— Ai-ai-ai! Nu paraugieties tik uz šito radījumu! Cilvēciņ, kāds tev izveidoties, rasties, pārvērsties briesmīgs mūlis! — Goemona nāsis iepletās kā vienmēr, kad viņš par kaut ko brīnījās. Acu āboli valbījās uz augšu un leju. — Kāpēc, kāpēc… Ko tu piesienies? Vai pats, kungs labiņais, kungs mīļais, tu vergs nožēlojamais, nestāstīji, nevēstīji, negvelzi: izdari «to», un es savedīšu tevi kopā ar viņa augstību draugu Japānas imperatoru?! Vai tev labpatikās pateikt šito, vai ne?
— Labpatikās, nelabpatikās, šis un tas, — sajēgu zaudējušais Tamura pēkšņi sāka buldurēt gluži tāpat kā Goemons, bet tūlīt atkal atjēdzās. — Es taču jums skaidri un gaiši pateicu, ka pūlēšos cik spēdams, lai jūs varētu skatīt vaigā mūsu valdnieku aprīļa beigās!
— Ai, tētiņ, kungs mīļais, cik līdz aprīļa beigām vēl dienu, nakšu, minūšu, sekunžu! Bet tu mani nekur nelaid, pa ielām un šķērsieliņām pastaigāties neļauj. Man apnicis būt tikai par tavas mājas artistu …
— Dzīvot mājas arestā, — es mehāniski izlaboju Goemona vārdus.
— Vienalga, mājas aresti, orķestri, vijoles, flautas, bungas, rungas …
— Goemon! Kas tās par rungām?
— Liec man mieru, ko piesienies katram vārdam! Te solīja, te nesolīja, norādīja, pierādīja, pigu parādīja, še jums tagad piga!
Goemons bija kļuvis dusmīgs, bet tas ar viņu atgadījās ārkārtīgi reti.
— Labāk klusējiet, Toda! — Tamura uzmeta man niknu skatienu, kas nesolīja neko labu.
— Tik un tā man apnikusi šī nīkulīgā dzīve! Izpildīšu, izdarīšu, nostrādāšu savu darbiņu, un tad mana augstdzimusī persona dosies satikties ar majestātes kungu… Zvīks, žvāks, tikai uz brīsniņu, viena kāja vēl te, bet otra jau tur, un tad prom, uz mājām, man te apnicis! …
— Goemon sensej!
Tamura pēkšņi novilka dzori un sakrustoja kājas zem sevis.
Kamēr es mēģināju izdomāt, ko viņš darīs tālāk,
Tamura pieķērās ar rokām pie kadijaka sēdekļa un nokrita uz vaiga Goemona priekšā.
Pavej tikai, sadomājis rādīt brīnumus! Es arī tā varētu izrīkoties uz tik mīksta sēdekļa!
— Goemon sensej! — Tamura sacīja aizlūzušā, teatrālā balsī, piebāzis savu lielo galvu Goemonam gandrīz pie paša deguna. — Es nemaz nebrīnos par jūsu dusmām. Es jūs saprotu un jūtu jums līdzi! Nav viegli dzīvot nebrīves žņaugos. Taču es jūs lūdzu, pacietieties vēl mazliet. Jūs redzat, kā es, Daidzo Tamura, zemojos jūsu priekšā, goddevīgi noliecis galvu. Zvēru, ka izpildīšu savu solījumu! Vēl taču jāpagaida tikai pavisam neilgs laiciņš! Nepametiet mani, dariet to, ko es jums lūgšu. Pazemīgi izlūdzos no jums, stipriniet manu paļāvību!
2
Kamēr Tamura, uzrāpies ar kājām uz sēdekļa, klanījās, mūsu kadijaks jau bija izbraucis ārpus pilsētas un atradās uz Aoumē šosejas. Kisako, cenzdamās parādīt, ka viņai ne no kā nav bail, grozīja stūri kā negudra un pārsniedza arī atļauto braukšanas ātrumu. Pametis skatienu apkārt, Tamura tai pavēlēja atgriezties Tokijā un braukt uz viņa kantori.
— Kisako san, es jūs lūdzu, atdodiet vietu pie stūres manam šoferim, — Tamura sacīja un, salicis rokas uz krūtīm, iegrima dziļās pārdomās.
Kisako nelabprāt, nobremzēja, izkāpa no mašīnas un nevis apmainījās vietām ar šoferi, bet gan apsēdās uz pakaļējā sēdekļa līdzās Goemonam.
Kadijaka pakaļējais sēdeklis bija pietiekami plats, uz tā varēja ērti novietoties četri cilvēki, turklāt Goemons aizņēma ļoti maz vietas. Taču mani darīja nemierīgu Kisako uzvedība. Agrāk bēga no Goemona kā no uguns, bet tagad, pēc sarunas ar Tamuru Jocu- jas ielas savrupmājā, viņa liptin lipa pie šā putnu- biedēkļa. Vai patiešām nauda viņu spējusi tā ietekmēt?
Bet Goemons, tikko beidzis sarunāties ar Tamuru, bija atgāzies pret sēdekļa atzveltni un aizmidzis saldā miegā. Viņa mute un acis, kā vienmēr, bija vaļā.
— Ieslēdz radio! — Tamura pavēlēja, joprojām tikpat domīgi vērdamies vienā punktā.
Radio patlaban pārraidīja pēdējās ziņas. Parasti dienas jaunumi mijās ar sensacionālām vēstīm no parlamenta sēžu zālēm. Diktori neskopojās ar vārdiem, sīki attēlodami skandālus, kas bija izcēlušies divās parlamenta komisijās. Pārraidi papildināja sēžu zālēs izdarītie magnetofona ieraksti.
— Kas notiek pie mums, tas man ir skaidrs. Bet es gribu zināt, ko domā aizjūras zemēs! — Tamura nikni bļāva, neatraudams skatienu no radiouztvērēja.
— Tālāk klausieties vēstis no ārzemēm … — radio turpināja.
Ziņās, kas bija saņemtas no aizokeāna zemēm, nebija nekā sensacionāla.
«.. Visā pasaulē pazīstama kinozvaigzne ierosinājusi šķiršanās prāvu pret savu vīru, visā pasaulē pazīstamu miljardieri, un vienlaikus iesniegusi tiesā sūdzību pret pasaulslavenas slimnīcas pasaulslaveno ārstu. Iemesls tam, kāpēc lieta bijusi jānodod tiesā, ir nepareiza diagnoze, kuru ārsts uzstādījis aktrises vīram pirms laulībām. Pēc šīs diagnozes, minētajam miljardierim bija jānomirst ne vēlāk kā pēc gada. Taču kopš salaulāšanās pagājuši jau vairāk nekā divi gadi, bet laulātais draugs joprojām ir sveiks un vesels …»
«… Amerikas Savienoto Valstu bruņotie spēki turpina kara darbību Dienvidaustrumu Āzijas rajonos.
To uzdevumos ietilpst uzturēt kārtību sadraudzības zemēs…»
— Tātad pagaidām vēl nav… — Tamura palūkojās uz pulksteni un sāka purināt guļošo Goemonu.
— Goemon sensej, atmostieties uz vienu mirklīti! Pa- mostieties, sensej!
— Atmostieties, celieties augšā, izberzējiet miegu no acīm! … Gan šis, gan tas, urkšķ un burkšķ, nemaz vairs nedod mieru … šitie nemierīgie pusaudži… Bet man nāk miegs …
— Sensej, kad jūs «to» izdarījāt?
— Pavisam nesen.
— Un vai «tas» iedarbojas vienā mirklī?
— Vienā mirklī, momentāni, tūlīt, uzreiz… Kā nu kurā gadījumā! — Goemons domīgi pielieca galvu. Viņa acu baltumi, kas bija tikpat spoži kā krāsns podiņi, izriezās uz āru, un acis skraidelēja uz visām pusēm.
— Padomāsim, apdomāsim, pazīlēsim, pakustināsim smadzenes … Varēja jau arī ar jūsu mašīnām to izdarīt, bez jebkādām pūlēm, bez jebkādām raizēm. Bet var arī bez mašīnām … Gan šā, gan tā, gan vienādi, gan otrādi… Tā jau ir, bet Zeme nav tik maza, tā ir liela, nepārredzama planēta … Un jūrās.. triljons viļņu, triljons triljonu ūdens pilienu.. Tāpēc pamazītiņām, palēnām, pa drusciņai… Divas dienas laikam paies.
— Divas dienas! — Tamuras acis iemirdzējās.
— Tādā gadījumā vēl ir laiks!
Viņš pastiepa roku līdz priekšējā sēdekļa atzveltnei, ieslēdza telefonu un uzgrieza numuru.
— Sekretāru… Jā, tas esmu es. Par parlamentu man viss jau zināms. Vakara avīžu pirmo izlaidumu saturu arī zinu. Mani interesē, kā izturas ārzemju korespondenti.. Uztraukušies? Telegrafē uz savām zemēm?… Kā tu domā, kāda būs reakcija aiz
robežām?… Hm… jā… jā… Labi, pagaidīsim līdz rītdienai. Ārzemju rīta laikrakstos noteikti parādīsies ziņojumi. Skaidrs… — Tamura apmierināts pasmīnēja. — Pagūsim, vēl nav par vēlu. Nekavējoties noorganizē preses konferenci. Kurā laikā? Rīt, pulksten divpadsmitos, nē, labāk gan ātrāk. Liec saprast, ka runa būs par jauno ieroci, kuru šodien pieminēja parlamentā. Sakāpini viņu ziņkāri. Paziņo laikrakstu redakcijām, lai nodrukā sīku informāciju par šodienas sēdēm. Pirms konferences tas būs pašā laikā … Jā, un vēl kas. Ja rīt no rīta paredzēti raidījumi ārzemēm, tad gādā par to, lai preses konference sāktos ap to pašu laiku… Bet patlaban sapulcini vienību komandierus un visas ieinteresētās personas. Jā, sasauksim steidzamu ārkārtējo apspriedi.