— Labi, — klusi noteica Dibuā. — Viņš ir kārs uz naudu.
Tiešām, Ovenam šie piecdesmit luidori vienmēr likās iluzoriski un
nereāli. Viņš nodeva savu kungu, necerēdams tos saņemt, tikai ilgodamies pēc tiem. Un nu apsolītie piecdesmit luidori atradās tepat viņa acu priekšā.
— Vai varu tos paņemt? — jautāja Ovens, izstiepdams roku pret zelta kaudzi.
— Vienu acumirkli, — sacīja Dibuā, kuram patika tracināt mantkārīgo vīru. Pilsētnieks, bez šaubām, būtu noslēpis šo savu īpašību, turpretim zemnieks izrādīja to visā kailumā. — Vienu acumirkli! Noslēgsim līgumu.
— Kādu?
— Lūk, apsolītie piecdesmit luidori.
— Redzu gan, — sacīja Ovens un aplaizījās kā suns, kam rāda kaulu.
— Pēc katras tavas atbildes uz maniem jautājumiem, ja atbilde būs svarīga, es pielikšu klāt desmit luidoru. Ja atbilde būs smieklīga un muļķīga, es paņemšu desmit nost.
Ovens iepleta acis. Līgums viņam šķita acīmredzot patvaļīgs.
— Un tagad patērzēsim, — sacīja Dibuā. — No kurienes tu jāj?
— Taisnā ceļā no Nantes.
— Ar ko?
— Ar chevalier Gastonu de Šanlē.
Šie jautājumi acīmredzot bija tikai sagatavošanās turpmākai pratināšanai, tāpēc kaudze palika tāda pati.
— Uzmanību! — sacīja Dibuā, izstiepdams savu vājo roku pret lui- doriem.
— Klausos ar abām ausīm, — atbildēja Ovens.
— Vai tavs kungs ceļo ar savu vārdu?
— Viņš devās ceļā ar savu vārdu, bet vēlāk pieņēma kādu citu uzvārdu.
— Kādu?
— Livrī kungs.
Dibuā pielika klāt desmit luidoru. Bet tie nevarēja noturēties uz kaudzes, tāpēc viņš izveidoja otru kaudzīti un novietoja to līdzās pirmajai. Ovens priekā iekliedzās.
— O, o, nepriecājies vēl, mēs neesam galā, — brīdināja Dibuā. — Uzmanību! Vai Nantē dzīvo kāds Livrī kungs?
— Nē, monseigneur, bet tur ir kāda Livrī jaunkundze.
— Kās tā ir par jaunkundzi?
— Monluī kunga sieva. Tas ir mana kunga intīms draugs.
— Labi, — noteica Dibuā, pielikdams klāt desmit luidorus. — Un ko tavs kungs darīja Nantē?
— Ko parasti dara jauni kungi: medīja, duelējās, staigāja pa ballēm. Dibuā paņēma atpakaļ desmit luidoru. Ovens nodrebēja pie visas
miesas.
— Pagaidiet taču, pagaidietl — viņš iesaucās. — Viņš darīja vēl kaut ko citu.
— Redzi nu, — noteica Dibuā. — Ko tad viņš darīja?
— Reiz vai divreiz nedēļā viņš izgāja no mājas pulkstens astoņos vakarā un parasti atgriezās tikai trijos vai četros no rīta.
— Labi, un kurp viņš gāja?
— To es nezinu.
Dibuā paturēja desmit luidoru rokā.
— Un ko viņš darīja sava ceļojuma laikā? — turpināja Dibuā.
— Viņš devās cauri Udonai, Ansenisai, Manai, Nožānai un Šartrai. Dibuā izstiepa roku un ar saviem smailajiem pirkstiem noknieba vēl
desmit luidoru. Ovens dobji iestenējās.
— Un ceļā, — jautāja Dibuā, — viņš ne ar vienu neiepazinās?
— Ar kādu jaunu Klišonas klostera audzēkni, kas ceļoja kopā ar klostera māsu Terēzi.
— Un kā sauc šo audzēkni?
— Helēna Šavernī jaunkundze.
— Helēna — daudzsološs vārds! Un šī daiļā Helēna, bez šaubām, ir tava kunga mīļākā?
— Nē, to es nezinu, — atbildēja Ovens. — Saprotiet, to viņš man nav teicis.
— Viņš ir ļoti asprātīgs! — noteica Dibuā, noņemdams desmit monētas no piecdesmit luidoru kaudzes.
Ovena pieri pārklāja auksti sviedri. Vēl četras šādas atbildes, un viņš būs nodevis savu kungu par neko.
— Un šīs dāmas kopā ar viņu dodas uz Parīzi? — turpināja Dibuā.
— Nē, monsicur, viņas palika Rambuijē.
— Ahā, — noteica Dibuā.
Ovenam likās, ka šis izsauciens vēstī labu.
— Un labā māsa Terēze jau devusies atpakaļ, — turpināja Ovens.
— Nu, tas nav sevišķi svarīgi, bet iesācēji jāuzmundrina, — piezīmēja Dibuā.
Un viņš pielika kaudzītei desmit luidoru.
— Tātad meiča ir palikusi viena? — turpināja Dibuā.
— Nebūt nē.
— Kā - nebūt nē?
— Viņu sagaidīja kāda dāma no Parīzes.
— Dāma no Parīzes?
— Jā.
— Vai zini, kā viņu sauc?
— Dzirdēju, ka māsa Terēze nosauca viņu par Deroša kundzi.
— Deroša kundze! — iesaucās Dibuā un ar desmit luidoriem sāka kraut otru kaudzi.
— Tu saki — Deroša kundze?
— Jā, — atbildēja Ovens, starodams priekā.
— Vai esi par to pārliecināts?
— Velns lai parauj! Jā, es esmu pārliecināts. Un pierādījums tam: šī sieviete ir liela auguma, kalsnēja un dzeltena.
Dibuā pielika desmit luidoru.
Tad Ovens nožēloja, ka pēc katra apzīmējuma nav pauzējis: bija acīm redzams, ka steigā viņš zaudējis divdesmit luidoru.
— Liela auguma, kalsnēja, dzeltena, — atkārtoja Dibuā. — Tā būs viņa.
— Četrdesmit līdz četrdesmit piecus gadus veca, — piebilda Ovens un šoreiz nogaidīja.
— Tā būs viņa! — atkārtoja Dibuā, pielikdams klāt vēl desmit lui- dorus. '
— Tērpusies zīda kleitā ar lielām puķēm, — turpināja Ovens, kas gribēja izspiest cenu no visa kā.
— Labi, labi, — noteica Dibuā.
Ovens saprata, ka viņa nopratinātājs pietiekami daudz zina par šo sievieti, un nogaidīja.
— Un tu saki, ka tavs kungs ar šo jaunkundzi iepazinās ceļā?
— Kā lai to saka kungs: tagad, padomājot, man liekas, ka šī iepazīšanās bija komēdija.
— Ko tu ar to gribi teikt?
— Man liekas, ka viņi pazina viens otru jau pirms ceļojuma. Esmu pat pārliecināts, ka tieši viņu mans kungs veselas trīs stundas gaidīja Udonā.
— Labi, — noteica Dibuā un pielika desmit luidoru. — Nu, vai zini, no tevis iznāks lietaskoks.
— Vai vairāk nekā negribat zināt? — jautāja Ovens, izstiepdams roku pēc abām kaudzēm, kas deva viņam trīsdesmit luidoru negaidītas peļņas. Viņam bija tāda sejas izteiksme kā spēlmanim, kas grib vinnēt kāršu partiju. »