Viņa uzticēdamās pasmaidīja. Vīrietis lūkojās uz sievieti kā uz vienādojumu, no kura ir jau paguris, zaudēdams ticību, ka varēs to atrisināt. Pēkšņi Vika nojauta, ka tūdaļ sekos kaut kas briesmīgs. Viņai pārskrēja šermuļi.
— Skaties, mūsu vanna ir jau galīgi pilna! — Pauls iesaucās un, priecīgi ņurdēdams, ieplunkšķēja putainajā ūdenī. Izstiepies visā garumā, viņš atspieda pakausi vannas violetajā malā un pasmaidīja kā cilvēks, kurš indiāņu vienkocī apairējies apkārt zemeslodei. — Tā, atiet!
Vika aizvēra acis, sasvārstījās un uzmanīgi, kā tramīgs zvērs, iebāza vienu kāju ūdenī. Viņš papaijāja viņas spīdīgo gūžu.
— Tu solījies, ka acis turēsi vaļā un smaidīsi.
Sieviete pasmaidīja, atvēra acis un nometās vannā uz ceļiem, ar trīsošiem ceļgaliem krampjaini saspiezdama vīrieša gurnus. Ūdens izšļācās pāri malai.
— Nu, nesātīgā, ēd mani! — Viņš turpināja smaidīt, joprojām triumfēdams.
Vika ieķērās vannas malā. Pieri viņa atspieda pret viņa slapjo pieri. Viņas garie mati sāka viļņoties zaļajā ūdenī kā melnas jūraszāles.
— Ei, dārgā, tu sāc kosties! — Pauls iesmējās, iepliķēdams Vikai pa vaigu un, saņēmis aiz zoda, pacēla viņas galvu uz augšu. — Man rīt ir jāuzstājas tālrādē. Kas notiks, ja runāšu sakodītām lūpām un svepstēšu ar sakostu mēli?! Tā jau es piederu tev līdz galam, nesātīgā…
Vika ar plaukstām atbalstījās pret vannas dibenu. Skatīdamās uz saviem ieplestajiem, ņirbošā ūdens savādi deformētajiem pirkstiem, viņa nodomāja, ka laikam tādas izskatās nāras rokas.
— Smaidi!
Puspievērtām acīm vīrietis skatījās sievietes pievērtajās acīs. Vika vaidēdama pasmaidīja. Mati izlocījās ap viņas kaklu kā melnas dūņas. Ūdens sāka tecēt šņākdams, acīmredzot viens no viņiem ar kāju bija izgrūdis vannas aizbāzni. Vika nolaida galvu. Ar plati ieplestu muti viņa raustīdamās kampa gaisu, vairākas reizes neuzmanīgi ieņēma mutē ūdeni un gandrīz aizrijās. Pēc tam atkal uzmeklēja Paula lūpas, tomēr tās maigi noglāstīja vienīgi ar mēli.
Viss ūdens iztecēja. Pauls izcēla no vannas Viku, kas vēl bija sametusies kņūpus un vaidēja. Viņš aiznesa viņu un apguldīja gultā. Viņi atkal sāka skūpstīties.
— Vika, zini ko?! Tev var piešķirt skūpstīšanās zinātnes maģistra grādu. Taisni neiespējami rimties…
Pauls atvirzījās no viņas un apgūlās uz muguras. Sieviete piekļāvās vīrietim un sajutās maza, maiga un vāja — kā nupat nodīrāta truša ādiņa.
— Iededz gaismu! — pēkšņi viņš teica.
— Kāpēc?
— Es gribu ar tevi parunāties.
— Kā, vai tad tumsā nevar?
— Nē!
— Ir nu gan viens! Tad es iededzināšu sveci, labi?
— Labi!
Kaķes solīšiem viņa iztipināja no istabas un tūdaļ atgriezās ar degošu sveci rokās.
— Noliec uz grīdas!
Viņš joprojām bija izstiepies gultā un, atbalstījies uz elkoņa, vēroja sievieti kā tādu dīvaini kustošos kukaini.
— Tagad atnes tās puķes, kuras šodien es tev uzdāvināju!
— Ar visu vāzi?
— Protams!
Kad Vika atgriezās guļamistabā, apkampusi smagu vāzi ar milzīgu dzeltenu rožu pušķi, Pauls jau sēdēja uz grīdas, pa turku modei sakrustojis kājas. Vika novietoja vāzi un apsēdās viņam iepretim tādā pašā pozā. Vīrietis joprojām raudzījās uz sievieti dzeļošu pētnieka skatienu, un viņa, sapurinājusi galvu, tramīgi iesmējās.
— Nāc man tuvāk!
Vika piecēlās, uz pirkstgaliem apgāja apkārt svecei un novietojās blakus viņam. Pauls apskāva sievieti ar vienu roku, bet ar otru glāstīja viņas cisku, pēc tam — cirksni.
— Vai tev bija labi šonakt, Vika?
— Brīnišķīgi! — viņa nočukstēja, zinādama, ka melo, un nolika galvu viņam uz pleca.
— Es ļoti vēlējos, lai tev būtu labi. Bet tagad palūkojies man acis un pasmaidi! Man šis tas ir tev jāpasaka.
Vika atrāvās no viņa, pacēla galvu, atvēra acis un pasmaidīja, juzdamās kā savu slaveno āriju dziedošais Leonkavallo pajaco. Nelaime ir jau notikusi, viņai vēl nav zināms — kāda, bet Pauls tūlīt pateiks.
— Vai apsoli, ka tu pildīsi mūsu abu šīs nakts vienošanos?
— Jā! — Sieviete padevīgi un uzticēdamās lūkojās vīrietim acīs.
— Ai, kāda šeit jutīga vietiņa! — Viņš nopūtās, atvilka roku no viņas cirkšņa un strauji piecēlās. — Šodien ir mūsu pēdējā reize.
Sieviete nokāra galvu. Viņa nesajuta neko tādu, ko bija domājusi pēc šiem vārdiem sajust. Tikai šķita, ka spēji istabā nolaidies baismīgs klusums, kāds iestājas pirms saules aptumsuma vai milzīgās nelaimes, kas aizsegs debesis, Apokalipses Jēram noraujot Septīto Zieģeli.
— Kāpēc? — tik vien tikai viņa pajautāja.
— Dārgā, tā nav godīgi! Tu nolaidi galvu. Tu vairs neskaties man acīs un nesmaidi.
Vika nogūlās uz grīdas un sarāvās čokuriņā. Pieri viņa piespieda pie ceļgaliem. Viņš nopaijāja viņai plecu, novilka ar rādītājpirkstu pa mugurkaulu un tēvišķīgi uzplikšķināja pa sēžamvietas kukulīšiem. Sieviete atliecās.
— Kāpēc? — viņa atkārtoja, pavērsdama pret viņu izbiedēto seju.
— Tā vajag.
— Vai ir kaut kas noticis?
— Nē! Pagaidām — nekas.
— Tad — kāpēc?
Sieviete strauji apkampa vīrietim kājas un, izjuzdama riebumu par šo savu kustību, vēl izberbelēja arī teikumu, no kura saviebās, kā samanīdama mutē matu:
— Varbūt tu esi atradis citu sievieti?
— Nē! Blēņas. Palaid vaļā kājas! Es gribu apsēsties.
Vika tikai vēl ciešāk saspieda viņa gurnus. Viņa jutās galīgi pazemota, un tieši tas radīja savādu, trulu tīksmi.
— Dārgā, nu, nemuļķojies…
Sieviete plati atmeta atpakaļ rokas, it kā jau tiktu sieta pie zirgiem — saraustīšanai gabalos. Vīrietis apsēdās uz gultas. Viņš satvēra plaukstās galvu. No puspievērto plakstu apakšas Vika vēroja Paulu. Viņu sāka kratīt drebuļi.
— Tev ir auksti?
-Nē!
— Tev viscaur uzmetusies zosāda…
— Ja atļausi, atnesīšu konjaku un cigareti. — Grīļodamās viņa piecēlās.
— Redzi nu, cik prātīgi izdomāji!
Vika, brizdama cauri klusumam kā pa aukstām smiltīm, aizgāja uz otru istabu. No bufetes viņa paņēma konjaka pudeli un divas glāzītes.
— Es nedzeršu, — no guļamistabas atlidoja Paula balss.
Atnākusi atpakaļ, viņa atkal pajautāja:
— Kāpēc?
Paula dzeļošajā skatienā iespīdējās nevērīga ironija.
— Tu tā neskaties uz mani! — Viņa ielēja konjaku un izdzēra vienā paņēmienā, tomēr drebuļi nepārgāja.
Vīrietis nenovērsa no sievietes acis.
— Es nevaru izturēt, kad tu uz mani tā skaties! — Viņa kāri ievilka dūmu un atlaidās guļus uz grīdas.
— Uz šī tepiķa tu izskaties kā tāda odaliska…
Vika ievilka vēl pāris dūmu, sāka kāsēt un apdzēsa cigareti tukšajā glāzītē.
— Es nevēlos… — Viņa ievaidējās aizlūstošā balsī un, izmisīgi rakņādamās savā nelaimīgajā galvā, mēģināja atrast vismaz kādu daudzmaz ciešamu teicienu, tomēr izvilka vienīgi pašu lielāko banalitāti:
— Nu, nepamet mani…
Kaut ko dungodams, Pauls sāka staigāt pa istabu. Sieviete gulēja augšpēdu. Vīrietis apstājās pie viņas kājām un pārlaida skatienu ziņkārīgi un vērtējoši, gluži kā pirmo reizi ieraudzīdams.