Kad Tamura nolika klausuli, viņš atkal jutās kā varen svarīga persona un, atgāzies sēdeklī, strupi pavēlēja šoferim:
— Uz kantori!
— Mēs jau esam atbraukuši, sensej!
Mazliet apjucis, Tamura nospieda durvju rokturi. Pagriezies pret mani, viņš sacīja:
— Bet jūs visi dodieties uz manu pilsētas savrupmāju. Apsardzību palieliniet trīskārt.
3
Bija iestājusies nakts.
Mēs atradāmies vienā no greznajām Tamuras savrupmājām. Goemons jau krāca. Kisako, kura bija sākusi nodarboties ar kosmētisko vingrošanu, aizmiga, izpildot kādu vingrinājumu. Vienīgi es nezināju, kur dēties.
Kas tagad notiks? Ko Tamura nolēmis ar Goemona palīdzību uzsākt? … Daidzo Tamura bija man atklā
jis daļiņu no sava jau apsūbējušā sapņa. Es tikai nezināju, kā viņš izmantos Goemonu, lai pilnīgi realizētu savas pretīgās, satrunējušās idejas …
Un kāds tam visam sakars ar skandālu, kas šodien izcēlās parlamentā? … Un ko nozīmē «tas», un kāpēc Tamura tā pārbijās, uzzinājis, ka Goemons jau «to» ir izdarījis?
Bet rīt… Rīt notiks preses konference. Un preses konferencē beidzot kļūs zināms, cik augstu spēli uzsācis Tamura…
Tamura atgriezās vēlu naktī un bija ārkārtīgi uztraukts. Es aizgāju līdz durvīm viņam pretī.
Man par lielu pārsteigumu, Tamuram pa pēdām sekoja ciemiņš. Tas bija mans bijušais šefs, elektrokompānijas «Universal» plānu nodaļas vadītājs.
— Cik rets viesis! — es sacīju.
— Hm… jā … — viņš skatījās uz mani kaut kā pavisam dīvaini un ik pa brīdim mirkšķināja un miedza acis. — Man ar tevi jārunā, tāpēc arī esmu te ieradies.
Mani pārņēma nelaba priekšnojauta. Ne jau velti viņš tā mirkšķināja acis. Diemžēl priekšnojauta mani nepievīla.
— Tamura sensejs lūdza mani parunāt ar tevi… — viņš sacīja, tiklīdz bijām iegājuši viesistabā. Pēc tam iestājās ilgāks klusuma brīdis. — E-ē … kā tad klājas Kisako sanai? Vai viņa jau guļ?
— Jā, pavingroja mazliet un tad aizmiga kā uz galvas nostājusies zelta zivtiņa.
— Nu tā … Tamura saka… — mans bijušais šefs ieklepojās. — Viņš saka, tagad esot pienācis visatbildīgākais bridis… Ļoti svarīgs moments — vai tu saproti? … Nu, un tāpēc … Vajadzētu palūgt, lai Kisako sana parūpētos par Goemonu …
— Tu redz, ko! Vai tad mēs diezgan nerūpējamies par viņu? Gan es, gan Kisako. Protams, neko sevišķu
jau mēs viņa labā nedarām, tās ir parastās mājas rūpes. Vispār jāteic, ka viņš gan ir briesmīgi untumains tips. Mēs gādājam par viņu, cik spējam, taču viņa kaprīzēm necenšamies izdabāt. Pret viņu būtu jāizturas vienkāršāk, pat rupjāk …
— Tad nē jau! Ne par tādu rūpēšanos es gribēju runāt… Tu saproti, vīrietim vienmēr nepieciešams sievietes maigums … Tāpēc arī Tamura sensejs saka, ka būtu labi, ja naktīs …
— Ko-o? — mani sagrāba tāds niknums, ka aizrāvās elpa… — Tā ir bezkaunība! Nelietība! Turklāt viņa…
— Pagaidi, es tevi lūdzu nekliedz! Sensejs saka, Goemons esot kļuvis pavisam skumjš un bēdīgs. Un vai gan par to jābrīnās — mājas arests taču ieildzis… Tev jāsaprot, ka viņš var beigu beigās sadusmoties un aiziet… Viņš nospļausies un… Bet Kisako sana acīmredzot viņam iepatikusies. Kā runā, tad sievietes maigums pat ziloni spējot savaldīt.
— Diezgan! Klusējiet! — es sāku trīcēt aiz dusmām.
— Nekliedz tik skaļi! … Nomierinies! Pacieties mazliet… tas taču viss mīļotās tēvzemes labā.
Nekad vēl savā mūžā nebiju tik saniknots. Aiz pazemojuma un bezspēcības man gribējās kviekt, nevis kliegt, bet tieši kviekt, gluži kā nelaimīgam sivēnam, kuru ķēris miesnieka nazis.
«ES PASLUDINU VISAI PASAULEI!» 1
Daidzo Tamuras organizētā preses konference sākās desmitos no rīta T. viesnīcas otrā stāva vestibilā. Daudzie Tamuras «slepenās vienības» biedri jau
vakarā bija apmetušies viesnīcas numuros, bet agri no rīta viņi ieņēma savus posteņus.
Nodrošināt apsardzību jaunajā, lieliskajā viesnīcā Tamuram nepavisam nebija grūti: administrācija laiku pa laikam dabūja no viņa krietnu naudas žūksni, bet pārvaldnieks regulāri saņēma atlīdzību.
Mēs, apbruņotu miesassargu pavadīti, izbraucām no savrupmājas lielā un smagā kadijakā, kuram bija ložu necaurlaidīgi stikli un dubults tērauda korpuss. Manu uzmanību saistīja kāda dīvaina parādība: ceļā mēs sastapām ārkārtīgi daudz policijas patruļmašīnu un motociklu.
Ja kāda no patruļmašīnām pazuda aiz pagrieziena, tad tās vietā tūlīt parādījās cita, un likās, ka mums rādītu ceļu. Arī mums aiz muguras visu laiku brauca policijas mašīnas un motocikli. Paskatījies vērīgāk, es pamanīju, ka mūsu kortežā ietilpa arī parastās mašīnas, kurās sēdēja civiltērpos pārģērbušies policisti.
— Vareni, vai ne? … — es mēģināju izlikties, ka neizprotu notiekošo. — Redzams, arī policija ir jūsu ietekmē, Tamura san. Tātad ar kārtības sargiem jūs esat pratis nodibināt vislabākās attiecības.
— Ei, tu! — man iegrūda sānos dunku viens no miesassargiem, kuru es nepazinu — spjēcīgs puisis ar nedabīgi mazu galvu. — Tu, puišel, izturies pārāk nekaunīgi pret mūsu dižo senseju.
— Lieciet viņu mierā, mēs viņu apžēlojam, — viduslaiku feodāļa tonī sacīja Tamura.
Likās, ka viņš sācis izteikties Goemona stilā.
Es policijai neko neesmu lūdzis. Bet, kad cilvēks ir kļuvis par tik ievērojamu personu kā es, policija uzņemas viņa apsardzību pati pēc savas iniciatīvas un izpilda to precīzi un neuzbāzīgi.
— Izsaucu SN—1 un SN—3… ziņo SK—6, — pēkšņi ierunājās radio līdzās šoferim. — Maršruta «A» draud briesmas… Lūdzam pie Todzukas mainīt maršrutu …
Mašīna, kas brauca, mums pa priekšu, pamirkšķināja vienu no pakaļējām signāluguntiņām un nogriezās no šosejas pa kreisi, šķērsielā. Mūsu kadijaks tūlīt tai sekoja.
— Vai tu re! Kāda piesardzība… — es ieteicos, palūkojies atpakaļ uz aizmugurē braucošo mašīnu, kas bija pilna ar miesassargiem.
— Ko lai dara? Es tagad esmu kļuvis par uzbrukuma objektu visdažādākajiem izlūkdienestiem, — plati atplētis muti, Tamura dārdoši iesmējās.
— Vai jūs to nopietni domājat? — Es jutos ne visai omulīgi un pārlaidu skatienu pavasara saules apspīdētajai ielai, pa kuru mēs braucām. — Kas gan var notikt ar jums Tokijā gaišā dienas laikā?
— Daudz kas! Turklāt izdarīt šādu manevru nekad nav par ļaunu. Tuvākajā nākotnē tas var noderēt, — Tamura no jauna tricināja gaisu ar saviem skaļajiem smiekliem, bet pēc tam klusām, it kā ar sevi sarunādamies, piebilda. — Un vispār, jo tev lielāka apsardze un jo tu labāk proti parādīt, ka tev dzenas pakaļ, jo kļūsti ievērojamāks publikas acīs …
Kas zina, vai viņš jokoja, vai runāja nopietni. Taču tad es atcerējos mūsu uzturēšanos ārpilsētas villā, biežās sadursmes naktīs starp nepazīstam^ personām un apsardzi, uzbrukumu mersedesam tdreiz, kad gribēja nolaupīt Goemonu, un man kļuva baisi.
Kaut nu tikai nekas neatgadītos ar Kisako, viņa taču ar Goemonu palika savrupmājā!
Ir gan šī Kisako! Nu, pavisam dīvaina būtne!
Iepriekšējā vakarā, kad Tamura ar mana bijušā šefa starpniecību man paziņoja, ka Kisako tiek lūgta «kļūt par Goemona draudzeni gultā un izklaidēt viņu ar pasakām», es zaudēju vai galvu aiz dusmām. Bet
Kisako, šorīt no manis to uzzinājusi, ne acu nepamirkšķināja.