Apakšā, paraksta vietā, atradās kāds šifrs. Māsa salīdzināja to ar zīmogu uz vēstules, ko bija paņēmusi līdzi no Klišonas. Konstatējusi nospiedumu identitāti, viņa sacīja:
— Mīļais bērns, pēc vakariņām mēs šķirsimies.
— Kā, jau! — iesaucās Helēna, kurai ar māsu Terēzi saistījās visa līdzšinējā dzīve.
— Jā, mans bērns. Mani gan uzaicina pārgulēt šeit, bet man labāk patiktos jau šovakar doties atpakaļ, jo es ļoti steidzos nokļūt atkal mūsu vecajā Bretaņas klosterī, pie kura esmu tā pieradusi un kurā man nekā netrūks, izņemot jūs, mīļais bērns.
Helēna raudādama apķērās ap kaklu labajai māsai. Viņa atcerējās savu jaunību, kas tik jauki pavadīta starp šīm uzticamajām draudzenēm. Varbūt pret viņu izturējās ar cieņu tāpēc, ka to pavēlēja priekšniece, bet varbūt arī tāpēc, ka viņa pati prata iemantot cilvēku mīlu. Viņas smadzenēs norisinājās viens no tiem domu brīnumiem, ko zinātne nekad neizskaidros: viņa atcerējās vecās gatves, skaisto ezeru, klostera zvanus, un viņas aizvērto acu priekšā līksmi un ātri aizslīdēja visa līdzšinējā dzīve, kas tai likās jau kā izgaisis sapnis.
Labā māsa Terēze savukārt gauži apraudājās, un šis negaidītais notikums tā sabojāja viņas apetīti, ka viņa jau piecēlās, lai dotos projām neēdusi. Bet tad Deroša kundze atgādināja abām sievietēm, ka vakariņu galds klāts, un aizrādīja Terēzei: ja viņa nodomājusi šo nakti pavadīt ceļā, viņa neatradīs nevienu viesnīcu, kas būtu vaļā. Tātad līdz rītam viņa nekā nedabūs ēst. Tāpēc Deroša kundze uzaicināja viņu kaut ko iebaudīt vai vismaz paņemt ēdamo līdzi.
Māsa Terēze, kur šie loģiskie argumenti pārliecināja, beidzot nolēma sēsties pie galda un tik svinīgi lūdza Helēnu darīt to pašu, ka tā apsēdās viņai pretī. Bet viņa nevarēja nekā ieēst. Turpretim mūķene steigšus apēda dažus augļus un izdzēra pusglāzi Spānijas vīna, tad piecēlās un vēlreiz noskūpstīja Helēnu. Tā gribēja pavadīt viņu vismaz līdz karietei, bet Deroša kundze aizrādīja, ka viesnīca «Karaliskais tīģeris" ir pilna ar svešiem cilvēkiem un ka nebūtu solīdi, ja viņa atstātu savu istabu un parādītos tiem. Tad Helēna gribēja vēlreiz redzēt dārznieku, kas bija braucis līdzi. Nabaga vīrs jau iepriekš bija lūdzis atļauju atvadīties no klostera audzēknes, bet viņa sentimentālajiem lūgumiem, protams, nepiegrieza vērību. Bet izdzirdusi tādu pašu Helēnas lūgumu, Deroša kundze uzsauca dārznieku augšā un atļāva vēlreiz tikties ar meiteni, no kuras, kā viņam likās, tas šķiras uz visiem laikiem.
Lielos brīžos — nu Helēna tādu bridi patlaban pārdzīvoja — visas lietas vai personas, no kurām cilvēks šķiras, kļūst svarīgas un sirsnīgi tuvas. Arī šī vecā mūķene un šis nabaga dārznieks bija kļuvuši viņai draugi, no kuriem ir bezgala grūti šķirties. Un kad tie dzīrās iet ārā no istabas, viņa vēl atsauca tos atpakaļ, un vienai lika pasveicināt savas draudzenes, bet otram — rūpēties par viņas puķēm. Bez tam, viņa pavērās dārzniekā ar pateicības pilnu skatienu, kam bija sakars ar vārtiņu atslēgu.
Redzēdama, ka Helēna veltīgi meklējas pa savu kabatu — tas mazumiņš naudas, kas viņai bija, atradās ieslēgts ceļasomā — Deroša kundze apjautājās:
— Vai jaunkundzei būtu kaut kas vajadzīgs?
— Jā, — atbildēja Helēna. — Es gribētu atstāt kādu piemiņu šim krietnajam cilvēkam.
Tad Deroša kundze iedeva Helēnai divdesmit piecus luidorus. Helēna neskaitot iespieda tos dārzniekam saujā. Šī negaidītā augstsirdība vēl pavairoja vecā vīra žēlabas un asaras. Beidzot vajadzēja šķirties. Slēģi bija aizvērti, un ielu nevarēja redzēt. Helēna klausījās un pēc brīža izdzirda karietes riteņu troksni. Tas pamazām attālinājās un izgaisa. Kad nekas vairs nebija dzirdams, Helēna atkrita krēslā.
Tad pienāca klāt Deroša kundze un aizrādīja meitenei, ka tā gan piesēdusies pie galda, bet nekā nav ēdusi. Helēna piekrita aicinājumam paēst vakariņas ne jau tāpēc, ka būtu izsalkusi, bet tāpēc, ka cerēja vēl tajā pašā vakarā saņemt vēstis no Gastona. Viņa centās iegūt laiku.
Helēna apsēdās pie galda un uzaicināja Deroša kundzi darīt to pašu, bet viņas jaunā biedrene piekrita tam tikai pēc atkārtotiem lūgumiem. Bez tam, lai cik noteikti meitene uzstāja, Deroša kundze tomēr neēda, tikai apkalpoja viņu.
Pēc vakariņām Deroša kundze ieveda Helēnu viņas guļaimistabā un sacīja:
— Un tagad, jaunkundz, jūs piezvanīsit, kad gribēsit pasaukt istabeni. Tā tikai gaida jūsu pavēles. Jums jāzina, ka jau šovakar pie jums, droši vien, ieradīsies kāds viesis.
— Viesis! — iesaucās Helēna, pārtraukdama Deroša kundzi.
— Jā, jaunkundze, pie jums ieradīsies viens no jūsu radiniekiem.
— Un tas ir tas pats, kas gādā par mani?
— Kopš jūsu dzimšanas, jaunkundz.
— Ak, Dievs, un jūs sakāt, ka viņš drīz vien ieradīsies? — iesaucās Helēna, piespiezdama roku pie sirds.
— Man tā šķiet, jo viņš ļoti steidzās satikt jūs.
— O, man liekas, ka es jutīšos nelabi, — nomurmināja Helēna.
Deroša kundze pieskrēja klāt un saturēja viņu.
— Vai tad jums ir tik ļoti bail satikties ar cilvēku, kas jūs mīl?
— Tās nav bailes, tas ir satraukums, — paskaidroja Helēna. — Mani iepriekš nebrīdināja, ka tas notiks jau šovakar, un šī jaunā, svarīgā vēsts, ko jūs man tik nesaudzīgi paziņojāt, mani galīgi apmulsināja.
— Bet tas vēl nav viss, — turpināja Deroša kundze. — Šī persona spiesta rīkoties vislielākā slepenībā.
— Kāpēc tā?
— Man ir aizliegts atbildēt uz šo jautājumu, jaunkundz.
— Ak, Dievs, ko nozīmē šāda piesardzība attiecībā pret mani, nabaga bāreni?