— Tieši tā, sit… — puisis, šķiet, bija mazliet apjucis. — Redziet… Goemons sensejs bija gaužām nogarlaikojies un vēlējās kaut ko uzspēlēt uz lielajām bungām. Lai kā arī mēs centāmies viņu atrunāt, viņa žēlastība mūs neuzklausīja.
3
Sajā naktī es kopā ar firmas «Universal» tehniskās daļas vadītāju, kurš bija atbraucis mani apciemot, uzkāpu sargtorņa pašā augšā. Mēs izgājām uz atklātā laukumiņa.
Pie tumšajām nakts debesim mirgoja zvaigznes. Lejā ne bridi nenorima darbi. Mēs redzējām, kā prožektoru gaismā gar cietokšņa mūru ārējo loku šurp un turp braukā kravas automašīnas. Vairākas līdz malām piekrautas mašīnas aizbrauca uz pārtikas un ieroču noliktavu pusi. Acīmredzot Tamura patiešām bija nolēmis nocietināties savā pilī. Apkārt šaudījās Tamuras ļaudis — viņa slepenās vienības locekļi melnos kreklos. īsti fašisti! Laiku pa laikam iedžink- stējās uzvilktu loku stiegras. Hikagē skolas loka šaušanas meistari rīkoja nakts mācības «slepenās vienības locekļiem». Arī šautuvi apgaismoja prožektori.
Sargtorņa pēdējā stāvā bija ierīkojies pavisam sagrabējušais večuks, viduslaiku fortifikācijas un taktikas pētnieks. Viņš bija apkrāvies ar nodzeltējušiem, tārpu sagrauztiem foliantiem, lasīja tos, iegrima uz brīdi pārdomās, tad ar veclaicīgu tālskati palūkojās zvaigznēs un atkal no jauna iegremdējās grāmatās. Iespējams, ka viņš gribēja pēc zvaigznēm uzminēt pils likteņus.
Vēlreiz uzmetis skatienu naksnīgajām debesīm, es ieslēdzu tranzistoruztvērēju.
«… Āfrikā vairākas ciltis sacēlušās … Vjetnamā amerikāņu karaspēks cieš vienu sakāvi pēc otras … Saigona faktiski jau atrodas partizānu rokās. Tauta ar akmeņiem nomētājusi amerikāņu ģenerāli. Ģenerāļa veselības stāvoklis smags …
… Okinavā izdarīts uzbrukums amerikāņu kara bāzēm. Nahā visu laiku turpinās pret amerikāņiem vērstas demonstrācijas. Piekauti vairāki amerikāņu karavīri, aizdedzinātas armijas mašīnas. Amerikāņu karaspēka augstākie komandieri helikopteros atstāj Okinavu …
… Dienvidkorejas galvaspilsētā Seulā sākušies nemieri. Armijai kopā ar amerikāņu karaspēku pagaidām vēl izdodas savaldīt tautas masas. Tomēr korejieši, neraugoties uz Seulas valdības aizliegumu, netraucēti biedrojas ar saviem tautas brāļiem, kuri dzīvo aiz trīsdesmit astotās paralēles, un valdība ne ar kādiem ieročiem nespēj nodrošināt šī aizlieguma ievērošanu.
… Taivānā notiek sadursmes starp gomindānie- šiem un vietējiem iedzīvotājiem. Gomindāniešu valdības locekļi steigšus lido projām uz Savienotajām Valstīm…
… Visās amerikāņu bāzēs, kuras izkaisītas pa dažādiem zemeslodes rajoniem, novēroti dezertēšanas gadījumi…»
Es pilnīgi fiziski izjutu, ka tālu aiz apvāršņa notiek kaut kādas pārmaiņas.
Acīmredzot pasaules vēsturi patiešām nāksies rakstīt no jauna.
Zemes, kuras līdz šim tika apspiestas ar ieroču palīdzību, cita pēc citas atbrīvojās no savām važām. Briesmīgā kara mašīna, kurai nocirsti nagi un izlauzti zobi, bija kļuvusi par nekur nederīgu krāmu.
— Paklausieties, Toda … — tehniskās nodaļas vadītājs pēkšņi ierunājās. — Kā jūs domājat, vai šis Goemons…
— Cst! — es viņu pārtraucu. — Pārraida interesantu paziņojumu. Patlaban pie mūsu premjerministra oficiālā vizītē ieradies amerikāņu vēstnieks. Nakts vidū, — jūs saprotat? …
CILVĒKA BŪTĪBA UN «PĀRCILVĒKA» BŪTĪBA
1
Mazliet vēlāk tajā pašā naktī es, izkļuvis ārā no pils, devos paklaiņot pa pilsētu. Vārtus un visas pārējās izejas modri apsargāja Ta-
muras rokaspuiši, tomēr iekšējā cietokšņa — hon- maru pagalmā, kas atradās pils aizmugurē, es atradu pazemes eju, kura veda ārā no pils. Lai cik tas arī būtu dīvaini, taču tajā laikā, kad Tamura uzsāka pārbūves darbus, šī eja bija palikusi nepamanīta. Iepriekšējais īpašnieks tai priekšā bija aizlicis lielu plāksni ar burtiem «V» un «S» un droši vien neviens vairs nebija pievērsis īpašu uzmanību šķietamajai tualetei. Acīmredzot kādreiz te patiešām gatavojušies ierīkot tualetes istabas — ieniris šajā ejā, es tūlīt atdūros pret būvmateriālu grēdu. Tad manā priekšā pavērās garš neapgaismots gaitenis, un es gāju pa to arvien tālāk un tālāk, līdz pēkšņi man virs galvas iemirgojās zvaigznes. Tā es atklāju šo caurumu.
Es atrados aiz pils ārējā grāvja un raudzījos lejup uz pilsētas ugunīm. Kājas pašas sāka nest mani uz to pusi.
Lai gan bija jau vēls, ielas šajā kūrorta pilsētiņā, kas bija slavena ar saviem karstajiem avotiem, mudžēja no cilvēkiem. Pa galveno ielu pastaigājās atpūtnieki. Zilganā neona gaismā vizēja greznie muzi- kanšu tērpi un samiseni — stīgu instrumenti, kurus viņas spēlēja. No tumšajām šķērsieliņām atskanēja pavedinoši, valdzinoši sieviešu smiekli. Pa atvērtajiem restorānu kabinetu logiem laukā plūda kairinošas ēdienu smaržas, salda mūzika un līksmu balsu skaņas. Japāņi bezrūpīgi baudīja dzīvi, it kā pasaulē nemaz nebūtu šaušalīgu notikumu.
Es iegāju lētā bārā, nostājos pie letes pašā galā un pasūtīju viskiju ar sodu. Tamlīdzīgās vietās nebiju iegriezies jau sen, patiesībā kopš tā brīža, kad pēc apspriedes Jocujasamontē ielā man lika pastāvīgi uzraudzīt Goemonu un iekonservēja mani kopā ar manu aizbildināmo. Klausīdamies, kā iereibušie viesi pļāpā ar bāra saimnieci, es pieliku glāzi pie lūpām un jutu, ka man sāk reibt galva.
Jā, tas viss bija sācies tajā dienā, kad es sastrīdējos ar Kisako. Es biju aizbraucis uz Jokohamu izvē- dināties, nomierināt nervus, papriecāties par jauko ainavu, kas paveras no piekrastes pakalna. Vai man toreiz varēja ienākt prātā, ar ko beigsies šī nevainīgā pastaiga? … Tolaik biju sīks ierēdnītis, par kuru neviens nedod ne pliku grasi. Es biju liela ražošanas uzņēmuma marionete, kura diendienā laikā starp diviem kontrolpulksteņa klikšķiem izpilda vienas un tās pašas ietrenētās kustības. Un tomēr mana dzīve bija viegla un bezbēdīga, — manu prātu nodarbināja vienīgi divas domas: kad man paaugstinās algu un kad es varēšu apprecēties? Reizēm spēlēju kārtis, retumis aizstaigāju uz hipodromu. Taču gan vienā, gan otrā gadījumā vai nu paspēlēju, vai arī vinnēju pavisam nožēlojamas summiņas. Kādu laiku biju dedzīgs profesionālā beisbola cienītājs. Dažkārt dzērumā pirku lētas sievietes. Krodziņos kopā ar saviem darba biedriem lamāju priekšniecību. Tiklīdz paklīda baumas, ka kaut kur šaurā paziņu lokā rāda striptīzu vai frivolu filmu, — parasti gan šīs filmas bija pavisam nolietotas un vecas un kailu skaistuļu vietā uz ekrāna rādījās neskaidri kroplīgi silueti, — es pa galvu, pa kaklu drāzos uz turieni. Reizēm, kad biju uzskrējis uz sēkļa, izņēmu iepriekš algu, mēneša beigās, sakodis zobus, tāpat kā visi man līdzīgie, atdevu krogā parādus un izdarīju kārtējo iemaksu par mantām, kas bija pirktas uz nomaksu. Kad man pagadījās dažas brīvas dienas, vispirms nolādējis visu pasauli, nezin kāpēc devos tālā tūristu pārgājienā ar smagu mugursomu plecos. Dzīvoju tikai šodienai, īpaši neko nedomādams, vai tāda dzīve ir laba vai slikta. Dzīvoju, nemaz necenzdamies ieskatīties rītdienā, dzīvoju, ne ar ko neatšķirdamies no citiem, ik dienas skraidelēdams apkārt, līdz galva sāka griezties riņķī, un, kaudamies ar savām rūpēm, dzīvoju parasta neievērojama cilvēka dzīvi.
Man pat sapņos nebija rādījies, ka es, vienkāršs puisis, kam līdz šim vēl nekad nebija uzticēti svarīgi pienākumi, pēkšņi iekulšos tādā ķezā.
Taču tagad manī kaut kas bija izmainījies.
Es biju ierauts dīvainu notikumu virpulī un pēdējā laikā daudz ko uzzinājis. Biju nokļuvis tādā stāvoklī, kad jādomā par politiku, par pasaules likteņiem. Bet es tam nemaz nebiju sagatavots. Un pats galvenais, — tiesa, es to sapratu nevis tūlīt, bet tikai pavisam nesen, — visu skandālu un nekārtību izraisītājs ačgārnais un ērmīgais Goemons klausīja vienīgi mani un Kisako. Viltīgais Tamura pamanīja to jau pirmajā dienā un lika mums visu laiku uzturēties Goemona tuvumā. Lai arī cik zemu Tamura klanījās Goemona priekšā, izlūgdamies kārtējo brīnumu, Goemons vispirms vienmēr apjautājās man: «Nu, ko tu saki, Toda, draudziņ, brālīt, saimniek, vai iepriecināsim šodien resnīti?»