Man jums jāpaziņo, ka es šo lēmumu pieņēmu kā privātpersona un esmu gatavs, lai nenodarītu nekādu ļaunumu mūsu kvēli mīļotajai Japānai, jebkurā brīdī atteikties no tās pavalstniecības. Taču nedrīkst aizmirst, cik mazdūšīga ir mūsu valdība, it īpaši attiecībās ar Ameriku. Ja uz mūsu valdību tiks izdarīts spiediens, piedraudot ar ekonomiskām sankcijām, tad ļoti iespējams, ka valdība izdos mani Savienoto Valstu varas orgāniem. Turklāt var gadīties, ka ārzemju aģentiem neviens īpaši nesekos un tie pacentīsies uzbrukt man tieši.
— Ja šaujamieroči kļuvuši nederīgi, tad taču uzbrukuma draudi ievērojami mazinājušies, — sacīja kungs vidējos gados, kura dzimta jau piecpadsmitajā paaudzē bija pazīstama ar saviem Kogas skolas nindzja meistariem.
— Protams! Un tomēr, lai gan es, Daidzo Tamura, nebīstos nāves, man nav tiesību mirt priekšlaicīgi. Tāpēc es lūdzu jūs, kuriem nav sveši kara mākslas vislielākie noslēpumi, aizsargāt mani. Domāju, ka tādiem lietpratējiem, kādi esat jūs, nebūs grūti tikt galā ar kādu duci importētu dauzoņu.
— Pilnīgi pareizi, — piebilda korpulents kungs, diplomēts Jage skolas paukotājs. — Ja šaujamos ieročus vairs nelietos, es viens pats varu ar vienkārša koka zobena palīdzību pievarēt vismaz desmit tamlīdzīgu kaušļu.
— Vai tiks lietoti kaujas zobeni? — kāds Hoku- sinito skolas paukotājs iejautājās.
— Tas būs atkarīgs no tā, ko darīs pretinieks, — Tamura dārdošā balsī atbildēja. — Man šķiet, ka tagad, kad šaujamieroči kļuvuši nederīgi, būs jāpārskata kara zinātne. Es lūdzu viduslaiku Kosjurjū skolas taktikas un fortifikācijas pasniedzējus izstrādāt kaujas metodes vienībām, kas apbruņotas galvenokārt ar lokiem, pīķiem un sitamiem ieročiem.
— Redz, kas jums ir padomā… — dziļdomīgi ierunājās Kosjurjū kara zinātnes pētnieks — nožēlojama izskata večuks ar grumbainu seju. — Tātad mēs atgriežamies senatnē, laikmetā līdz 1556. gadam, kad slavenajā Nagasino kaujā Odas strēlnieki sakāva kņaza Singena dzelzs kavalēriju.
— Jums pilnīga taisnība. It īpaši lūdzu jūs izstrādāt cietokšņa aizstāvēšanas taktiku.
— Tātad jūs esat nolēmis nocietināt šo pili? Vai domājat, ka tā tiks aplenkta? — ievaicājās jauns puisis, kurš apgalvoja, ka protot visus Todas skolas nindzjucū paņēmienus.
— Jā, nav izslēgts, ka tas var notikt, — Tamura piekrītoši pamāja ar galvu. — Iepriekšējais pils īpašnieks nostiprinājis sienas ar ugunsizturīgiem dzelzsbetona paneļiem, bet es izremontēju un atjaunoju visus ārējos nocietinājumus. Protams, vecā pils neizturētu bombardēšanu no gaisa, toties tā ļoti piemērota tuvcīņai. No aplenkuma mums nav jābīstas. Pils teritorijā ir ūdens — brīnišķīgs karstais avots, te aug bambuss, no kura var izgatavot bultas, daudz augļu koku un ārstniecības augu. Noliktavās glabājas pārtikas produkti, kurus jau iepircis iepriekšējais īpašnieks. Ja aplenkums sāksies tūlīt un nepagūsim tam pamatīgāk sagatavoties, mēs tomēr spēsim te noturēties vairākus mēnešus. Var likties, ka pirmie un otrie vārti veidoti no koka, taču faktiski tie lieti no dzelzs un tikai apšūti ar plankām. Ja mēs noslēgsim vārtus, piepildīsim grāvjus ar ūdeni, iegremdēsim ūdenī peldošas lamatas, šausim pa šaujamlūkām ar bultām, bet no mūriem metīsim lejā akmeņus, tad pils viegli izturēs vienas vai divu tādu divīziju uzbrukumu, kuras nav apbruņotas ar šaujamiem ugunsieročiem.
2
Šķiet, klātesošie bija mazliet apmulsuši. Ja vienīgie kaujas ieroči būs bultas, zobeni un pīķi, tad šī senatnīgā pils, bez šaubām, būs drošs patvērums. Turklāt pils nemaz nebija tik veca — spriežot pēc sargtorņa, tā celta tajā laikā, kad jau lietoja arkebū- zas un degļa lielgabalus. Un tomēr Tamuras nodoms nocietināties pilī un sagaidīt te ienaidnieka uzbrukumu likās visai dīvains. Lielā zāle bija veidota senlaicīgā stilā, un nacionālajos tērpos apģērbušies viduslaiku kara mākslas meistari, kuri bija tajā sapulcējušies, ļoti atgādināja uzticamus vasaļus, kas gatavi aizstāvēt savu lēņu kungu. Taču, atverot senatnīgās zāles durvis, tūlīt varēja nokļūt modernā hallē, bet tālāk atradās guļamtelpas ar vannas un tualetes istabām, krānos urdza karstais un aukstais ūdens, bija ierīkots elektriskais apgaismojums, virs sargtorņa slējās televīzijas antēna, bet starp pirmo un otro cietokšņa mūri bija iekārtota plaša automašīnu stāvvieta un nosēšanās laukums helikopteriem …
— Kungi, tagad gluži tāpat kā viduslaikos pats svarīgākais faktors karā būs prasme rīkoties ar ieročiem. No jauna atdzims karavīru cildenās īpašības un varoņgars! Militārie spēki pasaulē tiks pārgrupēti! — Tamura sāka runāt aizvien skaļāk. — Kungi, mūsdienu dzīves veids, kas radīts un uzspiests mums ar pulvera un šaujamo ieroču palīdzību, ir eiropei- zēts dzīves veids. Āzijai, kura atradās viduslaiku iesīkstējušo tradīciju varā, tas, bez šaubām, atnesis jaunas vēsmas. Un tomēr eiropieši uzspieda mums šo dzīves veidu tikai tāpēc, ka viņi izmantoja šaujamo ieroču absolūto pārākumu. Vai gan tad, ja Kortesam un Pisarro nebūtu bijušas arkebūzas un lielgabali, uz zemeslodes nebūtu saglabājies^acteku un inku cildenais smaids? Vai gan lepnie Āfrikas dēli paši pa savu ceļu nebūtu nonākuši līdz civilizācijai, ja viņiem nebūtu bijis jāiziet pazemojošā verdzības skola? Vai gan Indija bez angļu karabīnēm nebūtu pārkāpusi XX gadsimta slieksni? Vai gan bez četrdesmit piektā kalibra koltu, šauteņu un lauka lielgabalu palīdzības būtu atņemta zeme gudrajiem un drosmīgajiem indiāņiem? Un vai tad, ja nebūtu lietoti Armstronga lielgabali, Āzijas atdzimšana nenotiktu citādā, aziā- Uem daudz piemērotākā veidā, balstoties uz pašas Āzijas ētiku un gadsimtos uzkrāto gudrību? Un, visbeidzot, vai gan patlaban pastāvētu šausmīga, visu dzīvo radību apdraudoša kara briesmas, ja nebūtu saražots tik gigantisks daudzums moderno šaujamo ieroču, kodolbumbu un raķešu? Es esmu izvilcis indīgu, nāvi nesošu skabargu no mūsdienu pasaules miesas, kurā tā bija dziļi iedūrusies un draudēja pazudināt visu cilvēci. Un tagad es gribu lūgt, kungi, lai jūs pareizi izprastu manus nodomus un palīdzētu man ar savām zināšanām un spēku. Es negatavojos uzsākt aneksionistiskus karus un nekad neprasīšu, lai jūs pirmie kādam uzbruktu. Taču, ja uzbruks mums, mēs aizstāvēsimies! Japāņi, kas daudzus gadsimtus nodzīvojuši cieši saspiesti uz nelielas saliņas, acīmredzot jau atteikušies no filozofijas, kas sludina slepkavošanu slepkavošanas dēļ, un šobrīd atzīst tikai filozofiju, kas pieļauj iespējamu slepkavību aizstāvēšanās nolūkā. Pie šīs atziņas mūs novedusi mūsu vēstures gaita. Tiesa, mūsdienu japāņu sabiedrībai nav bijis nepieciešams ņemt palīgā šādu filozofiju. Taču pagaidām nav zināms, kā tālāk attīstīsies notikumi. Tāpēc es, Daidzo Tamura, lūdzu jūs palīdzēt man ar savu gudrību un zināšanām.
Klātesošo sejas pauda aizkustinājumu. Tamura pacentās apvaldīt smaidu, lai neparādītu to, cik viņš patlaban jūtas apmierināts. Un pēkšņi… zāles sienās atbalsojās spēcīgi, dobji rībieni. No jauna bija atskanējuši trauksmes bungu dārdi.
— Oho! — ieklausīdamies bungu rībienos, iesaucās viens no kara mākslas meistariem. — Kas tas? Vai tā ir trauksme?
Tamuras un pārējo klātesošo sejas saspringa, taču neviens pat nepakustējās. Acīmredzot tas nozīmēja «saglabāt cienījamu izskatu». Bungas skanēja itin dīvaini — trauksmes signāls ir pavisam citāds. Ieklausī- jos uzmanīgi, un man likās, ka es dzirdu jautras tautas dziesmiņas ritmus.
— Ei, vai tur kāds ir? — Tamura nobažījies kliedza.
Pēc viņa sauciena atskrēja gados jauns miesassargs.
— Kas tur notiek? Kāpēc sit bungas?