Mans šefs neatbildēja — viņš jau bija sācis krākt.
Es pārlaidu bāram aizmiglotu skatienu. Izņemot mūs abus, te nebija vairs neviena viesa. Droši vien tūlīt bāru slēgs. Kaktā brēca līdz galam uzgriezts radiouztvērējs. Saimniece pāri visai zālei sakliedzās ar bārmeni.
Pēkšņi mūzika apklusa un atskanēja diktora balss:
«… Pārraidām pēdējās ziņas. Šodien vēlu vakarā ASV vēstnieks apmeklējis premjerministra rezidenci un iesniedzis premjeram ASV prezidenta personīgu vēstījumu. Vēstījuma saturs pagaidām vēl nav publicēts, taču, spriežot pēc ziņām, kas saņemtas no ārzemēm, prezidents pieprasa, lai Japānas valdība nekavējoties «atsaldē» sprāgstvielas un izdod amerikāņu varas orgāniem noziedznieku, kas vainojams šīs parādības izraisīšanā. Noteikts šo prasību izpildes termiņš. Domājams, ka šonakt tiks sasaukta ārkārtēja valdības sēde, kurā apspriedīs šo vēstījumu. Patlaban ASV vēstnieks Japānā tiekas ar mūsu zemes teritorijā izvietoto amerikāņu bruņoto spēku pavēlnieku. Sarunās piedalās arī ASV štāba priekšnieku apvienotās komitejas priekšsēdētājs. Viņš ieminējies par to, ka amerikāņu armija un Japānas pašaizsardzības spēki, iespējams, vienosies par kopīgiem pasākumiem notikumu vaininieka arestēšanai …»
— Vai tu saproti, ko tas nozīmē? — saimniece sacīja bārmenim. — Atkal sākam ķildoties ar Ameriku.
— Nu ja, kad izgājuši no ierindas lielgabali un karabīnes, tad visu vainu uzveļ Japānai, — bārmenis atbildēja. — Taču pat tad, ja nāksies karot ar Ameriku, mums nekas briesmīgs nedraud. Ko gan var izdarīt bez lielgabaliem un karabīnēm?
3
Iestūmis aizmigušo šefu taksometrā, pateicu šoferim, uz kurieni jābrauc. Kad es pa apakšzemes eju atkal atgriezos pilī, pulkstenis jau bija pāri diviem naktī.
Šur tur vēl dega gaisma, un sargi staigāja pa pagalmiem ar gumijas nūjām rokās.
Acīmredzot pili jau bija zināms, cik bargas prasības izvirzījusi ASV valdība. Lielā zāle bija spilgti apgaismota. Šeit sapulcējušies kara mākslas meistari un citas Tamuram tuvu stāvošas personas par kaut ko satraukti spriedelēja.
— Nezin kā reaģēs organizācijas, kas cīnās par mieru? — Tamura prašņāja. — Man šķiet, tām vajadzētu mani bez ierunām atbalstīt.
— Pagaidām vēl neviena no šīm organizācijām nav klaji izteikusi savas domas. Acīmredzot apjukušas, — kāds atbildēja. — Bet varbūt svārstās. Tās taču pieskaita jūs, Tamura sensej, pie labākajiem politiķiem.
Tamura nicīgi nošņācās.
— Saņemta telegramma no Anglijas, no sera Bar- tolomeja Rotari, — kāda cita balss sacīja. — Sers Rotari dedzīgi atbalsta jūs. Viņš ir angļu pacifistu organizācijas vadītājs.
— M-jā, laikam uz pārējiem nav ko cerēt, — Tamura ieteicās. — Bet vai atbilde no ANO ģenerālsekretāra vēl nav saņemta?
Es nemanot izslīdēju ārā pa durvīm un devos uz guļamistabu.
Mūsu divguļamā gulta bija tukša. Es iegāju blakus istabā pie Goemona. Viņš gulēja gultā, plati atvēris acis. Kisako sēdēja līdzās uz krēsla un žāvādamās lasīja kādu grāmatu.
Tas, ko es saklausīju, mani ļoti pārsteidza.
— Ko tu tur lasi?
— Aristoteli… — Kisako gari nožāvājās, un viņai acīs sariesās asaras. — Goemoniņš atstiepa no glabātavas veselu kaudzi sarežģītu grāmatu un lūdza palasīt tās viņam priekšā.
Tikai tagad pamanīju, ka istaba ar grāmatām bāz- tim piebāzta. Es arī vairs nevarēju apvaldīt žāvas, pametis acis uz nosaukumiem — filozofija, teoloģija, ētika un tā tālāk. Nesaprotu, kā cilvēkiem patīk rakņāties tamlīdzīgās grāmatās. Man šķiet, pietiek tikai ar vienu rindiņu, lai cilvēks gulētu kā nosists. Varbūt Goemons sirgst ar bezmiegu un izmanto tās miega zāļu vietā? …
Taču Goemona izskats mani taisni satrieca. Viņš bija piesarcis aiz satraukuma, viņa acis sajūsmā spīdēja. Viņš patiešām bija pavisam citas sugas cilvēks nekā mēs — viņu uzbudina prāta skaidrība, domas spēks. Liekas, es biju atminējis, kāda ir «pārcilvēka» būtība! Es jau gribēju pastāstīt Kisako, ko domāju par Goemonu, kad pēkšņi izdzirdu lidmašīnu rūkoņu, kas kļuva arvien skaļāka.
NO DEBESĪM BIRST AKMEŅI
1
Aviācijas uzlidojums A. pilsētai, precīzāk sakot, masu uzlidojums A. pilij, mazliet atšķīrās no tiem uzlidojumiem, kurus biju pieredzējis agrā bērnībā.
Tagad specifiskajam reaktīvo bumbvedēju kaucienam sekoja spēcīgs grāviens, pēc tam vēl viens, un pils sāka drebēt vienā drebēšanā. Iekrakšķējās jumts.
— Gaisa trauksme! Sargieties, neejiet ārā! — kāds kliedza ruporā.
Bet man, kā par spīti, tieši šajā brīdī sākās stipra no maniem slavenajiem senčiem mantotas slimības lēkme. Ja es būtu mediķis un prastu latīņu valodu, tad to nosauktu par «zinātkārius vulgaris». Es skrēju ko kājas nes uz cietokšņa iekšējo pagalmu — hon- maru un, atmetis galvu atpakaļ, sāku raudzīties debesīs.
Tumsā kaut kas pazibēja un, traukdamies man garām, aizskāra kreiso celi. Es ievaidējos.
— Kas tev noticis? — Kisako, kas bija izskrējusi pagalmā tūlīt pēc manis, pārbijusies iesaucās.
— Kur ir tas idiots, kas cēlis šo pili? Dodiet man viņu tūlīt šurp! — Es lēkāju uz vienas kājas, berzēdams sasisto ceļgalu. — Dakstiņi birst lejā no jumta.
Kisako iespiedzās un, liekas, gribēja kaut ko sacīt. Taču no rietumu nocietinājumu puses parādījās lidmašīna, kas pļaujošā lidojumā drāzās uz mūsu pusi, sekoja apdullinošs blīkšķis, un zeme iedunējās.
— Ko? Ko tu sacīji? — es kliedzu no visa spēka, joprojām turēdams ar roku savu kāju. — Nekliedz tik skaļi, citādi Goemons atkal noslāpēs skaņu!
— Tie nav dakstiņi! Skaties! — Kisako norādīja uz kādu priekšmetu, kas atradās man aiz muguras.
Es pagriezos atpakaļ. Tur gulēja nezin kad parādījusies akmens šķemba, kas līdz pusei bija iestrēguši zemē. Man kļuva nelabi. Ja nu tā būtu trāpījusi man pa galvu? …
— Ieslēdziet prožektorus! — kāds kliedza. — Pagrieziet tos pret debesīm!
Tagad es jau pavisam skaidri redzēju reaktīvo lidmašīnu. Uz spārniem pazīšanas zīmes bija aizkrāsotas, taču nebija grūti uzminēt, kādai valstij tā pieder. Japānas pašaizsardzības spēkiem vēl nebija tāda tipa lidmašīnu.
Fizelāža apakšā atvērās, un no turienes izvēlās kaut kas melns. Zeme nodunēja.
— Ei, jūs, neskraidiet apkārt kā apsviluši! Pirmām kārtām jāsaglabā miers! — ierunājās kāda balss man aiz muguras.
Es atskatījos. Tur, sakrustojis uz krūtīm rokas, stāvēja Tamura.
— Nu gan iet vaļā! — viņš šķībi pasmaidīja. — Taču tu, Toda, nebīsties, mūsu pils būvēta no dzelzsbetona. Un pazeme ari mums nocietinātā. Ar akmeņiem mūs nesatrieks.
— Kas tā par nebūšanu, drebēšanu, purināšanu, zemes tricināšanu, drūzmēšanos? — kāds ierunājās ķērkstošā balsi, un mums turpat līdzās parādījās Goemons. — Cilvēks nonācis, iegrimis, iebraucis filozofiskā gara pacilātībā, bet jūs te nodarbojaties velns zina ar ko! Tā jau drīz vien var kļūt par garīgu impotentu, kastrātu, idiotu, stulbeni!
Mēs nepaspējām ne vārda bilst, jo viņš tūlīt pat izskrēja pagalmā.
— Uzmanies, Goemon! — es nokliedzu viņam pakaļ.
— Pilina, pakšķina, plikš-plikš-plikš-plakš-plakš- plakš … Lietus, sniegs, krusa, pērkons … Laiks pašlaik nepastāvīgs. Meteorologi melo, melš niekus, mānās, piemuļķo, paši nekā nezina …
Tajā brīdī svelpdams krita akmens.
— Goemon, atpakaļ!
Taču bija jau par vēlu. Milzīgs granīta bluķis gāzās Goemonam uz galvas. Zeme smagi nodunēja.