izgudrojuma izpausme…
Atstājis parlamenta zāli, kur turpinājās galīgi apjukušās Budžeta komisijas sēde, es izgāju uz ielas ievilkt plaušās svaigu gaisu. Nevarētu teikt, ka mans garastāvoklis būtu slikts, taču mazliet nomākts gan es jutos.
Ārpus parlamenta sienām elpot kļuva vieglāk. Virs galvas pletās bāli zaļganas pavasara debesis, pie kurām nemanīja neviena mākonīša. Zeltainie saules stari maigi glāstīja mani, es pagriezu tiem pretim savu seju, un tie kā silta ūdens straumīte pārskrēja manam zodam.
Iela no parlamenta vārtiem līdz pat Mijakedzaka kalnam grima vieglā dūmakā. Man garām gāja greznās pavasarīgās drānās ģērbušies mīlētāju pārīši.