Es jūsmoju par līksmo ielas ainavu, kuru nekas neapēnoja, un man pēkšņi sāka likties, ka tas viss, ko biju redzējis parlamentā, aiz tā apkvēpušajām akmens sienām, ir tikai pretīga un nožēlojama parodija par īsto dzīvi.
Man kļuva ļoti skumji. Gaišā pavasara diena tagad jau vairs nespēja mani iepriecināt.
— U-ū!
Es atskatījos. Pašā ietves malā piebremzēja slaida, eleganta ārzemju firmas mašīna.
Pie stūres — kādas šausmas! — atradās Kisako, kas rūpīgi sakārtotos matus bija apsējusi ar vieglas drānas lakatiņu un priecīgi man uzsmaidīja. Līdzās viņai sēdēja drūmais tips — šoferis un Tamuras miesassargs. Bet pats Daidzo Tamura un Goemons bija iekārtojušies uz aizmugures sēdekļa.
— Kāpiet mašīnā, Toda! Nu, kas notiek parlamentā? — Tamuras balss skanēja līksmi.
— Apmēram tas, uz ko jūs droši vien cerējāt…
Uzrunādams viņu, es nekad uzvārdam nepievienoju cieņu apliecinošo vārdiņu «sensej», bet gan sacīju vienkārši «Tamura san» vai aprobežojos vienīgi ar vietniekvārdu «jūs».
— Sakiet, kā jums izdevās radīt skaņas vakuumu tajā laikā, kad notika Budžeta komisijas sēde? Vai jūs varbūt pa radio uzturējāt sakarus ar parlamentu?
Pametis skatienu uz Goemona pusi, Tamura vēlīgi un uzsvērti skaļi iesmējās, kā jau tas pieklājās plaša mēroga darbonim:
— Tas viss ir Goemona senseja nopelns. Šādos gadījumos es vienmēr paļaujos uz viņu.
— Un ko jūs tālāk domājat uzsākt? — Es nikni paskatījos uz Goemonu. Viņš savam ākstīgajam apģērbam bija pievienojis, jaunu aksesuāru: divus aiz katliņa lentes aizbāztus baltus karodziņus ar saules attēlu vidū. Šis dumiķis izskatījās gluži kā svētkos izrotāts tramvajs.
— Tālāk?… Jā, tas vēl tikai sākums, — Tamura, sakrustojis rokas uz krūtīm, pašapmierināti pavīpsnāja. — Drīz notiks kaut kas tāds, ka ne vien Japāna, bet visa pasaule pārsteigumā iekliegsies. Un tad…
— Tad?
— Tad Japānas senais, taču līdz pat šaidienai nepiepildītais sapnis kļūs par īstenību. Japāna ņems iniciatīvu savās rokās, apvienos visas zemes vienā nedalāmā valstī, un visā pasaulē iestāsies ilgi gaidītais miers.
Es sāku nemierīgi grozīties un trīties uz sava sēdekļa.
— Ē-ē … ļaujiet man izkāpt…
— Kas jums lēcies, Toda? Jūs esat kļuvis sarkans kā vēzis.
— Man, saprotiet, tādas runas izraisa alerģiju. Dažiem tā ir no apelsīniem vai šokolādes, bet man no labēji noskaņotu cilvēku runām. Ko lai dara, šī kaite man jau no skolas gadiem. Es reiz saņēmu tādu belzienu no skolotāja, kurš mums skaidroja, kas ir Lielā Austrumāzijas uzplaukuma zona, ka man vēl tagad, tiklīdz dzirdu kaut ko tamlīdzīgu, sāk niezēt visa miesa. Alerģiskā ekzēma ir ļoti pretīga …
Tamura neapmierināts savieba seju.
— Ak tu, stulbeni! — nevarēdams apvaldīt dusmas, viņš iegrūda dūri mugurā miesassargam, kas snauduļoja uz priekšējā sēdekļa. — Vai tu domā, ka vari izpildīt savus pienākumus guļot?
— Atvainojiet, sensej … — puisis, pavērdams vaļā acis, noburkšķēja. — Es vienkārši nespēju noskatīties, kā šī meitene vada mašīnu.
— Ak jā, — Kisako tas nemaz neuztrauca, esmu aizmirsusi pielikt brīdinājuma zīmi.
Viņa izņēma no aparātu paneļa kastītes uzrakstu «Uzmanību, mācību mašīna!» un pielipināja to pie vējstikla.
Tamura nobālēja, taču centās saglabāt pašcieņu.
— Mīļo meitenīt, lūdzu izturēties pret mašīnu sau- dzīgāk. Daidzo Tamuram vēl neviens nav devis tiesības nomirt.
— Ahā, skaidrs… Taču jūs neuztraucieties, ja mums izdosies izkļūt ārā no pilsētas, viss ies kā pa sviestu. Pamēģināšu izspiest astoņdesmit, varbūt pat simts kilometru stundā… — Kisako sāka dungot kādu jautru dziesmiņu, pēc tam piebilda: — Nezin kāpēc, braucot ar četrdesmit kilometru ātrumu, man nav īstas drošības sajūtas. Tā vien raugies, ka nenotiek avārija. Jocīgi, vai ne?
— Tātad, — Tamura turpināja pamācošā tonī, joprojām izlikdamies, ka viņu nekas nespēj satraukt, — mēs dosim iespēju ikvienam pārliecināties par to, cik nestabila ir Japānas un ASV militārā savienība. Ja mūsu attiecībās ar sabiedroto radīsies plaisa, kaut vai aizsardzības jautājumos, arī tas nebūs slikti. Man šķiet, mēs pat centīsimies to sekmēt. Pamēģināsim tādējādi modināt japāņos «saprātīga egoisma» jūtas. Un mūsu zeme, kā jau tas pienākas neatkarīgai valstij, atgūs savu patstāvību.
— Tas jau viss, protams, būtu labi… — es noburkšķēju. — Bet, ja nu Amerika parāda mums pigu — nolemj boikotēt japāņu preces, lietot ekonomiskas sankcijas, un tā joprojām. Un tūlīt radīsies visādi «bet» ari citās zemēs un… Mēdz sacīt, ka vēsture atkārtojas. Vai mums jau nepietiek šādas atkārtošanās?
— Nē, šodien nav vairs tāda situācija, — Daidzo Tamura sarauca pieri.
— Bet CIP? Jūs varbūt domājat, ka amerikāņu izlūkdienests noris šo rūgto malku? Nē, tas tūlīt sāks pa klusam rīkoties. Kas zina, izcelsies vēl karš.
— Nu, un kas par to? Ļaunākajā gadījumā būs jā- paspēkojas ar Ameriku. Nerādiet tik izbijušos ģīmi! Šoreiz mēs nebūsim zaudētāji! Pats galvenais — tas viss notiks bez asins izliešanas, nevienā pusē nebūs cilvēku upuru, — Tamura pasmaidīja. — Mums taču tagad ir varens ierocis, un tas saucas — Goemons sensejs.
— Pieņemsim, ka tas tā ir… Taču kāda velna pēc jums vajadzēja ievārīt šo biezputru?
— Kāpēc? Jāatbrīvo Austrumu un Dienvidaustrumu Āzija no amerikāņu bruņotajiem spēkiem. Kamēr tie nebūs aizvākušies, Tālajos Austrumos vienmēr pastāvēs kara draudi. Amerikāņu karaspēks pretendē uz tādu pašu lomu, kāda reiz bijusi Kvantunas armijai vai japāņu ekspedīcijas korpusam Ziemeļ- ķīnā. Tātad — kamēr vēl nav par vēlu, nepieciešams sakurināt amerikāņiem pamatīgu pirti. Mēs, protams, saglabāsim pašaizsardzības spēkus, bet neuzbrukšanas pakts, ko noslēgsim ar visām valstīm, garantēs mūsu drošību.
Jā, ne jau velti viņu sauc «par labējo, kuram ir tendence pieslieties kreisajiem» … Šajā brīdī es jau gandrīz sāku apbrīnot Tamuru. Viņa nodoms izjaukt Japānas un ASV savienību šķita pilnīgi atbilstošs kreiso centieniem. Taču kas slēpjas aiz šī nodoma? Varu likt galvu ķīlā, ka Daidzo Tamura patiesībā perina nelabi dvakojošas panaziātisma idejas.
— Bet vai jūs spēsiet realizēt šo grandiozo plānu viens pats?
— Kāpēc gan viens pats? Man ir daudz līdzgaitnieku, mani atbalsta spēcīga organizācija. Bet sliktākajā gadījumā, — Tamura pievērsās Goemonam, — Goemon sensej, sliktākajā gadījumā es lūgšu jūs «to» izdarīt.
— A-ah, ko tad? — Goemons izvalbīja savas milzīgās acis. — «To»? Bet es jau izdarīju «to».
— Ko?! — Tamura kā dzelts salēcās uz sava sēdekļa. — Kā tad tā, kāpēc? Kāpēc jūs izdarījāt «to»?
TAMURAS INTRIGAS
1
Daidzo Tamura — šī mīklainā persona — bija tik apjucis un samulsis, ka izskatījās patiešām nožēlojams. Goemona vārdi «Bet es jau izdarīju «to»» viņam bija kā zibens spēriens.
Viņš vispirms pietvīka, pēc tam kļuva zaļš aiz dusmām. Viņa acis izspiedās uz āru, likās, tūlīt tās izlēks no dobumiem, mute pavērās, apakšējais žoklis atkārās. Es baidījos, ka viņu ķers trieka.
— Kā … kā … kāpēc gan… — viņš beidzot nošļupstēja. Bet pēc mirkļa viņa seja vairs nebija zaļa, tā atkal bija kļuvusi sarkana. Niknums Tamuru smacēja vai nost. — Mister Goemon, kurš gan jums lika tā steigties, ko? Vai tad mēs nebijām norunājuši, ka jūs rīkosieties pēc maniem norādījumiem?