Kā sākumā noruriājuši, Ansenisā viņi apstājās. Gastons, tikpat pieklājīgs un tikpat atturīgs, palīdzēja dāmām izkāpt no karietes. Dārznieks apliecināja visu, ko Gastons stāstīja par savu radniecību ar Livrī jaunkundzi, un māsai Terēzei nebija vairs nekādu šaubu. Viņa pat atzina, ka Šis džentlmenis ir ļoti solīds un pieklājīgs, jo, nākdams klāt un iedams projām, viņš vienmēr zērttu paklanījās.
Nākamajā dienā, kāpjot karietē, viņa nopriecājās viēn, ieraudzījusi viesnīcas pagalmā jaunekli ar sulaini jau seglos. Protams, chevalier tūlīt nolēca zemē un ar parasto laipnību isniedza dāmām roku, lai palīdzētu iekāpt karietē. Tai pašā laikā Helēna juta, ka mīļotais cilvēks iespiež viņai saujā mazu Zīmīti. Viens vienīgs jaunavas skatiens pavēstīja, ka jau šovakar viņš saņems atbildi.
Ceļš bija daudz nelāgāks nekā vakar. Šādos apstākļos palīdzība bija vēl vairāk nepieciešama, tāpēc Gastons ne uz mirkli neatkāpās no karietēs. Riteņi ik brīdi iegrima grambās. Vajadzēja palīdzēt pastniekam un dārzniēkam. Vietām ceļš gaja pārāk stāvā kalnā, un dāmām vajadzēja izkāpt — nabaga mūķene nezināja'kā pateikties Gastonam. ; - Ak, Kungs! — viņā ik brīdi Vērsās pie Helēnas; - Kas ar mums notiktu, ja Dievs nebūtu atsūtījis palīgā šo labo un priekšzīmīgo džentlmeni?'^5 ' ■ • ' < ■
Vakarā, īsi pirms ierašanās Anžerā, Gastons jautāja savām dāmām, kādā viesnīcā viņas nodomājušas apmesties. Mūķene paskatījās mazā piezīmju grāmatiņā, kur bija iepriekš atzīmēti dažādie ceļa posmi, un atbildēja, ka apmetīšoties „Pie zelta svečtura"… Šai viesnīcā nolēma apstāties arī Gastons, tāpēc aizsūtīja Ovenu jau iepriekš aizrunāt istabas.
Pie viesnīcas Gastons saņēma mazu zīmīti, ko Helēna bija uzrakstījusi pusdienlaikā, un nodeva viņam, izkāpjot no karietes. Ak vai, nabaga bērni bija jau aizmirsuši visu to, ko teica viens otram naktī, satiekoties pie loga.
Viņi rakstīja par savu mīlu, it kā tā nekad nebeigtos, un par savu laimi, it kā tā sniegtos tālāk par viņu ceļojumu.
Gastons izlasīja zīmīti ar dziļām skumjām. Viņš neloloja ilūzijas. Gastons skatīja nākotni tādu, kāda tā patiesībā bija, un, proti, bez cerībām. Viņš bija saistījies ar svinīgu solījumu sazvērestībā, viņu sūtīja uz Parīzi izpildīt drausmīgu uzdevumu, tāpēc viņš pašreizējos priekus uzskatīja tikai par laimes pagarinājumu, bet aiz šiem priekiem visu laiku glūnēja nelaime, draudīga un briesmīga.
Un tomēr, šajās dienās bija brīži, kad viss tas aizmirsās. Tas notika tad, kad Gastons jāja līdzās pajūgam vai sniedza roku Helēnai, lai palīdzētu kāpt kādā uzkalnā. Tad abi mīlētāji apmainījās ar tik maigiem skatieniem, ka viņu sirdis izkusa laimē. Tad atskanēja vārdi, kurus saprata tikai viņi un kuri zvērēja mūžīgu mīlu. Tad Helēnas sejā atplauka tik mīļi smaidi, ka nabaga jauneklim likās: nu ir pavērušās debesis. Meitene ik brīdi izbāza daiļo jgalviņu pa karietes logu, it kā lai apbrīnotu kalnus un ielejas, bet Gastons labi zināja, ka draudzene veras tikai viņā un ka kalni un ielejas, lai cik gleznainas būdamas, nevarēja viest viņas acīs šo mīļo vizmu. .
Viņi bija jau tiktāl pazīstami, ka Gastonam radās tūkstoš iemeslu neatstāt karieti, un viņš tos arī plaši izmantoja. Nelaimīgā jaunekļa dzīvē tie bija pirmie un reizē pēdējie gaišie stari. Viņā sacēlās rūgts protests pret savu likteni, apzinoties, ka, pirmoreiz izbaudot laimi, viņam tā uz visiem laikiem būs liegta. Viņš aizmirsa, ka pats bija meties iekšā šajā sazvērestībā, kas to tagad apņēma un žņaudza no visām pusēm, spieda viņam darīt kaut ko tādu, kas novedīs to trimdā vai uz ešafota. Bet tajā pašā laikā viņš ieraudzīja citu ceļu, smaidošu un jautru, kas taisni un bez sarežģījumiem aizvestu viņu laimē.
Taisnība, tad, kad viņš piebiedrojās sazvērestībai, viņš vēl nepazina Helēnu un jutās šajā pasaulē viens un izolēts. Nabaga neprātis, divdesmit divu gadu vecumā viņš iedomājās, ka šī pasaule uz visiem laikiem un bez žēlastības liegusi viņam savus priekus un baudas! Tad viņš sastapa Helēnu, un no šā brīža pasaule viņam likās tāda, kāda tā patiesībā bija: kas sola daudz ko tiem, kas prot gaidīt, un atalgo tos, kas šo algu pelnījuši.
Bet nu bija par vēlu: Gastons nevarēja vairs atkāpties, viņam vajadzēja iet bez apstājas uz priekšu un sasniegt mērķi — laimīgu vai kļūmīgu, bet katrā ziņā asiņainu mērķi.
Tāpēc šajos pēdējos mirkļos, kas viņam vēl atlikuši, nabaga jauneklis spilgti uztvēra itin visu: katru rokas spiedienu, katru vārdu, katru nopūtu, katru kleitas pieskārienu viņa sejai, kad Helēna kāpa karietē, katru viņas ķermeņa piekļaušanos, kad tā izkāpa no karietes. Viegli iedomāties, ka šādā noskaņā Ovens bija pavisam aizmirsts, un aizdomas, kas pamodās, Gastonam sliktā omā esot, izgaisa kā drūmi naktsputni, kas pazūd līdz ar saullēktu.
Tāpēc arī Gastons neredzēja, ka ceļā no Udonas līdz Manai Ovens sarunājās vēl ar diviem citiem jātniekiem, līdzīgiem tam, kuru viņš redzēja aizjājam pirmajā vakarā. Tie tāpat devās Parīzes virzienā.
Bet Ovens, kas nebija iemīlējies, ievēroja visu, kas norisinājās starp Gastonu un Helēnu.
Jo tālāk viņi virzījās, jo drūmāks kļuva Gastons, jo nu viņš neskaitīja vairs dienas, bet stundas. Viņi atradās ceļā jau nedēļu, un lai cik lēni viņi būtu virzījušies uz priekšu, beidzot tomēr vajadzēja nonākt galā.