Tātad bez manas ziņas un piekrišanas neviena no briesmīgajām parādībām nebūtu izraisīta.
Iznāk, ka man ir tiešs sakars ar cilvēces vēsturē vēl nepieredzētiem notikumiem, kas satricinājuši visu pasauli.
Kā lai rīkojos tālāk?
Es sapratu, ka man nav nekā kopīga ar šiem dzīvespriecīgajiem, dīkajiem ļaudīm. Jutos bezgala vientuļš un sirds man sažņaudzās aiz skumjām un bailēm.
Nē, domāt par pasaules likteņiem un starptautisko stāvokli — tas tādam nenozīmīgam cilvēciņam kā man ir pārāk grūts uzdevums.
Sakiet, ja kādam no jums, tikpat vienkāršam un parastam puisim, kādu uz zemeslodes ir miljoniem un kāds esmu arī es, uzdotu izlemt pasaules turpmākos likteņus, — ko tad jūs iesāktu? Tādā gadījumā, ja viens vienīgs jūsu vārds varētu izšķirt, vai…
Kāds uzsita man uz pleca. Es apgriezos apkārt. Manā priekšā stāvēja firmas «Universal» tehniskās nodaļas vadītājs.
2
— Vai tad tev maz piedien dzert tādā vietā? — vadītājs smagi noslīga uz grozāmā sēdekļa līdzās man. Liekas, viņš bija krietni iedzēris.
— Nezinu, piedien vai nepiedien, bet es šajā brīdī nespēju nedzert, — es sacīju un ielēju sev mutē vēl vienu porciju viskija ar sodu.
— Es tevi saprotu, lieliski saprotu … — Viņš pasūtīja sev viskiju. Pēc tam mirkli klusēja, saņēmis galvu rokās. — Es arī. Neatzinos tev toreiz tur augšā uz torņa. Es aizeju no firmas. Šodien iesniedzu atlūgumu.
— Jūs aizejat? Un kāpēc?
— Ierīce nozagta …
— Ko … Kāda ierīce? — Es nodrebinājos. — Goemona ierīce?!
— Tu nekliedz tik stipri! Protams, tas ir briesmīgi … Viņi taču vēlreiz iebruka laboratorijā. Vienu ierīci nozaga, otru iznīcināja. Taču ne jau tāpēc vien es iesniedzu atlūgumu, — viņš pavīpsnāja, pauzdams skaidri jaušamu nicinājumu pret sevi, un vienā rāvienā iztukšoja glāzīti. — Saproti, ierīce, kuru mēs izgatavojām pēc Goemona norādījumiem, nekur nederēja. Nu… varbūt vienīgi vecāko klašu skolēniem … kā mācību uzskates līdzeklis …
— Kā tas iespējams?
— Redzi… Goemons spīdoši pamatoja visus teorētiskos principus. Tik lieliska ideja, ka mums visiem mutes palika vaļā. Bet, kad sākām konstruēt… — Viņš bezcerīgi atmeta ar roku. — It ne-kas nesanāca! Izgatavojām kaut ko līdzīgu vibratoram. Taču šādam vibratoram nav absolūti nekādas jēgas. Tas itin neko neietekmē. Ar tām trakajām parādībām, kuras mēs pieredzējām un kuru izpausmi manām arī tagad, šai ierīcei nav nekāda sakara.
— Ļoti interesanti, — es sacīju un nezin kāpēc atvieglots uzelpoju. — Bet kādā veidā tad Goemons …
— Tam ir tikai viens izskaidrojums, — šefs ātri iztukšoja vēl vienu glāzīti viskija. — Velns parāvis! Kā es par to iedomājos, man tūlīt gribas piedzerties līdz nemaņai! Es taču esmu inženieris — vai saproti?
— Un kāds ir šis izskaidrojums?
— Man tevi jābrīdina, ka es tik un tā tam neticu, vienkārši nespēju noticēt… — Viņš drūmi blenza uz tukšo glāzīti. — Taču neko citu nevar izdomāt. Tas ir kaut kas pārdabisks..
— Hm… tu saki, pārdabisks … — Es pašūpoju galvu. — Kaut kas līdzīgs telepātiskai iedarbībai… vai arī telekinēzei? …
— Jā, jā… Runā, ka tās nemaz neesot blēņas. Kādu laiku pat avīzēs rakstīja, ka amerikāņu atomzemūdenēs izdarīti telepātiska rakstura izmēģinājumi. Bez tam vēl «General Electric» pavisam nopietni cenšas izpētīt, vai ar telekinēzes palīdzību nevar novirzīt raķetes no iepriekš noteiktā kursa… Un tomēr es tam nespēju noticēt, tas viss ir tikai baumas… Taču…
— Saprotu, tagad es beidzot saprotu, — es pamāju ar galvu, jau sesto reizi pasūtīdams viskiju ar sodu. — Lūk, kāpēc ir iespējams iesaldēt napalmu, bakterioloģiskos ieročus un indīgās kaujas vielas. Sakiet, — vai jūs ticat baumām, ka it kā izmainījušās slāpekļa — šaujamā pulvera sastāvdaļas — ķīmiskās īpašības?
— Tīrie murgi! Pats saproti, slāpekļa taču dabā ir papilnam. Kā gan tas var būt, ka pulverī tā ķīmiskās īpašības mainās, bet gaisā, piemēram, nemainās? Un olbaltumvielās? Vai zini, cik daudz olbaltumvielu ir cilvēka organismā? … Nu, redzi nu! Bet mūsu ķermeņos taču pagaidām nekādas pārmaiņas nenotiek … — viņš pataustīja savus bicepsus.
— Jā-ā… Tāpēc arī viņam izdevies pat raķešu degvielu iesaldēt. Tā taču sastāv no šķidra skābekļa un petrolejas. Kāds tam sakars ar zinātni? Viņš ir vilkatis, «pārcilvēks», lūk, kas viņš ir!
— Par-reizi! — šefs trieca dūri uz letes. — Vilkatis! Burvis, kuram piemīt pārdabiskas spējas. Bet vai tu noskārt, no kurienes viņš ir ieradies?
— Varu apmēram ie-domāties… — tikko noturēdamies uz sēdekļa, es norādīju ar roku uz griestiem.
— No turienes … no tālienes … tālienes … turienes …
— Arī es domāju tāpat… — šefam mēle jau bija kļuvusi pavisam stīva. — Kosmosa būtne.. droši vien nav pat no mūsu Saules sistēmas… Un kāpēc viņš ieradies uz Zemes?… Kāpēc tik dīvaini ģērbies? Kādā nolūkā to visu pastrādājis?
— Ne-ezinu… — Es redzēju, ka mans pirksts graciozi svārstījās tieši gar šefa degunu. — Ne-ezinu… Skaidrs ir vienīgi tas, ka viņš kāro iegūt Japānas imperatora autogrāfu.
— Taču būtne ar šādām spējām… — šefu pēkšņi sāka kratīt drebuļi. — Tā var vēl izdarīt diezin ko. Ja iegribēsies, sadauzīs mūsu veco Zemi drusku druskās … Eh, ko tur daudz runāt! Tik un tā iekšdedzes dzinēji drīz izies no ierindas… Tu saproti, dzirkstele… kas tad ir dzirkstele? Tas ir sprādziens! … Ai, Toda, kas gan tagad notiks ar mums?!
— Kā lai es to zinu! — es galīgi izmisis iesaucos. — Pavaicājiet to Tamuras kungam.
— Paklau, — viņš pēkšņi pieklusināja balsi, — bet vai šis D.D.T., šis profesors Tamura, zina, kas īstenībā ir Goemons? Varbūt zina un tomēr liek viņam to visu darīt?
Es pašūpoju galvu.
— Diezin vai. Viņam taču galva piebāzta pilna ar visādiem mēsliem, visādām satrunējušām idejām. Vai tad viņam laiks padomāt par to, ka šis radījums varētu būt ieradies no kosmosa! Tad jau viņš drīzāk noticēs pasaciņai, ka viņa vecvectētiņa gars pēkšņi materializējies..
— Taču kāpēc gan Tamuram tas viss ir vajadzīgs … — mans šefs nomurmināja. — Tu zini, ķīmiskās rūpniecības bosi jau griež uz viņu zobus. Iesaldēdams napalmu, viņš laikam gan ir pāršāvis pāri par strīpu. S. ķīmiskajā kompānijā, kura ražoja na- palma bumbas Vjetnamai, izcēlusies īsta panika.
— Lai velns viņus visus parauj! Man nav ne jausmas. — Es piespiedu vaigu pie letes. — Tamura gatavojas uzsākt cīņu ar visu pasauli. Viņš nocietinājies vecā pilī …
— Vai par to jābrīnās.. tāpēc jau pie viņa sapulcējušies slepkavas no visas pasaules!
— Tas tiesa … Taču arī tādu, kas viņam simpatizē, netrūkst… visās pasaules malās … Sevišķi kolonijās un bijušajās kolonijās, kuras līdz šim tika apspiestas ar šaujamo ieroču palīdzību.