— Jā, — Tamura nevērīgi paskatījās uz pulksteņa rādītājiem. — Es domāju, ka tā efekts, tā sākotnējais efekts jau radis savu izpausmi dažos zemeslodes rajonos. Un, proti, vienā no Dienvidaustrumu Āzijas valstīm, kurā amerikāņu karaspēks turpina kaujas ar partizāņu vienībām — šīs zemes vietējiem iedzīvotājiem.
— Ko jūs te muldat?! — amerikāņu korespondents iesaucās angļu valodā. — Kas jūs tāds esat? Kas jums devis tiesības izdarīt tamlīdzīgus izmēģinājumus?
— Es esmu privātpersona, un mani sauc Daidzo Tamura, — viņš izslējās visā augumā. — Tātad patlaban Amerikas Savienoto Valstu armija acīmredzot jau izjutusi, cik efektīvs ir jaunais ierocis. Taču drīz vien tā iedarbības sfēra aptvers visu zemeslodi. Zināmā Dienvidaustrumu Āzijas valsts pagaidām ir tikai viens atsevišķs rajons. Gluži vienkārši — tur notiek kaujas, un tāpēc tā ir sagadījies, ka jaunā ieroča efektivitāte tur izpaužas agrāk nekā citās zemēs.
— Sakiet, vai šis ierocis ir jūsu rīcībā?
— Jā, manā. Tas glabājas absolūti nepieejamā vietā.
— Kā jūs pats novērtējat tādu stāvokli, kad ar ieroci, kurš ir daudzkārt spēcīgāks par kodolieročiem, var rīkoties viens pats cilvēks pēc saviem ieskatiem? Kāpēc jūs to nenododat valstij, starptautiskai organizācijai vai kādam citam oficiālam orgānam?
— Jā, patiešām — kāpēc? — Tamura uzsita ar dūri pa galdu. Vairāki mikrofoni noripoja uz grīdas. — Tā jau, kungi, ir šīs problēmas būtība! Es, Daidzo Tamura, līdz pat šim brīdim esmu pūlējies, cik vien spēdams, lai nosargātu šo ieroci un lai tas nenonāktu tamlīdzīgu «oficiālu orgānu» rokās. Tiklīdz ierocis kļūs par kādas oficiālas organizācijas īpašumu, tas tūlīt tiks izmantots šīs organizācijas egoistisko mērķu realizēšanai. Tad izgaisīs arī sapnis par mieru un laimi. Atcerieties atomenerģijas atklāšanas vēsturi. Vai šī enerģija, kurai būtu vajadzējis kalpot visas planētas labklājībai un uzplaukumam, tagad mūs pastāvīgi neapdraud? Tieši tāpēc es, gluži necilais Daidzo Tamura, esmu nolēmis stāties pretī savai valstij un visai pasaulei. Jā, es esmu privātpersona un kā privātpersona arī glabāšu šo jauno ieroci.
Tamuras runu ik pa brīdim pārtrauca jautājumi un starpsaucieni, tomēr viņš to norunāja līdz galam.
— Ko jūs te visu laiku skandējat — ierocis, ierocis! — kāds skaļi iesaucās. — Bet kur tad ir šis ierocis? Vai tāds brīnums, par kādu jūs te melšat, maz ir izgudrots?
— Jūs šaubāties? — Tamura atmeta galvu atpakaļ un dižmanīgi, ar izsmieklu pavērās uz kliedzēja pusi. — Neko darīt, pagaidām jums tomēr vajadzēs paciesties. Taču ilgi nebūs jāgaida. Pavisam drīz visi varēs pārliecināties par jaunā ieroča iedarbības spēku. Ārvalstu korespondentu kungi, es lūdzu jūs, nekavējoties informējiet par manu paziņojumu savu zemju preses orgānus. Es, Daidzo Tamura, kā privātpersona pasludinu visai pasaulei: šodien, šajā stundā un minūtē visas sprāgstvielas visā pasaulē, ieskaitot kodoltermiskos ieročus, ir kļuvušas nederīgas!
ARDIEVU, IEROČI!
1
Pēc šī paziņojuma Daidzo Tamura palika savā iepriekšējā pozā. Ārzemju korespondenti kādu mirkli klusēja, pēc tam visi reizē sāka skaļi smieties.
Šāda reakcija bija gluži dabiska.
Kopš tās dienas, kad visi bija pieredzējuši skaņas vakuma fenomenu, bija pagājis jau ilgāks laiks. Spilgtie iespaidi bija pagaisuši no atmiņas. Lai cik satricinoši bijuši notikumi, cilvēks tos pamazām aizmirst. Ne velti parunā teikts: «Ko acis neredz, to sirds aizmirst.»
Ārzemju korespondenti smējās kā kutināti. Un viņiem bija gluži dibināts iemesls to darīt. Lielākā daļa acīmredzot nodomāja, ka šis resnais, varen dižmanīgais, īsi apcirptais japāņu boss ir mazliet jucis vai ari vienkārši nolēmis izspēlēt ar viņiem muļķīgu joku.
— Un kā tad to var izdarīt? — tēlodams pilnīgu nesaprašu, skaļi ievaicājās Reitera aģentūras korespondents. — Varbūt jāņem no krāna ūdens un jālej virsū ūdeņraža bumbai?
Zālē atkal nodārdēja smiekli.
— Smejieties vien, kungi, ja jums tas dara prieku, — nesatricināmi mierīgā balsī atbildēja Daidzo Tamura. — Drīz, pavisam drīz jums smiekli nebūs prātā. Sacelsies tāds troksnis, ka jums gribēsies labāk aizbāzt ausis.
— Bet kā to var praktiski panākt? — nikni iejautājās laikraksta «Times» korespondents. — Vai jūs gatavojaties noburt uz mūsu Zemes visus pulvera krājumus?
— Jā, apmēram tā tas ir…
— Brīnišķīgi! Tādā gadījumā mēs visās baznīcās lūgsim dievu, lai viņš mūs atpestī no jūsu burvju vārdiem. Pat uz šautenēm un šāviņiem uzzīmēsim krustus.
Zāli pāršalca jauns smieklu vilnis.
— Smejieties vien, kungi, ja jums tas dara prieku, — Tamura atkārtoja, un arī pats iesmējās. Un tad viņš pēkšņi sāka runāt nopietnā balsī, izteikdams savas domas pareizā angļu valodā, tiesa, gan ar tipisku japāņu akcentu: — Kungi, jūs esat mācījušies skolā un jums ir zināms, ka matērijas elementu ķīmiskās īpašības nosaka tas, cik daudz elektronu riņķo ap atoma kodolu …
Korespondenti joprojām smējās un nemaz neklausījās, ko Tamura saka. Vienīgi žurnāla «United States News and World Report» speciālkorespondents izbrīnījies palūkojās uz oratoru.
— Nu, un kas tad ir? — ievaicājās šis korespondents, kas bija pazīstams ar savām zināšanām kara tehnikas jautājumos.
— Pulveris ir ķīmisks savienojums, — Tamura atbildēja angliski. — Ja mēs izmainām šāda savienojuma elementu ķīmiskās īpašības, precīzāk izsakoties, izmainām atoma elektronu struktūru, tad iegūstam pavisam jaunu ķīmisku savienojumu, kam nepiemīt vairs iepriekšējās īpašības.
— Bet kā? Kā to var izdarīt? — korespondents tincināja.
— Diemžēl neesmu ne fiziķis, ne ķīmiķis, un tāpēc arī pats īsti nezinu, kas jādara. Speciālisti apgalvo, ka ar noteiktas frekvences viļņu palīdzību.
Pateicis šos vārdus, Tamura piecēlās kājās. Lielākā daļa klātesošo joprojām turpināja smieties.
— Jūs varat ticēt vai neticēt, bet es jums iesaku pašiem ievākt ziņas par rezultātiem, — Tamura no jauna bija sācis runāt japāniski, un tulks atviegloti uzelpoja. — Sazinieties ar savām valstīm. Bet vislabāk būtu, ja jūs nodibinātu sakarus ar tiem rajoniem, kur patlaban noris kaujas. Tad jūs arī uzzināsiet, kas patlaban tur notiek.
Viņš pamāja miesassargiem un izgāja ārā no zāles.
Troksnis nenorima. Daži smējās, daži, rādīdami ar roku uz Tamuru, kliedza viņam nopakaļ: «Avantūrists! Blēdis!» Bet vairums neizpratnē raustīja plecus, nožēlodami veltīgi izšķiesto laiku.
Tamura neatskatīdamies bija nokāpis lejā uz pirmo stāvu un no zāles devās uz galveno izeju. Bet tur pēkšņi notika kaut kas pavisam negaidīts.
2
Vestibilā slaistījās apkārt vairāk nekā ducis Tamuras detektīvu un «slepenās vienības» biedru, kuri izlikās par viesnīcas viesiem, kas aiz garlaicības nezina, ko iesākt. Uz ielas pie galvenās ieejas divi policisti bija nostājušies uzsvērti laiskās pozās, taču ar acīm viņi aptaustīja katru, kas iegāja viesnīcā.
Tamura atgaiņājās no dažiem uzmācīgiem japāņu un ārzemju korespondentiem, izgāja ārā pa automātiskajām durvīm un sāka soļot lejup pa kāpnēm, dodamies uz savu kadijaku.
Policists, kurš bija uzmaucis naģeni dziļi uz pieres un stāvēja kāpņu labajā pusē, pēkšņi pagriezās, zi- beņātri, ar apbrīnojami veiklu profesionāļa tvērienu izrāva no maksts lielo, smago četrdesmit piektā kalibra smitu-vesonu, pavērsa tā stobru tieši pret Tamuras krūtīm un atbrīvoja drošinātāju.