— Vienu acumirkli, — sacīja Dibuā. — Vai meiča ir skaista?
— Kā eņģelis.
— Un, bez šaubām, viņi ir nolēmuši Parīzē satikties — tavs kungs un viņa?
— Nē, kungs. Gluži otrādi: man liekas, ka viņi atvadījās uz visiem laikiem.
— Atkal komēdija?
— Nedomāju vis. Šanlē kungs šķiroties bija pārāk bēdīgs.
— Un viņi vairs nesatiksies?
— Man šķiet, vēl pēdējo reizi, un tad visam beigas.
— Nu, ņem savu naudu un atceries: ja teiksi kaut vienu vārdu, pēc desmit minūtēm būsi līķis.
Ovens pakampa savus astoņdesmit luidorus, kas vienā acumirklī pazuda viņa bikšu dziļajā kabatā.
— Un tagad es varu pazust, vai ne? — viņš jautāja.
— Pazust — muļķis tāds! Nē, nē! No šā brīža tu piederi man, jo esmu tevi nopircis. Sevišķi Parīzē tu būsi man derīgs.
— Tādā gadījumā es palikšu, monsieur. Es jums to apsolu, — sacīja Ovens ar dziļu nopūtu.
— Tas tev nemaz nav jāapsola.
Šajā brīdī plaši atvērās durvis, un parādījās Tapēna stipri apmulsusi seja.
— Kas jauns? — noprasīja Dibuā, kas prata lasīt cilvēku sejās.
— Ļoti svarīga lieta, monseigneur. Bet lai šis cilvēks iet projām!
— Atgriezies pie sava kunga, — pavēlēja Dibuā. — Un atceries: ja viņš kādam kaut ko raksta, būšu ļoti ziņkārīgs nekavējoties iepazīties ar šīm vēstulēm.
Ovens, būdams sajūsmināts, ka tiks no viņa vaļā, mazliet paklanījās un izgāja.
— Nu, Tapēna kungs, kas ir? — jautāja Dibuā.
— Monseigneur, pēc medībām Senžermēnā, Viņa Karaliskā Augstība nav vis atgriezusies Parīzē, bet aizsūtīja uz turieni tikai savas karietes. Viņš pats nolēmis doties uz Rambuijē.
— Uz Rambuijē! Reģents brauc uz Rambuijē.
— Viņš ieradīsies pēc pusstundas, un būtu jau te, ja, par laimi, viņu nemocītu izsalkums un ja viņš nebūtu iegriezies pilī, lai kaut ko iekostu.
— Un ko viņš darīs Rambuijē?
— Nezinu, monseigneur. Varbūt viņš brauc pie šīs jaunās meitenes, kas nesen ieradās kopā ar kādu mūķeni un apmetās viesnīcas paviljonā.
— Jums taisnība, Tapēn, viņš ieradies viņas dēļ. Deroša kundze… tā tas būs. Vai jūs zinājāt, ka Deroša kundze ir šeit?
— Nē, monseigneur, es to nezināju.
— Un jūs esat pārliecināts, ka viņš ieradīsies? Esat pārliecināts, ka jums nav sniegtas nepareizas ziņas, mīļo Tapēn?
— O, monseigneur, es liku Modrajam uzmanīt Viņa Karalisko Augstību. Un ko Modrais saka, tas, zināt, ir tikpat kā evaņģēlijs.
— Jums ir taisnība, — piekrita Dibuā, kas, kā likās, ļoti labi pazina to, kuru nupat uzslavēja. — Jums ir taisnība, ja tas ir Modrais, tad vairs nav šaubu.
— Pie tam nabaga puisis tā nodzina savu zirgu, ka tas, nokļuvis līdz Rambuijē, pakrita un nevarēja piecelties.
— Trīsdesmit luidoru par zirgu. Peļņa paliek viņam.
Tapēns paņēma trīsdesmit luidoru.
— Mans mīļais, vai jūs pazīstat paviljona telpu izkārtojumu?
— Pilnīgi.
— Kāds tas ir?
— Vienā pusē paviljonam atrodas viesnīcas pagalms, otrā — tumša ieliņa.
— Novietot šajā pagalmā, šajā ieliņā cilvēkus, pārģērbtus par jātnieku pavadoņiem varētu iekļūt tikai monseigneur un, es. Runa ir par Viņa Karaliskās Augstības dzīvību.
— Varat būt mierīgs, monseigneur.
— Ak tā — vai pazīstat mūsu bretoni?
— Redzēju to nokāpjam no zirga.
— Vai jūsu ļaudis to pazīst?
— Visi viņu redzējuši ceļā.
— Labi, nododu viņu jūsu rokās.
— Vai viņu arestēt?
— Pie joda, sargāties to darīt, Tapēna kungs! Viņam jāļauj iet un darīt, kas vien tam tīk. Lai tik viņš rīkojas! Ja mēs viņu tagad apcietināsim, viņš neteiks nekā, un mūsu sazvērestība izčākstēs. Deviņi pērkoni, tikai ne to! Jāļauj, lai mūsu lietai rodas sekas.
— Kādas, monseigneur? — iejautājās Tapēns, kam, kā likās, ar Dibuā bija diezgan familiāras attiecības.
— Mana arhibīskapa cepure, Lekoka kungs, — noteica Dibuā. — Un tagad kārtojiet savas lietas, es kārtošu savējās!
Un abi divi izgāja no istabas un ātri devās lejup pa kāpnēm. Bet pie durvīm viņi šķīrās. Lekoks pa Parīzes lielceļu aizjoņoja uz pilsētu, bet Dibuā piespiedās pie sienas, lai pievērstu savu kaķa aci slēģī izurbtajam caurumam.
IX
Zīmogu lietderība
Gastons nupat bija pavakariņojis. Jo viņa gados, kaut cilvēks būtu iemīlējies, kaut izmisis, daba prasa savu. Un tikai cilvēki ar slimiem vēderiem divdesmit piecu gadu vecumā neēd vakariņas.
Viņš atbalstījās pret galdu un pārdomāja. Lampas gaisma krita viņam sejā, un Dibuā pilnā mērā varēja apmierināt savu ziņkāri.
Dibuā vēroja viņu dīvainā un baigā uzmanībā. Viņa gudrās acis bija ieplestas, ironiskā mute savilkās zīmīgā smaidā, un ikviens, kas nejauši būtu ieraudzījis šo smaidu vai šo skatienu, droši vien nodomātu: tas ir dēmons, kas tumsā vēro vienu no saviem upuriem. Un šim upurim lemts iet līdz galam, kur to gaida iznīcība.
Vērodams jaunekli, Dibuā pa paradumam murmināja:
— Jauns, skaists, ar tumšām acīm, lepnu muti — tas ir bretonis. To vēl nav samaitājuši galma dāmu maigie skatieni, kā tas notika ar maniem Selamāras sazvērniekiem. Un kā viņš rīkojās, šis dēmons! Citi runāja tikai par to, kā nolaupīt, kā nozagt no troņa… Blēņas! Bet šis… Velns parāvis!
Pēc brīža Dibuā turpināja:
— Es veltīgi cenšos saskatīt viltību šajā tīrajā pierē, makiavellismu šajos lūpu kaktiņos, kas pauž godīgumu un uzticību. Un tomēr, šaubu vairs nevar būt: viss izrīkots tā, lai varētu pārsteigt reģentu, kad tas tiksies ar Klišonas jaunavu. Lai nu vēl viens cilvēks teic, ka bretoņiem ir stulbas galvas!