— Tā ir nepieciešama, ticiet man!
— Bet kā šī piesardzība izpaudīsies?
— Vispirms, jūs nevarēsit redzēt šīs personas seju, jo, ja kādreiz vēlāk jūs to nejauši sastapsit, jūs nedrīkstat to pazīt.
— Tātad šī persona ieradīsies maskā?
— Nē, jaunkundz, bet mēs izdzēsīsim visas ugunis.
— Un tad mēs paliksim tumsā?
— Jā.
— Bet jūs taču paliksit pie manis, vai ne, Deroša kundze?
— Nē, jaunkundz, man tas ir stingri aizliegts.
— Kas to aizliedza?
— Persona, kas ieradīsies pie jums.
— Un jums bez jebkādiem iebildumiem jāpaklausa šai personai?
— Man ne tikai jāpaklausa. Es jūtu pret to vislielāko cieņu.
— Tātad viesis būs izcila persona?
— Viens no visvarenākajiem Francijas senjoriem.
— Un šis augstais kungs ir mans radinieks?
— Vistuvākais.
— Dieva dēļ, Deroša kundze, neatstājiet mani šādā neziņā.
— Es jau atļāvos aizrādīt jums, jaunkundz, ka uz zināmiem jautājumiem man ir stingri aizliegts atbildēt.
Un Deroša kundze paspēra soli uz durvju pusi.
— Jūs mani atstājat? — iesaucās Helēna.
— Ļauju jums sakārtoties.
— Bet madame…
Deroša kundze, izrādīdama vislielāko cieņu, ceremoniāli paklanījās un atmuguriski izgāja no istabas. Durvis aiz viņas aizvērās.
VIII
Piķieris Orleānas hercoga livrejā
Kamēr viesnīcas «Karaliskais tīģeris" paviljonā risinājās nupat aprakstītie notikumi, vienā no tās pašas viesnīcas istabām kāds vīrs, apsēdies pie liela kamīna, nokratīja no zābakiem sniegu un atraisīja lielas ādas somas siksnas.
Šis vīrs bija ģērbies kā piķieris. Mugurā tam bija Orleānu dzimtas medību livreja: sarkani svārki ar sudraba izrotājumiem, ādas bikses, gari zābaki, trijstūraina cepure ar sudraba malām. Viņam bija spriganas acis, garš, smails un kārpains deguns, augsta piere, kas liecināja par lielu vaļsirdību, un pretmetā tam — plānas un sakniebtas lūpas. Viņš sēdēja pie galda un uzmanīgi šķirstīja papīrus, ar kuriem bija piebāzta viņa soma. Šis vīrs bija pieradis runāt viens pats, pareizāk sakot, viņš murmināja starp zobiem dažādus teikumus un pārtrauca tos ar izsaucieniem un lamuvārdiem, kas mazliet attiecās uz izrunātajiem vārdiem, vairāk uz citām lietām, kas iešāvās viņam prātā.
— Jā gan, Montarāna kungs nav mani piekrāpis, un lūk, te jau mani bretoņi strādā. Bet kāda velna pēc viņš ceļojis tik lēnām! Izjājis 11. februārī ap pusdienas laiku, nonācis galā tikai 21. februārī pulkstens sešos vakarā. Hm! Te, droši vien, slēpjas kāds jauns noslēpums. To noskaidros puisis, ko man rekomendējis Montarāns un ar kuru mani ļaudis sazinājās visā ceļojuma laikā. Hallo, jāpasauc kāds!
Un vīrs sarkanajos svārkos pakratīja sudraba zvaniņu. Viens no pelēkajiem kurjeriem, ko redzējām uz Nantes ceļa, parādījās durvīs un paklanījās.
— Ak, tas esat jūs, Tapēn, — noteica vīrs sarkanajā tērpā.
— Jā, monseigneur. Svarīga lieta — gribēju ierasties personīgi.
— Vai iztaujāt visus, ko novietojāt uz lielceļa?
— Jā, monseigneur. Bet viņi zina pastāstīt tikai par mūsu sazvērnieka veiktajiem ceļa posmiem. Galu galā, tas arī viss, kas viņiem bija uzdots noskaidrot.
— Jā, tāpēc pamēģināšu uzzināt kaut ko vairāk no sulaiņa. Kas tas ir par cilvēku?
— Viens no šiem viltīgajiem muļķiem — pa pusei normandietis, pa pusei bretonis, visumā nešpetns tēvainis.
— Ko viņš pašlaik dara?
— Pasniedz vakariņas savam kungam.
— Kas novietots, kā pavēlēju, apakšstāva istabā?
— Jā, monseigneur.
— Istabā bez logu aizkariem?
— Jā, monseigneur.
— Un jūs izurbāt caurumu slēģī?
— Jā, monseigneur.
—. Labi. Atsūtiet pie manis šo sulaini un esiet manā tuvumā!
— Es tepat būšu.
— Ļoti jauki.
Vīrs sarkanajā tērpā izvilka no bikšu kabatiņas vērtīgu pulksteni un pavērās tajā.
— Pusdeviņi. Šai laikā monseigneur atgriežas no Senžermēnas un prasa pēc Dibuā. Viņam paskaidro, ka Dibuā nav. Nu viņš berzē rokas un gatavojas izdarīt kādu trakulību. Berzējiet vien savas rokas, monseigneur, un uzjautrinieties pēc patikas. Nevis Parīzē draud briesmas, bet šeit. Nu, redzēsim, vāi arī šoreiz jūs smiesities par manu slepenpoliciju. Ā, tur jau nāk mūsu puisis.
Tiešām, Šai brīdī Tapēns ieveda Ovenu.
— Šī ir tā persona, ar kuru jūs vēlējāties runāt.
Un Tapēns tūlīt izgāja ārā, aizvērdams aiz sevis durvis.
Ovens drebēdams palika stāvam pie durvīm, bet Dibuā, līdz acīm ietinies platā apmetnī, pievērsa viņam savas tīģera acis.
— Panāciet tuvāk, mans draugs! — uzaicināja Dibuā.
Tas bija draudzīgs aicinājums, tomēr izteikts tik skarbā balsī, ka Ovens tobrīd būtu gribējis atrasties simt jūdžu attālumā no šā cilvēka, kas tik dīvaini vērās viņā.
— Nu, — uzsauca Dibuā, redzēdams, ka vīrs paliek nekustīgs kā celms. — Vai nedzirdēji, nelieti?
— Dzirdēju gan, monseigneur.
— Kāpēc tad tu neklausi?
— Neticēju, ka jūs mani pagodināsit ar aicinājumu panākt tuvāk.
Un Ovens paspēra dažus soļus uz galda pusi.
— Tu esi saņēmis piecdesmit luidoru par to, ka teiksi man visu patiesību! — turpināja Dibuā.
— Atvainojiet, monseigneur, — atbildēja Ovens, kas šīs bargās nopratināšanas laikā pa daļai atguva savu drošsirdību. — Neesmu to saņēmis… man tikai apsolīja.
Dibuā izņēma no kabatas pilnu sauju zelta naudas, noskaitīja piecdesmit luidoru, sakrāva tos kaudzītē un nolika uz galda, kur tā arī palika, svārstīga un noliekusies.
Ovens vērās zelta kaudzē ar tādu izteiksmi, kas likās neparasta šai drūmajai un aizmiglotajai sejai.