— Tik vien? — viņa vaicāja. — Tas jau tīrais sīkums. Es labprāt izklaidēšu vectētiņu.
— Kisako! Kā tu vari… — Mani no jauna sagrāba briesmīgs niknums, es būtu spējis viņu nožņaugt. — Un tu … pēc visa tā vēl uzdrošinies uzskatīt sevi par godīgu sievieti?… Un to tu saki man, savam līgavainim … kurš …
— Ko tu uztraucies, mīļais? Pakavēt otram laiku — vai tad tas ir kas sevišķs… — viņa palūkojās uz mani ar pavisam nevainīgu skatienu. — Vispār jāteic, ka mūsu vecais ir ārkārtīgi lādzīgs. Starp citu, kad es vēl strādāju, man visu laiku tā vien gribējās aiziet no sagatavošanas skolas un iekārtoties darbā bērnudārzā par audzinātāju. Tātad vari paļauties uz mani, es viņu aprūpēšu, kā pienākas.
— Vai tu maz saproti, par ko ir runa? — es biju pilnīgi satriekts par Kisako nesatricināmo mieru. — Papūlies labāk iztēloties, kas ar šādu laika kavēšanu ir domāts …
— Mīļais, bet tas taču ir tik vienkārši! Es zinu milzum daudz pasaku, gan mūsu, japāņu, gan citas — piemēram, Andersena, brāļu Grimmu …
— Pasakas! — es ierēcos. — Zinu, kādas «pasakas» tiek lasāms gultā!
— NnSFkāpēc tu tā kliedz! Es neesmu nekāda muļ- ķīte, es visu pietiekami labi saprotu, — Kisako sāka skaisties. — Bērneļiem, kad viņus liek gulēt, vienmēr stāsta pasakas. Un mazuļi vienmēr ļoti vēlas, lai māmiņa vai auklīte atgultos tiem blakus. Gan tu redzēsi, no manām pasakām Goemons gulēs kā nosists.
Man vairs nebija, ko teikt. Es iekritu uz mutes gultā un centos pārvarēt izmisumu, kas mani pārņēma. Tātad es viņu nemaz nepazīstu?! Un viņa turklāt strādājusi par skolotāju! Ko gan viņa mācījusi pusaudžiem un kādai universitātei tos gatavojusi?
— Stop! Bremzē! — man blakus sēdošags miesassargs iebļāvās.
Kadijaks spēji apstājās, un es no visa spēka atsitos ar pieri pret priekšējā sēdekļa muguru.
Bremžu kaukšana un izbaiļu pilni izsaucieni mijās ar spēcīgu šņirkstoņu un dārdoņu. Berzēdams iegūto punu, es pacēlu galvu. Priekšējā mašīnā, kas bija pagriezusies, lai izbrauktu uz šosejas, bija ietriecies pārvietojamais betona maisītājs, saspiedis mašīnu plakanu un apvēlis to uz sāniegļ*:,No apgāzušās mašīnas apakšas uzšāvās liesmu mēdies.
— Sensej! — priekšā sēdošais miesassargs strauji pagriezās uz mūsu pusi. Viņa seja bija kļuvusi pelēka kā zeme.
— Hm… — Tamura sadrūmis iekoda lūpā. — Brauksim pa citu ceļu.
— SN—2, padodiet mašīnu atpakaļ! — mūsu šoferis kliedza mikrofonā.
Mašīna, kas atradās aizmugurē, sāka braukt atpakaļ.
— SN—3 un SN—4, brauciet uz priekšu!
Iedrāzdamies ar savu garo purnu te vienā, te otrā
šķērsieliņā, smagnējais kadijaks tikai ar pūlēm spēja izlocīties cauri ielu labirintam. Es paguvu tikai mirkli paraudzīties uz apgāzto mašīnu, ko bija apņēmušas liesmas un melni dūmi. Kauca ceļu satiksmes policijas motociklu sirēnas — policisti bija salidojuši šeit no visām pusēm kā maitu ērgļi, kas sajutuši sprāgoņu. Ieklausīdamies šajā nelaimi vēstošajā putnu ķērkšanā, es pēkšņi nodomāju: nezin vai tā ir tikai nejauša avārija, vai arī īsts atentāts, ko Tamura jau bija paredzējis?
Vienīcas T. otrā stāva zālē mēs parādījāmies ar piecpadsmit minūšu novēlošanos. Varbūt arī tas jau bija paredzēts Tamuras rūpīgi izstrādātajā scenārijā? Katrā ziņā,šī aizkavēšanās palīdzēja viņam vēl vairāk uzsvērt savas personas svarīgumu, bet avārija rosināja pastiprināt apsardzi. Tūlīt pēc sadursmes no mūsu kadijaka pa radio tika nodota dīvaina pavēle: kādam no sargiem viesnīcas tuvumā izšaut ar pistoli gaisā un pēc tam pazust.
Tagad es sapratu, kāpēc tas tika darīts. Šāvieni saistīja policijas uzmanību. Visa iela pie viesnīcas čumēja un mudžēja no policistiem gan formas tērpos, gan civilajos apģērbgftkViņi apturēja un pārmeklēja garāmgājējus. Diezim^vai šādos apstākļos Tamuras ienaidnieki uzdrošināsies te apkārt maisīties. Tamu- ram ar policiju acīmredzot ir cieši sakari. Bet triks ar šāvieniem deva policijai iespēju apsargāt viņu pavisam atklāti.
Zāle bija pārpildīta ar japāņu un ārzemju laikrakstu un telegrāfa aģentūru korespondentiem, radio un televīzijas darbiniekiem, fotokorespondentiem. Televīzijas operators deva mājienu iededzināt prožektorus. Arī mikrofoni bija uzstādīti un gaidīja, kad orators sāks runāt.
Daidzo Tamura, tērpies kimono un haori, īsā uzsvārcī ar dzimtas ģērboņiem uz piedurknēm, svinīgi pārkāpa pār vestibila slieksni. Viņš gāja lēnām, un resnais vēders šūpojās līdz ar katru viņa soli. Uzliesmoja zibspuldzes. Tika ieslēgta televīzijas kamera.
Apsēdies iepretim korespondentiem, Tamura nesteigdamies uzrunāja klātesošos:
— Kungi, esmu aicinājis jūs šodien šeit sapulcēties, lai paziņotu jums kādu jaunu, ļoti svarīgu vēsti.
Korespondenti, jau iedomājušies, par ko varētu būt runa, paliecās mazliet uz priekšu.
— Mans paziņojums attiecas uz jauno ieroci, par kuru jūs, kungi, droši- vien esat dzirdējuši. Par to vakar parlamentā runāja deputāts Ono kungs, kurš nosauca to par «jaunu ieroci ar pasaulvēsturisku nozīmi».
— Tamura san, vai jūsu rīcībā ir precīza informācija par šo ieroci? — viens no korespondentiem uzdeva jautājumu.
— Protams, ka ir. Es pats savām acīm redzēju, kā tika izgatavots šis jaunizgudrotais ierocis, un biju arī klāt, kad to pirmoreiz izmēģināja praksē..
Klātesošo vidū sākās rosība.
— Kāds ir šī jaunā ieroča tips? — japāņu valodā, ar nelielu sveštautieša akcentu, iejautājās kādas ārzemju informācijas aģentūras korespondents.
— Pie kāda tipa tas pieder, to divos vārdos grūti pateikt, — Tamura ļoti nopietnā balsī pavēstīja. — Taču deputāts Ono, cik man zināms, par to jau vakar ierunājās parlamentā. Par jaunā ieroča izpausmi liecina skaņas vakuuma fenomens, kuru pirms dažiem mēnešiem varēja novērot uz visas zemeslodes, tā saucamajā Klusuma joslā.
— Sakiet… runā, ka … skaņas vakuuma fenomens daļēji parādījies vakar parlamentā, — balsij aizķeroties, sacīja kāds jauns korespondents. — Vai tikko pieminētais ierocis ir aparāts, kas slāpē skaņu?
— Ne tikai, — Tamura pavīpsnāja un izrieza krūtis. — Skaņas vakuuma parādība ir tikai daļēja tā efekta izpausme, ko dod šis jaunais ierocis, es pat teiktu, tikai pavisam niecīga izpausme …
— Tamura san, nekairiniet mūsu ziņkāri, — iejaucās kāds gados vecāks korespondents, — pasakiet skaidri un gaiši — kāds tad īsti ir šis ierocis?
— Jums, kungi, mazliet jāpaciešas, — Tamura paskatījās pulkstenī. — Cik efektīvs ir šis jaunais ierocis, to jūs drīz vien pieredzēsiet.
— Ko? Kā jūs teicāt? — kāds bažīgi iejautājās.
— Vai jūs jau lietojāt šo ieroci?
— Jā, es to lietoju. Taču uztraukumam nav nekāda pamata, — Tamura demonstratīvi mierīgi sakrustoja rokas uz krūtīm. — Šis ierocis nevienam cilvēkam, nevienai dzīvai radībai nenodarīs nekādu ļaunumu. Gluži otrādi, tas palīdzēs atbrīvot mūsu pasauli no briesmīgajiem kara draudiem.
— Esmu dzirdējis, ka jaunais ierocis ir daudzkārt spēcīgāks par visiem līdz šim pazīstamajiem, — ierunājās kāds no ārzemju korespondentiem. — Vai tas pieder pie atomieročiem?
— Pilnīgi pareizi, — Tamura pamāja ar galvu.
— Tā jauda pārspēj visu pasaulē uzkrāto kodolieroču jaudu.
Ārzemju korespondenti satraukti sačukstējās. Klātesošo rindas nemierīgi sakustējās. Vairāki cilvēki steigšus atstāja zāli.
— Un jūs apgalvojat, ka šis superspēcīgais ierocis jau lietots praksē?