Viņiem iebraucot Šartrā, viesnīcnieks, ar kuru māsa Terēze aprunājās, atbildēja savā rupjajā, labsirdīgajā un vienaldzīgajā balsī: „Ja mazliet pasteigsities, rīt varat nokļūt Rambuijē." Gastonam likās, it kā viesnīcnieks būtu teicis: „Rīt jūs šķirsities uz visiem laikiem." Helēna redzēja, cik dziļi šie daži vārdi satrauca Gastonu. Viņš tā nobālēja, ka viņa piegāja tam klāt un apjautājās, vai viņš jūtas nevesels. Bet Gastons ar smaidu viņu nomierināja.
Pa to laiku Helēna sirds dziļumos sāka šaubīties. Ak vai, nabaga bērns mīlēja tā, kā parasti sievietes mīl, un, proti, viņās mīt spēks, pareizāk saķot — vājība ziedot visu savai mīlai. Viņa nesaprata, kā chevalier, kas taču bija vīrietis, nerod līdzekļus cīņai pret netaisno likteņa gribu, kas tos šķīra. Lai cik cieši klostera durvis noslēdzās tām grāmatām, kura pavedina jaunatni un kuras sauc par romāniem, līdz viņai tomēr nokļuva daži atsevišķi Klelijas vai Lielā Kira sējumi. Tajos viņa lasīja, kā seno laiku kavalieri un jaunkundzes izkļuvuši no līdzīgām situācijām, piemēram, izbēgot no vajātājiem un uzmeklējot kādu cienījamu vientuļnieku, kas tos uz ātru roku salaulāja vienkārša koka krusta un akmens altāra priekšā.
Bieži vien, lai atsvabinātu jaunu meiteni no vajātāju nagiem, vajadzēja vēl piekukuļot sargus, apgāzt mūrus, satriekt burvjus un ļaunos garus, kas nebija viegli izdarāms, bet kas tomēr beidzās ar mīļotā varoņa spožu uzvaru.
Tagad nekas tamlīdzīgs nebija jādara — nevajadzēja piekukuļot sargus, jo vienīgā apsargātāja bija nabaga klostera māsa, nebija jāgāž mūri, tikai jāatver karietes durtiņas, nebija jāsatriec burvji un milži, atskaitot dārznieku, kas nelikās sevišķi bīstams un kas bez tam, ja ticēt stāstam par vārtiņu atslēgu, jau sen rīkojās jaunekļa interesēs.
Helēna nesaprata šo pasīvo pakļaušanos liktenim un klusībā vēlējās, lai jauneklis kaut ko darītu, lai viņš cīnītos pret likteni. Bet Helēna par Gastonu sprieda netaisni. Arī viņam ienāca prātā tās pašas domas un, jāatzīst, tās viņu nežēlīgi tirdīja. No jaunās meitenes skatieniem viņš no-, prata, ka viņam vajadzētu teikt tikai vienu vārdu, un Helēna sekotu tam līdz pasaules galam. Viņam bija pilna ceļasoma ar zeltu. Kāduvakar Helēna varēja neiet gulēt, bet nokāpt lejā. Abiem vajadzēja tikai iekāpt īstajā karietē, ko vilktu īsti pasta zirgi, un doties projām, kā to parasti dara, labi samaksājot. Pēc divām dienām viņi būtu pāri robežai, izbēguši no vajātājiem, brīvi un laimīgi ne vairs uz stundu, mēnesi, gadu, bet uz mūžu.
Jā, bet bija kāds vārds, kas tam pretojās, kāds vienkāršs burtu salikums, kam daži cilvēki piešķir lielu nozīmi, bet citi — itin nekādu vērtību; šis vārds bija — gods.
Gastons bija devis savu godavārdu četriem muižniekiem. Tie bija Ponkaleks, Monluī, Kuediks un Taluets. Ja viņš neturētu savu vārdu, viņu uzskatītu par bezgodi.
Tāpēc jauneklis bija cieši nolēmis paciest savu. nelaimi ar visām tās sekām, bet turēt doto vārdu. Taisnība — ik reizi, kad viņš pārvarēja sevi, skaudra smeldze plosīja sirdi.
Vienā šādā dvēseles cīņu brīdī Helēna pavērās viņā; pārvarot sevi, viņš tik ļoti nobālēja, ka Helēnai likās: viņš mirs. Viņa sagatavojās tam, ka vakarā Gastons kaut ko darīs, vismaz runās, jo šis vakars bija pēdējais. Bet, viņai par lielu brīnumu, Gastons ne runāja, ne darīja. Helēna likās gultā ar smagu sirdi un asarām acīs, pārliecināta, ka viņu nemīl tā, kā mīl viņa. Helēna ļoti maldījās, jo šonakt Gastons negulēja nemaz un nākamajā rītā bija bālāks un izmisušāks nekā jebkad.
No Šartras, kur iepriekšējā nakts, kā jau aizrādījām, abiem mīlētājiem pagāja vienās bažās un asarās, viņi no rīta devās uz Rambuijē, kur Gastonam bija jājāj garām, bet Helēnai jāpaliek. Šartrā Ovens atkal bija sarunājies ar vienu no pelēkajiem jātniekiem, kas likās bija novietoti ceļā kā sargposteņi.
Līksmāks kā jebkad, jo Parīze, kuru viņš tik ļoti gribēja redzēt, bija pavisam tuvu, Ovens steidzināja ceļiniekus.
Viņi klusēdami pabrokastoja kādā ciemā. Mūķene domāja par to, ka vakarā dosies atpakaļ uz savu mīļo klosteri. Helēna domāja: ja arī Gastons tagad nolemtu rīkoties, būtu jau par vēlu. Gastons domāja par to, ka šovakar vajadzēs atstāt mīļoto sievieti un piebiedroties noslēpumainiem un nepazīstamiem ļaudīm, ar kuriem viņu uz mūžu saistīs liktenīgs pasākums.
Ap pulkstens trim pēc pusdienas viņi nokļuva tik stāvā kalnājā, ka vajadzēja izkāpt no karietes. Gastons sniedza roku Helēnai, mūķene pieķērās dārznieka rokai, un viņi kāpa augšup. Abi mīlētāji soļoja viens otram blakus pārpilnām sirdīm: Helēna klusēja un juta, ka asaras viņai rit pār vaigiem. Gastonam likās, ka viņa krūtis žņaudz smags slogs, jo viņš neraudāja — ne tāpēc, ka negribētu, bet tāpēc, ka, būdams vīrietis, viņš nedrīkstēja raudāt.
Viņi uzkāpa kalnā pirmie un daudz ātrāk nekā vecā mūķene. Un no šejienes viņi pie apvāršņa ieraudzīja baznīcas torni un tai apkārt prāvu skaitu māju, kas spiedās ap to kā aitas ap savu ganu.
Tā bija Rambuijē. Neviens to viņiem neteica, un tomēr abi divi piepeši un vienā laikā to uzminēja. Gastons, kaut visvairāk nomākts, pirmais pārtrauca klusumu.
— Tur, — viņš sacīja, izstiepdams roku pret šo baznīcas torni un māju grupu, — tur mūsu ceļi šķirsies varbūt uz visiem laikiem. Lūdzu jūs, Helēna, neaizmirstiet mani un, lai notiek kas notikdams, nenosodiet mani!
— Jūs runājat ar mani tikai par šausmīgām lietām, mans draugs, — atbildēja Helēna. — Man vajadzīga drosme, bet jūs man plosāt sirdi. Ak, Dievs, vai tad jums nav man sakāms nekas tāds, kas beidzot mazliet iepriecinātu mani!? Tagadne ir drausmīga, es to zinu. Bet vai nākotne ir tikpat briesmīga kā tagadne? Galu galā nākotnē mums vēl ir daudz cīņas iespēju un līdz ar to cerību. Mēs esam jauni, mēs mīlam viens otru. Vai tad nav nevienas iespējas cīnīties pret pašreizējo ļauno likteni? O, Gaston, es jūtu sevī milža spēku, un ja jūs man teiktu… Bet es esmu traka. Es pati ciešu un pati sevi mierinu.