Jurga Ivanauskaite
Ragana un lietus
— RAGANA, — iemurminājās vecene, noplivinādamās uz zila sēdekļa. — Ragana, — viņa atkārtoja skaļāk, ievietodama sev starp kājām grozu, kurā, ar netīru marli pārklāti, čiepstēja cālīši. — Ragana… — viņa visgudri ieķiķinājās, dzēlīgi nolūkodamās uz sarkanā ģērbušos sievieti.
Trolejbuss ļaunā priekā noraustījās un sāka kustēties.
Sieviete noņēma saulesbrilles. Spilgti krāsotās lūpas viņa savilka gluži kā skūpstam. Viņa uzpūta tumšajiem stikliem un paberzēja tos sarkanajā zīdā pie kreisās krūts. Veltīgs gājiens… Tavi pūliņi izaicinoši smaidīt un atvairīt vecenes iedegušos skatienu ir bezcerīgi… Šodien, tāpat kā vakar un vienmēr, visi ir slepeni sazvērējušies pret tevi!
— Ragana, — vecene atkal caur zobiem novilka, nejauki izliekdama lillīgo lūpu, virs kuras melnēja ūsu pūciņas.
Piepeši trolejbusā iestājās draudošs klusums. Visi, it kā saklausījuši slepenu, mēmu pavēli, sāka skatīties uz sievieti sarkanajās drēbēs. Viņa bija neliela auguma, sīka, ļoti īsi apgrieztiem melniem matiem — kā Tibetas mūķene. Tikai ielūkojoties ciešāk, varēja nobrīnīties par viņas melodisko sejas glītumu, kuru šobrīd sedza biezs plīvurs, austs no pelēka izmisuma un dzeltenām bēdām. Tikai, saņemot šo seju plaukstās un pieliecoties tuvāk, varētu ieraudzīt, ka viena viņas acs ir melna, otra — zila. Bet, pagriežot pret gaismu, varētu saskatīt sīksīciņas skumju rieviņas ar okeru krāsoto plakstu kaktiņos un ironiska rūgtuma iekaviņas, kas ietver kaislīgo muti. Taču viņai vēl nav ne trīsdesmit.
— Ragana, velns lai parauj, īsta ragana!… — Vecene nevarēja norimties, tagad jau vērsdamās pie apkārtējiem, vicinādamās ar rokām un knirkstinādama pirkstus, gluži kā kaisīdama daudzkrāsainās loterijas lapiņas, kurās ierakstīts viens vienīgs vārds: Ragana.
Sieviete slaikiem pirkstiem pārvilka pār melnmataino Tibetas mūķenes galvu. Labās acs plakstiņš nervozi noraustījās. Blīvs naidīgums,
sajaucies ar sviedru izgarojumiem, smacīgo un nogurdinošo siltumu, laušus lauzās viņā iekšā. Sieviete bieži samirkšķināja acis un atkal uzlika tumšās brilles.
— Viņa vēl mēģina noslēpties! — Vecene nosprauslojās un, daudznozīmīgi klanīdama galvu, paskatījās visapkārt. — Ragana…
Visi piekrītoši klusēja.
Trolejbuss apstājās. Sieviete izkāpa ārā. Spēji viņa pārplūda sviedriem. Kājas viegli trīcēja. Viņa juta, kā visu uztrītie skatieni, caururbuši netīros logu stiklus, saduras viņai mugurā, it kā uz tās būtu uzzīmēts šaujammērķis. Tagad tev, ragana, nolūzis kurpju papēdis vai arī tu, paklupusi uz ietves plātnes, neveikli nogāzīsies zemē, viena zeķe nomauksies kā melna čūskas āda, otrajā atņirgsies milzīgs caurums — lai gan šis pāris ir pēdējais, bet algu tu saņemsi pēc trim nedēļām —, un līdz asinīm nobrāzīsi plaukstas, brilles aizlidos zem trolejbusa riteņiem un sašķīdīs, somiņai notrūks siksniņa…
Un tad uz bruģa izbirs milzums mīklainu lietiņu, kuras tu, ragana, vienmēr solies atstāt mājās, jo lieliski vari iztēloties, ko nodomās citi, tās apskatīdami, kad cietīsi autokatastrofa. Beigtais ķermenis jau gulēs, pārklāts ar baltu drēbi, bet viņi izpurinās tavu somiņu un ar svešiem, ziņkārīgiem pirkstiem aptaustīs sakaltušos kastaņus, zilu stikla lodīti, spoguļa suķi, apsūkāto un atkal rozā papīrītī ietīto ledeni… Kā lai citi varētu zināt, ka satrunējušais koka gabaliņš zilganajā kabatlakatiņā ir relikvija no svēto kārtā ieceltā Jurģa Matulaiša zārka, ka brūnais pulverītis bez smaržas sērkociņu kastītē ir kvēpeklis, kuru viens tavs draugs saņēmis no paša dalailamas rokām, ka baltā, maigā strēmelīte tavā piezīmju grāmatiņā nebūt nav tualetes papīrs vai salvete, bet bambusa serde, kuru uzdāvinājis tas pats ceļotājs… Kā lai citi nebrīnītos par misiņa rakstāmspalvām, ar maizes drupačām samaisītajiem konfeti ripulīšiem un piezīmju grāmatiņā skumstošajām bezkrāsas ziedlapiņām, kā lai citi varētu saprast, kāpēc starp kārtīgi sarindotajiem tālruņa numuriem piepeši ar sarkanu tinti tu sāc kliegt: es vairs nevaru es vairs nevaru es vairs nevaru es vairs nevaru… Vai ari: nevaru ciest nevaru ciest nevaru ciest nevaru ciest nevaru ciest nē nē nē… Un
kāpēc, ragana, pēdējā lappusītē ar liegu zīmuļa vilcienu iečuksties: Es tevi mīlu. Kurš vairs varēs uzminēt lielā zivs skriemeļa, satrūkušās sudraba važiņas, sarkanā auskara, apgrauztā zīmuļgaliņa, apspūrušās melnās lentes, gaišzilā plastmasas kaķīša, balto tablešu ripiņu, Nīderlandes, Itālijas un Japānas monētu, dzelteno vitamīnu lodīšu, asām skropstiņām ietvertās lelles acs un vēl daudz daudz daudz kā miklu, ja tu…
Tomēr nekas nenotika. Trolejbuss aizbrauca. Tieši šajā pieturā sieviete arī bija gribējusi izkāpt. Viņa izvilka no kabatas papīra strēmelīti, pārlasīja adresi un tūdaļ ieraudzīja vajadzīgo māju. Iegājusi pa aplupušajām durvīm, kuras bija neskaitāmas reizes krāsotas un pārkrāsotas un tagad jau līdzīgas abstraktai gleznai, sieviete nokļuva garā dzeltenā gaitenī. Apņēmīgi viņa aizklikstināja pa to. Viņa apstājās pie baltas plāksnītes ar ziliem burtiem: Freida SIA. Viņai iešāvās prātā — varbūt Fronda, bet tūdaļ pat atcerējās psihoanalīzes tēva bārdaino seju. Tik tikko sadzirdami viņa pieklauvēja pie smilškrāsas durvīm.
— Lūdzu! — atskanēja balss, mīksta un visai nepatīkama, gluži kā ar pūkām aplipis plastilīna gabaliņš.
Sieviete tramīgi ielīda iekšā.
Istaba bija pamaza. Vienīgo logu sedza brūni plīša aizkari. Sienas bija izlīmētas rūsganām tapetēm ar knapi saskatāmām dzeltenīgu kļavas lapu kontūrām. Pie sienām greizi karājās četras neciešami sliktas eļļā gleznotas ainavas. Gar sienmali rindojās zema ādas kušete ar baltu spilvenu, bedraini izsēdēts klubkrēsls, pīts šūpuļkrēsls un parastais krēsls, no kura parocēm bija nolobījies lakojums. Istabas galā stāvēja ar papīriem apkrauts galds. Aiz tā, galvu atbalstījusi, blenza apjomīga tumšmate. Viņas sejas augšējā daļa bija gandrīz vīrietiska — augstu pieri, biezām bezveida uzacīm un dziļi tuvu vienu otrai ietupinātām vilka acīm. Apakšējā — sievišķa, maiga, mīkstām lūpām, ar bedrītēm sārtajos vaigos un zodā, ar divām pakaklēm kā Rūbensa audeklos, iegrimušām greznās mežģīnēs. Kopumā viņa bija līdzīga neveiksmīgam fotorobotam.
— Labdien, cienītā! Jūtieties kā mājās. Sēdieties, kur jums ērtāk! — Viņa kārtīgi sadalīja vārdus trijās teikumu kaudzītēs.
— Labdien!
Sieviete sarkanajā apģērbā paskatījās apkārt — visas četras gar sienmali izvirknētās mēbeles viņai izskatījās pretīgas kā četri netīrīgi vīrieši, kas ar piedauzīgiem mājieniem aicina sēsties viņiem ldēpl.
— Un kā tad jūs vārdā? — fotorobots apvaicājās tik piesardzīgi, gluži kā viņa būtu mēģinājusi izdibināt kādu noslēpumu.
— Viktorija, — nočukstēja sieviete, nezin kāpēc tipinādama pāri tepiķim uz pašiem pirkstu galiņiem. — Visi mani sauc par Viku.
— Tad sēdieties, Vika! Sēdieties, kur jums ērtāk!
Vika piemetās uz pītā šūpuļkrēsla pašas maliņas. Viņa jau nožēloja, ka ir atnākusi uz šejieni. Mācās virsū skumjas.
— Vika, apsēdieties ērtāk! Domāju, ka mēs runāsimies ilgi. Vai ne? Tad es jūs klausos.
Vika dziļi nopūtās un atspiedās pret atzveltni. Krēsls sāka šūpoties.
— Mani sauc par Normu, — psihoanalītiķe sacīja, profesionāli uztvēra Vikas skatienu, brītiņu nogaidīja, līdz krēsls pārstās šūpoties, un tad, laipni smaidīdama, viņa izmeta caururbjošu vārdu zondi: — Nu, tad kādas nelaimes jūs ir atdzinušas pie manis?