Pie laboratorijas ēkas bija novietojušās policijas mašīnas, tāpēc mēs piebraucām pie vārtiem, kas atradās aizmugurē.
Laboratorijā ieraudzījām šausmīgu ainu. Izskatījās, it kā te būtu plosījusies viesuļvētra: aparāti bija sadauzīti gabalu gabalos, seifi uzlauzti un apgāzti otrādi, grīda piebārstīta ar stikla lauskām un papīru strēmelēm. Šur tur varēja manīt asins plankumus.
Kāds jauns laborants, kuram baltais uzsvārcis bija saplēsts driskās, zem acs rēgojās milzīgs zilums un no deguna tecēja asinis, sniedza mums paskaidrojumus.
— Viņi te iebruka apmēram pulksten deviņos vakarā … Kādi divdesmit, trīsdesmit cilvēku. Visi zaļoksnēji, spēcīgi, gluži kā profesionāli cīkstoņi… Starp viņiem bija daudz ārzemnieku …
— Vai viņi jūs izprašņāja?
Tamura pārlaida skatienu telpai, kur viss vēl liecināja par notikušo kautiņu.
— Kā gan citādi, nu, protams, ka izprašņāja! Nostādīja visus darbiniekus vienā rindā un sāka apstrādāt ar dūrēm. Pieprasīja, lai mēs atklājam viņiem jaunā ieroča noslēpumu.
— Interesanti, kā viņi saoduši, ka man ir sakari ar jums? … — Tamura vaicāja.
— Par to nu gan nav jābrīnās! — es iejaucos starpā. — Vai tad jūs esat aizmirsuši Asivaru, bijušo direktoru?
— Turklāt, liekas, ka … — laborants šausmīgi svepstēja, jo viņam bija izsisti priekšējie zobi. — Liekas, ka nolaupīts laboratorijas vadītājs un visi vadošie speciālisti.
— Laboratorijas vadītājs? — Tamura izbrīnījies sarauca uzacis. — Bet es esmu dzirdējis, ka esot nolaupīts firmas prezidents.
— Jā, arī prezidents, tikai viņš atradies savā mājā, — viens no miesassargiem sacīja. — Turklāt apmēram tajā pašā laikā izdarīts iebrukums firmas «Universal» Tokijas loboratorijā.
— Hm… — Tamura uz brīdi iegrima domās un tad turpināja. — Es to paredzēju, taču nevarēju iedomāties, ka viņi sāks rīkoties tik ātri.
— Sakiet, kas notiks ar mūsu priekšnieku un prezidentu? — iejautājās laborants, kura seja bija kļuvusi dzeltenzaļa. — Mēs taču patiesībā nekā nezinām par jaunā ieroča būtību. Mēs viņiem tā ari pateicām, bet viņi… Ziniet, viņi varbūt gribēs jūs šantažēt, jo viņu rokās tagad ir ķīlnieki.
— Ko lai dara, iespējams, ka mums nāksies šo to upurēt. — Tamura dzedri sacīja. Es nodrebinājos.
— Kur koku cērt, tur skaidas lec. Starp citu, jāpanāk, lai upuru būtu iespējami mazāk… Paklausieties, — Tamura pievērsās vienam no saviem rokaspuišiem.
— Aizejiet uz mūsu mašīnu un dodiet pa telefonu rīkojumu steidzīgi sasaukt kopā visus senās kara mākslas speciālistus — paukošanas, džiu-džitsa, karatē, nindzja meistarus. Mums ar viņiem ir noslēgta īpaša vienošanās. Nekavējoties izziņojiet trauksmi.
«MILITĀRIE SPēkI PASAULE TIKS PĀRGRUPĒTI!»
1
Mazā kūrorta pilsētiņa, kas atradās skaistā vietā netālu no Asigasaki, šodien pamodās agrāk nekā parasti.
Pilsētiņas iedzīvotāji un tūristi vēl saldi sapņoja, kad biezajai priekšausmas miglai cauri izlauzās dobji bungu rībieni. Pamazām tie kļuva arvien stiprāki un beidzot izvērtās varenā dārdoņā. Šī dārdoņa ielauzās iekšā pa dzīvojamo namu un viesnīcu logiem un apslāpēja arī karsto avotu kluso čaboņu.
Pavisam netālu no pilsētiņas uz augsta pakalna stāvēja sena pils. Tagad tā pēkšņi bija atdzīvojusies — tās tornī dārdēja lielas trauksmes bungas, kas bija klusējušas visus pēckara gadus.
Nelielā A. pils, kurai bija slavena pagātne, kara laikā nebija sagrauta. Gan cietokšņa akmens mūri, gan ārējais un iekšējais grāvis, gan piecstāvu sargtornis bija pilnīgi saglabājušies. Karš bija pasaudzējis pili, bet tās īpašnieku ne. Titulētais īpašnieks izputējis, nav varējis samaksāt nekustamā īpašuma nodokli, un pils nonākusi zem āmura. Pils atradās ļoti neizdevīgā vietā, tāpēc nepiesaistīja vietējo uzņēmēju — tūristu viesnīcu īpašnieku uzmanību un desmit gadus piederēja provinces nodokļu pārvaldei, līdz beidzot to nopirka kāds pēckara gadu jaunmil- jonārs, kurš bija uzkrājis kapitālu, spekulēdams melnajā tirgū. Taču, kad pils jau bija daļēji pārbūvēta, miljonārs bankrotēja. Un tieši tad pils kļuva par Tamuras īpašumu.
Tamura atstāja neskartu nelielo vietējo elektrostaciju, liftus, vannas istabas un daļu dzīvojamo telpu, kuras bija pārveidotas par komfortabliem viesnīcas numuriem, taču, uzskatīdams, ka šis senās kultūras piemineklis nedrīkst aiziet bojā, daudz pūļu veltīja pils un tās nocietinājumu ārējā izskata atjaunošanai. Rezultātā A. pils pārvērtās par īstu brīnumu: iekšpusē — lieliski iekārtota mūsdienu viesnīca, bet no ārpuses — pēc visiem viduslaiku fortifikācijas noteikumiem būvēts cietoksnis.
Tiklīdz priekšausmas miglā nodārdēja trauksmes bungas, pirmie un otrie vārti plaši atvērās un pa tiem lieliem bariem saplūda iekšā no visām Japānas malām sabraukušie senās kara mākslas meistari, kuri bija paklausījuši Tamuras aicinājumam. Pagāja tldfc pusstunda, uzlēca saule, tās staros iemirdzējās fantastiskas apzeltītas zivis, kas bija izslējušas savas astes virs piecstāvu sargtorņa jumta, nožvadzēja smagās no dzelzs kaltās bultas, un vārti bija atkal cieši noslēgti.
Lielajā zālē torņa pirmajā stāvā bija sapulcējušies gandrīz visu senās kara mākslas veidu pārstāvji.
Likās patiešām brīnumaini, ka Japānā vēl līdz pat šai dienai bija saglabājies tik liels skaits senās kara mākslas veidu, lai gan daudziem no tiem vairs nebija nekādas praktiskas nozīmes.
Starp klātesošajiem bija gan senās kara mākslas dažādo veidu izcilākie speciālisti, gan no paaudzes paaudzē mantotās mākslas rūpīgi sargātāji, gan augsti kvalificēti un diplomēti meistari.
Zāli pāršalca klusināts «Š-š-š!», un durvīs parādījās Daidzo Tamura, tērpies parādes kimono, uz kura piedurknēm bija ar zīda diegiem izšūti ģērboņi, un platās tautiskās biksēs. Viņš apsēdās, pievilka sev klāt kājas un pievērsās klātesošajiem.
— Kungi! — Tamura iesāka savu runu, un viņa skaļā balss atbalsojās zāles velvēs. — Vispirms atļaujiet pateikties jums par to, ka jūs atsaucāties manam aicinājumam. Izdzirduši šo aicinājumu, jūs pamētāt savus siltos mājokļus un tumšā naktī devāties ceļā. Es, Daidzo Tamura, sirsnīgi pateicos jums un zemu paklanos jūsu priekšā.
Tamura zemu paklanījās. Klātesošie atbildēja viņam ar vieglu galvas mājienu. Vairums bija ģērbušies nacionālos tērpos, un nezinātājam varētu likties, ka te patlaban notiek kāda reliģiska ceremonija vai arī sasaukusi sēdi kāda biedrība, kurai ir pilnīgi svešas ikdienas rūpes un raizes.
— Kungi, kā jūs jau droši vien esat uzzinājuši no laikrakstiem un radioraidījumiem, es, Daidzo Tamura, nesen laidu darbā jaunu ierīci, kas padarīja nekaitīgas visas sprāgstvielas. Mērķis, ko es izvirzīju, bija ļoti cēls — nodibināt mieru uz Zemes.
— Mēs to zinām, un tas mūs ļoti iepriecina, — sacīja sirmgalvis, kurš bija ievērojams Dzigas paukošanas skolas pārstāvis.
— Rezultātā visas lielākās valstis, kuras līdz šim ar šaujamieroču palīdzību apspiedušas savus vājākos kaimiņus, kļuvušas par Tamuras ienaidniecēm. Japānā ielavījušies daudzi šo valstu aģenti. Vakar, piemēram, aģentu grupa izdarījusi iebrukumu kādā iestādē, kurai ir tiešs sakars ar jaunā ieroča izgatavošanu. Šī iestāde pilnīgi izdemolēta.