Es sapīcis paskatījos uz Tamuru. Kļūst taisni nelabi, kad viņš sāk plātīties. Tiesa, pasaulē notiek lielas pārmaiņas, bet kāds viņam ar to sakars? Tas viss taču ir vienīgi Goemona roku darbs.
Atkal Goemons… Man kļuva neomulīgi. Pirms pusstundas bija atnācis viens no Tamuras miesassargiem un aizvedis viņu kopā ar Kisako uz kādu attālāku istabu. Turklāt puisis uzmeta man daudznozīmīgu, izsmejošu skatienu.
Protams, Kisako jau gandrīz visu laiku bija atradusies Goemona tuvumā, bet tagad šis skatiens, šis smīns…
— Be-et… — es sastomījos, — Kisako …
— Nomierinieties, Toda, neuztraucieties, — Tamura, joprojām neatvērdams acis, noteica. — īstam vīrietim nav jākrīt izmisumā bābiešu dēļ.
Es jutu, ka šajā brīdī nobālēju. Tātad tomēr.. Bet man bija šķitis, ka pēdējās dienās, kad bija sākusies šī jezga, jautājums par Kisako vairs nav aktuāls.
— Uz kurieni? … — Tamura nokliedza man pakaļ, bet es jau biju izdrāzies gaitenī. Asinis, kas līdz tam, likās, bija apstājušās manās dzīslās, tagad sakāpa galvā. Man acu priekšā sāka peldēt sarkani apļi.
Goemons ir ķēms, putnu biedēklis, taču diezgan patīkams putnu biedēklis. Viņš pat ir zināmā mērā valdzinošs. Man viņš, protams, sagādā ne mazums raižu, taču es nejūtu pret viņu īpašu nepatiku! Bet tas nu … tas nu tagad bija pavisam kas cits! Goemons un … Kisako! Vecais šķielējošais vilkatis … un mana iemīļotā, mana līgava, mana..
Es iekunkstējos. Pasaules likteņi tagad mani vairs nesatrauca un bija izgaisuši miglainās tālēs. Tamura bija kļuvis pavisam sīks un nereāls. Neapjēgdams, ko daru, es metos pa gaiteni uz to pusi, kur aizveda Goemonu un Kisako.
— Pagaidi, puis! Kurp tu tā steidzies? — man aizšķērsoja ceļu tas pats miesassargs, kura izskats vien jau man iedvesa visdziļāko riebumu. Viņš visu laiku pretīgi smīkņāja. — Tu te neārdies! Tālāk ceļš slēgts. Man dota pavēle nevienu tur neielaist.
Kad cilvēks ir kā apmāts, viņš spējīgs uz visu … Parastos apstākļos, sastapies ar tik ļaunu skatienu, es droši vien pārbītos un aizvāktos projām kā sapērts suns. Bet tagad, sakopojis visus savus spēkus, ar galvu ietriecos viņam vēderā. Dobji ievaidējies, viņš noslīga uz grīdas un zaudēja samaņu. Neko vairs nedomādams, es strauji atrāvu vaļā stiklotās durvis un..
Un pārsteigts apstājos uz sliekšņa.
Kisako un Goemons bija apģērbti! Vienīgi Goe- mona katliņš vāļājās uz grīdas. Goemons, pat neno- vilcis getas, bija izstiepies visā garumā uz segas. Kisako sēdēja viņam blakus un kasīja viņa pilnīgi kailo galvu, kas spīdēja un laistījās kā biljarda bumba.
— Ak, tas esi tu! — mazliet samulsusi, sacīja Kisako.
— Mūsu vecītim nezin kāpēc šausmīgi patīk, ja viņam pakasa galvu …
— Ai-ai-ai, Toda, neskaties, nelūri, aizver, aizmiedz acis! — Goemons sāka purpināt. — Man kauns, bet es kā bērniņš alkstu, es kā mazulis gribu, lai man pakasa pakausīti..
PASLĒPES
1
Kopš šīs nakts, kuru es vienmēr atcerēšos, bija pagājusi vēl viena nedēļa. Skandāls, kas bija aptvēris visu pasauli, nemaz nenorima, bet gan, gluži otrādi, radīja ārkārtēju starptautisku sasprindzinājumu.
Vislielākais apjukums valdīja Amerikas Savienotajās Valstīs. Kā gan citādi, jo šī valsts jau izsenis uzskatīja, ka tā ir vislabāk apbruņotā lielvalsts pasaulē. Un tur bija zināma patiesība, jo tās varenība galvenokārt dibinājās uz kara bāzēm, kas bija izkaisītas pa visu pasauli un apgādātas ar visdažādākajiem jauna veida ieročiem. Protams, ne mazāk svarīga loma bija arī Amerikas milzīgajam ekonomiskajam potenciālam, bet vai šis potenciāls varētu noturēties pienācīgajā līmenī, ja tas nebalstītos uz pirmšķirīgu armiju?
Kādu dienu mūsu vientulīgajā mājā parādījās augsts Aizsardzības pārvaldes ierēdnis, acīmredzot Tamuras ieliktenis.
— Joprojām turpinās visādas pārbaudes, — ciemiņš smīnēdams sacīja.
Arī Tamura pasmīnēja, vienā paņēmienā iztukšodams viskija glāzīti.
— Tātad nevar vien rimties? Nu ko, skaista nāve ne katram ir lemta.
— Aizsardzības pārvalde beigusi izlases veidā pārbaudīt visu veidu munīciju visās tai pakļautajās karaspēka daļās. Bet tagad pēc amerikāņu Tālo Austrumu armijas pavēlniecības rīkojuma uzsākta visas munīcijas pārbaude Japānas teritorijā dislocētajās amerikāņu karaspēka vienībās. Tātad divkāršs darbs …
— Lai pārbauda, cik vien patīk, rezultāts būs viens un tas pats.
— Nu, ziniet, kareivjus taču vajag kaut kā nodarbināt. Citādi viņi aiz gara laika sāks vēl domāt un pat varbūt sagribēs dumpoties. Viņi visi ir vienādi — tas attiecas gan uz mūsu, gan amerikāņu puišiem. Vārdu sakot, mums jāiegūst laiks. Starp citu, daudzi karavīri jau iesnieguši lūgumus atskaitīt viņus no pašaizsardzības spēku daļām.
— Par to nav jābrīnās, jo kareivju vidū ir daudz zemnieku, bet zemnieki vienmēr bijuši saprātīgi! — Tamura iesmējās.
— Sakiet, Tamura sensej, — ierēdnis mazliet saliecās uz priekšu, — vai jūs esat nolēmis vēl ilgi palikt ēnā?
— Pagaidām katrā ziņā vēl negatavojos darboties atklāti, — Tamura sakrustoja rokas uz sava resnā vēdera. — Tas viss ļoti rūpīgi jāapsver. Es baidos, ka mana parādīšanās var Japānai kaitēt. Patlaban tiek izplatītas baumas, ka es ceļoju inkognito pa Dienvidaustrumu Āzijas un Indijas rajoniem. Uz ārzemēm ir aizsūtīti vairāki mani dubultnieki. Jā, ārzemju izlūkdienestiem es gan esmu devis iespēju krietni vien nopūlēties.
— Un kā jūs izturēsieties pret mūsu valdību?
Tamura piecēlās un, salicis rokas aiz muguras,
sāka staigāt pa istabu.
— Vēl mazliet nogaidīšu, paskatīšos, ko tā darīs, — viņš domīgi sacīja, it kā pūlēdamies pats sevi par kaut ko pārliecināt. — Lai kā arī būtu, es nedrīkstu parādīties atklātībā pēkšņi. Ja tagad nodibināšu sakarus ar oficiālajiem varas orgāniem vai arī gluži vienkārši kāds pamanīs, ka es joprojām atrodos Japānā, tad Amerika visiem spēkiem centīsies iedzīt mūsu valdību strupceļā. Visiem taču zināms, ka amerikāņi ir lieli aizkulišu darījumu meistari.
— Jums taisnība, — ierēdnis pamāja. — Vakar Japānā ieradās ASV prezidenta slepens sūtnis, kurš patlaban ved sarunas ar mūsu valdības vadītājiem.
— To jau varēja sagaidīt, — Tamura pavīpsnāja. — Ja sprāgstvielu iesaldēšanu būtu izdarījusi nevis privātpersona, bet gan Japānas valdība, tad ASV jau sen būtu lietojušas pret Japānu visbargākos pretlīdzekļus. Droši vien būtu sācies mūsu preču boikots — Amerikas Savienotās Valstis taču ir daudzu pie mums ražoto izstrādājumu galvenās noņēmējas — un sekotu visvisādas ekonomiskas sankcijas.
Amerikas Savienotās Valstis ir jauna un ļoti kaprīza zeme. Tās, protams, var pagražoties — tām ir milzīga teritorija, bagātību un spēka arī diezgan. Tāpēc es saku: tiklīdz sapratīs, ka uz militāro spēku vairs nevar paļauties, tūlīt sāks lietot ekonomiskos sodus. Uz Japānu izdarīs tādu spiedienu, ka tā vairs ne attapties nepagūs, un, ja mūsu valdība nodibinās ar mani sakarus, tai gribot negribot nāksies «saukt mani pie kārtības». Bet kamēr es vēl esmu privātpersona, kas nekādā veidā nav saistīta ar Japānas valdību, nevienam par mani nav jāatbild.
Joprojām soļodams pa istabu un turēdams rokas aiz muguras, Tamura izrieza krūtis.
— Es saku vēlreiz: ārkārtējas nepieciešamības gadījumā atteikšos no Japānas pavalstniecības.