Abas dāmas paziņoja, ka pēc pusdienām došoties tālāk, un pieprasīja sev atsevišķu istabu.
Lai nokļūtu šajā atsevišķajā istabā, viņām vajadzēja iet cauri kopīgajai zālei, kur pie krāsns bija nostājies šķietami vienaldzīgais Gastons. Helēna un jauneklis apmainījās ar ātriem, bet nozīmīgiem skatieniem, un Gastons ar lielu gandarījumu konstatēja, ka vīrs ar lielo cepuri, kas pirmīt nokāpa
no kučiera sēdekļa, ir klostera dārznieks — tas pats, kas viņam iedeva vārtiņu atslēgu. Pašreizējos apstākļos tas bija lielisks palīgs.
Tomēr Gastons ar vislielāko mieru un aukstasinību ļāva dārzniekam paiet garām un viņu neapstādināja. Bet kad dārznieks šķērsoja pagalmu un iegāja zirgu stallī, viņš tam sekoja, jo steidzās izjautāt. Gastons baidījās vienīgi par to, ka dārznieks būs atbraucis tikai līdz Udonai un tūlīt dosies atpakaļ uz klosteri.
Bet jau pēc pirmajiem vārdiem Gastons nomierinājās. Dārznieks pavadīs abas sievietes līdz Rambuijē, Helēnas ceļojuma pagaidu mērķim. Tad viņš vedīs atpakaļ uz Klišonu klosteri māsu Terēzi — tā sauca mūķeni, kuru priekšniece negribēja atstāt vienu tik garā un bīstamā ceļā.
Sarunas beigās, kas norisinājās staļļa durvīs, Gastons pacēla acis un ieraudzīja Ovenu, kas viņus novēroja. Šī sulaiņa ziņkārība viņam nepatika.
— Ko jūs tur darāt? — noprasīja jauneklis.
— Gaidu cienītā kunga pavēles, — atbildēja Ovens.
Nebija nekāds brīnums, ka sulainis, kuram nav ko darīt, skatās ārā pa logu. Tāpēc Gastons tikai sarauca uzacis.
— Vai pazīstat šo puisi? — Gastons jautāja dārzniekam.
— Ovena kungu, jūsu sulaini? — tas atbildēja, pārsteigts par šādu jautājumu. — Bez šaubām, es viņu pazīstu, jo esmu no viena apgabala.
— Jo ļaunāk! — nomurmināja Gastons.
— O, šis Ovena kungs ir brašs zēns, - apgalvoja dārznieks.
— Vienalga, ne vārda par to Helēnai, es jūs lūdzu.
Dārznieks apsolīja klusēt. Bez tam viņš, vairāk nekā jebkurš cits, bija ieinteresēts slēpt savas attiecības ar chevalier. Ja atklātos, ka viņš aizdevis tam atslēgu, viņu nekavējoties atlaistu no vietas, bet šāds dārznieka amats augustīņu klosterī ir lieliska vieta cilvēkam, kas to prot izmantot.
Tad Gastons atgriezās viesu zālē, kur jau gaidīja Ovens. To vajadzēja dabūt projām, tāpēc viņš pavēlēja seglot zirgus.
Pa to laiku dārznieks steidzināja pastniekus, kas pārjūdza zirgus. Kariete bija sagatavota braukšanai un gaidīja tikai ceļotājas. Pēc īsas un vienkāršas maltītes, jo bija gavēnis, abas sievietes atkal devās cauri zālei. Pie durvīm viņas sastapās ar Gastonu, kas ar kailu galvu gatavojās palīdzēt viņām iekāpt karietē. Tajos laikos šāda jaunekļa pieklājība pret jaunavām bija parasta lieta. Bez tam pat mūķenei Šanlē nebija gluži nepazīstams. Tāpēc viņa diezgan laipni reaģēja uz viņa pūliņiem un pat pateicās ar labvēlīgu smaidu. Pats par sevi saprotams, ka, piedāvājis roku māsai Terēzei, Gastons ieguva tiesību palīdzēt arī Helēnai. Un to tikai viņš gribēja panākt.
— Gastona kungs, zirgi gatavi, — viņam aiz muguras noteica Ovens.
— Labi! — atbildēja Gastons. — Izdzeršu glāzi vīna un došos ceļā.
Gastons beidzamo reizi atsveicinājās no abām dāmām. Kariete aizbrauca, bet Gastons uzkāpa savā istabā un, par lielu brīnumu sulainim, lika atnest trešo pudeli, jo otrā bija pazudusi tāpat kā pirmā. Patiesībā no visām trim pudelēm Gastons nebija izdzēris vairāk kā pusotras glāzes.
, Atkal piesēzdamies pie galda, Gastons ieguva ceturtdaļstundu laika. Pēc tam viņam nebija vairs nekāda iemesla palikt Udonā un, tagad gandrīz vai tāpat kā Ovens, steigdamies turpināt ceļu, viņš uzlēca zirgam mugurā un aizjāja.
Pēc nepilnas ceturtdaļjūdzes ceļa līkumā un piecdesmit soļu sev priekšā viņi ieraudzīja melnzaļo karieti, kas bija ielauzusi ledu un tik dziļi iegrimusi ceļa grambā, ka palikusi stāvam, lai gan dārznieks pūlējās pacelt riteni un pastnieks mudināja zirgus gar ar kliedzieniem, gan ar pātagu.
Šī klizma bija īsta laimes gadījums. Gastons nevarēja pamest divas sievietes šādā ķezā, sevišķi pēc tam, kad dārznieks, ieraudzījis savu tautieti Ovenu, kas to nepazina zem platās cepures, lūdza viņa laipno palīdzību. Abi jātnieki nokāpa zemē, un, tā kā labā mūķene ļoti baidījās, atvēra durtiņas. Abas sievietes izkāpa uz lielceļa. Pēc tam kariete, Gastonam un Ovenam palīdzot, izkļuva no nelaimīgās grambas. Abas dāmas turpināja savu ceļu, un ari jātnieki devās tālāk.
Bet pēc šā pakalpojuma viņi bija iepazinušies un chevalier jutās lieliskā omā. Kļuva tumšs, un māsa Terēze bažīgi apvaicājās, vai tikai ceļš ir drošs. Nabaga mūķene, kas nekad nebija izgājusi ārpus sava klostera, iedomājās, ka uz lielceļiem čum un mudž laupītāji. Gastons ar nolūku ne gluži nomierināja viņu, bet pateica, ka viņiem esot kopīgs ceļš, un tā kā viņai Ansenisā jāapstājas, viņš ar savu sulaini pavadīšot dāmas līdz turienei. Šis piedāvājums, ko labsirdīgā Terēze atzina par visgalantāko, kāds vien iespējams, un ko tā bez mazākās vilcināšanās pieņēma, viņu nomierināja pilnīgi. • '
' Visas šīs mazās komēdijas laikā Helēna apbrīnojami labi slēpa savu lomu. Tas pierāda, ka jaunās meičas, lai tās būtu cik vienkāršas un naivas būdamas, slēpj sevī instinktu, kas tikai gaida izdevīgu momentu, lai varētu izpausties. 1 " 1 1 1 ' .■» '
Viņi devās' Ansēnisas virzienā. Ceļš bija šaurs, grambains un slidens, turklāt vēl iestājās pilnīga tumsa, tāpēc Gastons turējās līdzās karietes durtiņām, un māsai Terēzei bija viegli iespējams vērsties pie viņa ar dažiem jautājumiem. Viņā uzzināja, ka jaunekli sauc chevalier de Livrī, ka viņa māsa ir viena no augustiņu klostera vismīļākajām audzēknēm, kas pirms trim gadiem apprecējusies ar Monluī. To padzirdējusi, māsa Terēze atzina, ka nu vairs nav ne mazākā iemesla noraidīt chevalier pa- vadonību, bet Helēna gan centās turpmāk šo Sarunu vairs neatgādināt.